Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viedoklis – Izīda Gerkena, «Moller Auto» uzņēmumu grupas izpilddirektore Baltijā.
Saskaņā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pērn pausto, transporta nozare rada gandrīz trešo daļu no kopējām Latvijas siltumnīcefekta gāzu emisijām, kur lielākais emisiju avots ir tieši autotransports. Ir skaidrs, ka transporta sektora dekarbonizācija nav sasniedzama ar vienu risinājumu. Vienlaikus zināms, ka nākotnē šī sektora radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums lielā mērā būs saistīts tieši ar elektrifikāciju.
Tikmēr, paraugoties uz Eiropas datiem, iezīmējas vēl skaudrāka situācija, proti, Eiropas Vides aģentūras 2021. gada ziņojums par transporta ietekmi uz vidi Eiropas Savienības valstīs liecina, ka transportlīdzekļi ir atbildīgi par ceturto daļu siltumnīcefektu veidojošo gāzu emisiju, turklāt ceļu transports veido lielāko daļu šo izmešu – 72%. Turklāt no 2000. gada līdz 2019. gadam CO2 izmešu apjoms, ko veido pasažieru transportlīdzekļi, ir kāpis par 5,8%.
Tātad, lai mēs kā bloka valsts tiektos uz ES kopējiem klimata mērķiem, ir steidzīgi jārod papildus risinājumi, kā veicināt pāreju uz «zaļu» mobilitāti kā paradumu, tā transportlīdzekļu pieejamības ziņā.
Latvijā privātpersonām pieejams valsts atbalsts elektroauto un hibrīdauto iegādei – VARAM atbalsta programmā kopējais pieejamais līdzfinansējums ir 10 000 000 eiro. Lai gan šī brīža dati liecina, ka no pieejamā finansējuma iztērēti 2,5 miljoni eiro, patiesā aina atspoguļosies vien pavasarī, jo jāņem vērā, ka daudzi pircēji jaunos spēkratus vēl gaida, bet līdzfinansējumu saņems tikai pēc spēkrata piegādes.
Šobrīd privātpersonu vidū interese par elektroauto ir augsta. Tāpat ikdienā novērojam, ka cilvēki ir informēti par valsts atbalsta pieejamību un, nosveroties par labu šāda transportlīdzekļa iegādei, arī izmanto to. Saprotams, ka visu uzreiz nevar vēlēties, taču, ja vienai sabiedrības daļai vismaz viens nozīmīgāks atbalsta mehānisms ir pieejams, tad biznesa sektors šobrīd ir pabērna lomā.
Šajā ziņā būtiski apzināties, ka uzņēmumu autoparki veido nozīmīgu skaitu transportlīdzekļu uz Latvijas ceļiem. Tikpat būtiski ņemt vērā, ka Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, uzņēmumi ir pietiekami motivēti, lai īstenotu savas ilgtspējas stratēģijas, kur visbiežāk galvenā loma ir tieši pārejai uz videi draudzīgu transportu. Pēdējo gadu pieredze liecina, ka interese par elektroauto uzņēmumu vidū aug, ko sevišķi veicinājušas straujas degvielas cenu svārstības, zemas elektroauto uzturēšanas izmaksas, uzņēmumu investīcijas dažādu alternatīvu enerģijas avotu attīstībā, piemēram, saules paneļos u.tml.
Tieši tāpēc, uzskatu, ka valstij ir «jānoķer» šī uzņēmēju motivācija īstajā brīdī, sniedzot arī savu artavu jaunu un ilgtspējīgu mobilitātes paradumu veidošanā.
Diemžēl, nerodot finansiālus atbalsta mehānismus juridiskajam segmentam, palaižam garām Latvijas iespēju piedzīvot izrāvienu pārejā uz elektromobilitāti. Ja paraugāmies uz kaimiņu pieredzi, Lietuvā valsts atbalsts ir pieejams arī uzņēmumiem, un izskanējis, ka to no 4000 eiro vienai automašīnai plānots palielināt līdz 6000 eiro. Papildus tam, Lietuva nupat ieviesusi 0% PVN likmi «zaļajam» transportam, kuru iegādāsies uzņēmumi, tā izveidojot Baltijā mērķtiecīgāko atbalsta programmu mobilitātes «zaļināšanai», tā skaļus lozungus pārvēršot praktiskā darbībā.
Nevar noliegt, ka uzņēmumi iegādājas elektroauto, pat neraugoties uz valsts atbalsta trūkumu, tomēr, ja šāds atbalsts būtu – mēs būtu ceļā uz videi draudzīgu pārvietošanos valstiskā līmenī. Un, lai to izdarītu, tādiem elektroauto ieguvumiem kā bezmaksas stāvvietām, ekspluatācijas nodokļa nepiemērošana, iespēja braukt pa sabiedriskā transporta joslām, samazināta uzņēmuma vieglo transportlīdzekļu nodokļa likme u.c. kopā ar valsts finansiālo atbalstu ir jābūt vismaz vienlīdz izdevīgiem ar iekšdedzes dzinēju auto izmaksām.
Es aizvien esmu pārliecināta, ka Latvijai nepieciešams individuāls plāns, kā veicināt pāreju uz «zaļu» mobilitāti, lai 2035. gadā, kad ES tiks pārtraukta auto ar iekšdedzes dzinējiem tirdzniecība, mēs nekļūtu par nolietotu Rietumeiropas turīgo valstu spēkratu kapsētu. Taču, konstanti nestrādājot pie risinājumiem, tālāk par punktu, kurā esam šobrīd, netiksim. Bažas rada arī tas, ka citu krīžu ēnā aizmirstam par klimatneitralitātes mērķiem – tie var šķist otršķirīgi, bet jāatceras, ka klimata pārmaiņas atrodas soli no neatgriezeniskas katastrofas. Tāpēc ceru, ka, valstsvīriem lemjot par 2023. gada budžetu, tajā parādīsies atbalsta instrumenti uzņēmumiem pārejai uz videi draudzīgu transportu, vienlaikus stiprinot arī Latvijas kā “zaļas” valsts konkurētspēju.
