VIDEO. Diskusija. Bezvēsts pazudušie. Kāpēc viņus neatrod?

Dzirdot, ka kāds, iespējams, nonācis nelaimē, līdzcilvēku attieksme ir dažāda. Kāds nedara neko, kāds sociālajos tīklos nošēro izmisušo radinieku lūgumu palīdzēt, bet kāds cits ceļas no dīvāna, auj kājas un dodas palīgā meklēt pazudušo.

Pazudušo statistika:

Latvijā ik gadu meklēšanā izsludina ap 1400 bezvēsts prombūtnē esošus cilvēkus, no kuriem ap 500 ir nepilngadīgie. Lielākajā vairumā pazudušos atrod ļoti ātri – pēc dažām stundām vai dienām. Lūk, pēdējo gadu Valsts policijas dati: 

2020. gadā meklēšanā izsludināti 1452 cilvēki, atrasti 1302.

2021. gadā meklēšanā izsludināts 1331 cilvēks, atrasti 1189.

2022. gadā meklēšanā izsludināti 1459 cilvēki, atrasti 1312.

2023. gadā meklēšanā izsludināti 1550 cilvēki, atrasti 1399.

 

Diskusijā piedalās:

Deniss Judajevs, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks, 2. biroja priekšnieks

Irina Brūniņa, brīvprātīgo organizācijas bezvests.lv pārstāve

Vai varat iezīmēt Latvijā pazudušo cilvēku portretu?

Deniss Judajevs: Liela daļa pazudušo ir nepilngadīgi klaiņotāji – bērni un pusaudži, kas aiziet no bērnu un jauniešu sociālās aprūpes centriem. Parasti viņi ātri atrodas – paši atnāk atpakaļ. Ir nepilngadīgie, kas aiziet arī no mājām, un ne vienmēr tās ir nelabvēlīgas ģimenes – tā nepilngadīgie parāda savu attieksmi pēc kāda konflikta. Ir gadījumi, kad viens vecāks bez otra piekrišanas izved bērnu uz ārzemēm, arī tad sākotnēji iesniegums policijai tiek reģistrēts kā bērna pazušana.

Otra grupa ir cilvēki, kas nonākuši nelaimē. Piemēram, aiziet uz mežu vai purvu ogot vai sēņot un apmaldās.

Vēl viens pazušanas iemesls ir pašnāvība. Dažreiz šie cilvēki atstāj pirmsnāves vēstuli vai informē tuviniekus par savu lēmumu jau no izplānotās pašnāvības vietas. Dažreiz paspējam viņus izglābt, bet ne vienmēr. Viens no retākajiem pazušanas iemesliem ir gadījumi, kad cilvēks kļuvis par noziedzīga nodarījuma upuri – nolaupīts vai noslepkavots. Vēl vienu pazudušo grupu veido cilvēki ar veselības problēmām, piemēram, demenci. Vēl cilvēki pazūd ārzemēs. Atrod darbu kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm vai Lielbritānijā, bet tur notiek nelaimes gadījums. Pēdējā laikā manāma tendence, ka cilvēki, kas aizbraukuši uz ārzemēm strādāt, iesaistās noziedzīgos nodarījumos, piemēram, ir aizturēti par nelegālo imigrantu pārvadāšanu. Reizēm cilvēks nevis ir pazudis, bet kāda iemesla dēļ grib pārtraukt attiecības ar tuviniekiem, nevēlas kontaktēties – izslēdz telefonu un neatbild, bet viņi vēršas policijā un lūdz pazudušo atrast.

Kāpēc cilvēki negrib kontaktēties ar tuviniekiem?

Seni konflikti, ģimenes nesaskaņas. Pilngadīgie bērni dažādu iemeslu dēļ nevēlas tikties ar vecākiem. Atceros gadījumu, kad kāds jaunietis bija tik noguris no mātes uzmanības, ka gribēja dzīvot savu dzīvi, pamēģināt spēkus ārzemēs. Pilngadīgs cilvēks drīkst brīvi pārvietoties.

Vecākiem vismaz pasakāt, ka bērns ir dzīvs?

Kad atrodam, jautājam – vai vēlaties, ka tuviniekiem paziņosim jūsu atrašanās vietu? Pilngadīgajam ir tiesības atteikties. Vecākiem tad paziņojam vien to, ka dzīvības un veselības draudu nav, bet sazināties cilvēks nevēlas. Protams, vecākiem to ļoti grūti pieņemt, viņi nesaprot, ka bijuši pārāk uzstājīgi.

Vai cilvēki, kam pazudis tuvinieks, zina, kā jārīkojas – kur jāiet un kas ­jādara?

Lielākoties nezina, jo ikdienā ar to ­nesaskaras. Diemžēl joprojām klejo aplama informācija, ka policijā drīkst vērsties tikai tad, kad kopš cilvēka pazušanas pagājušas trīs dienas. Par laimi, ar šādu nepareizu ­pieņēmumu saskaramies arvien retāk, jo ­visur atgādinām – policijā jāvēršas uzreiz un ­nekavējoties.

Ko nozīmē – uzreiz?

Tiklīdz saprasts, ka cilvēks ir bezvēsts prombūtnē. Klasisks gadījums – sirmgalvis aiziet uz mežu ogot vai sēņot un laikus neatgriežas mājās, bet jau vakars, paliek tumšs. Ir jāziņo policijai!

Esot bijis gadījums, kad viens un tas pats cilvēks mežā pazuda divreiz!

Pirms gadiem sešiem kāda sirmgalve rudenī aizgāja sēņot. Bija pilnīgi pārliecināta, ka zina šo apvidu, tomēr apmaldījās. Lai gan telefons strādāja, uztveršanas zona bija slikta. Tika iesaistīts liels Valsts policijas resurss, arī helikopters. Atradām večiņu, viņa jau līdz pusei bija purvā. Uzreiz pēc izglābšanas viņa teica: «Visu mūžu esmu tur ­gājusi un turpināšu iet, neviens mani neatturēs!» Pēc laika sirmgalve atkal pazuda tajā pašā vietā, bet mums vairs neizdevās viņu sameklēt. Vēlāk tur tika atrastas ­neatpazītas mirstīgās atliekas.

Ja mājās vakarā nepārnāk vīrs vai ­sieva, arī uzreiz jāziņo policijai?

Katra situācija ir individuāla. Ja cilvēkam nav raksturīgi vakarā nebūt mājās, telefons izslēgts vai nevar viņu sazvanīt, nekas nav jāgaida. Gadās, ka reģistrējam cilvēka pazušanu, bet pēc pāris stundām viņš atrodas. Ar šādām situācijām saskaramies ikdienā, bet uzskatu, ka pozitīvi vērtējams katrs gadījums, kad cilvēki uztraucas un meklē tuvinieku.

Nebūs jāmaksā sods par viltus izsaukumu?

Nē. Viltus ziņojums tas būtu tad, ja cilvēks mērķtiecīgi mēģinātu policijai sniegt nepatiesas ziņas. Ja nav objektīvas informācijas par tuvinieka atrašanās vietu un veselības stāvokli un šķiet, ka varētu būt notikusi nelaime, jāmeklē palīdzība.

Ja pazudis bērns? Tad taču ne vienmēr jāgaida vakars!

Mūsdienās bērniem parasti ir telefons, vecāki viņu atrašanās vietu kontrolē arī ar dažādām lietotnēm. Kad bērns nav laikā ieradies mājās, telefons neatbild un atrašanās vietu noteikt nevar, vecāki sazinās ar klases audzinātāju, noskaidro, cikos viņš devies prom no skolas, aptaujā klasesbiedrus. Ja neviens neko nezina, jāzvana policijai. Par laimi, ir ļoti reti gadījumi, kad bērni cietuši kādā noziedzīgā nodarījumā. Reizēm viņi vienkārši vizinās sabiedriskajā transportā, bet var gadīties iekāpt nepareizajā transportlīdzeklī, tādi gadījumi ir bijuši.

Kas ir sarkanie trauksmes signāli, kad policijai uzreiz skaidrs – noticis kas ­nopietns?

Jāvērtē cilvēka dzīvesveids, režīms, ar ko un kā viņš pārvietojas, strādā vai nestrādā, cik daudz laika parasti pavada darbā, cik mājās. Nozīme var būt pat nedēļas dienai – darbdiena vai brīvdiena. Ir nianses, kam pievēršam īpašu uzmanību, katru gadījumu vērtējam atsevišķi.

Tas nozīmē, ka tuviniekiem jāsniedz ļoti precīza un godīga informācija.

Obligāti, jo visu sākotnējo informāciju varam iegūt tikai no viņiem! Jo tā būs precīzāka, jo kvalitatīvāk varēsim saplānot turpmākos pasākumus. Dažreiz gan sākotnējā informācija nesakrīt ar izmeklēšanas laikā iegūtajām objektīvajām ziņām.

Kad pazudušā cilvēka meklēšanā iesaistās brīvprātīgie no bezvests.lv?

Irina Brūniņa: Iesaistāmies divos gadījumos – kad palīdzību lūdz pazudušā cilvēka tuvinieki vai policija. Tuvinieks to var darīt, ja policijā uzrakstīts iesniegums par cilvēka pazušanu, jāaizpilda speciāla anketa, sazināmies ar Valsts policiju, lai precizētu nianses.

Ir pazušanas gadījumi, kad meklēšanā neiesaistāmies. Piemēram, ja nav zināma cilvēka pēdējā atrašanās vieta. Tomēr arī tad neatsakām sabiedrības informēšanu par cilvēka pazušanu un konsultāciju tuviniekam, ko darīt, lai pazudušo ātrāk atrastu. Neiesaistāmies, ja ir aizdomas, ka ­pazudušais ir tādā veselības stāvoklī, kas var radīt apdraudējumu mūsu brīvprātīgo dzīvībai vai veselībai, piemēram, var uzbrukt.

Reizēm redzam, ka iesniegums policijā uzrakstīts formāli, bet paši radinieki tuvinieka meklēšanā piedalīties īsti nevēlas. Bezvests.lv ir brīvprātīgie – iesaistāmies tikai saviem spēkiem, izmantojot savu naudu un laiku. Ja redzam, ka tuvinieki paši meklēt pazudušo nevēlas, arī mēs nemeklējam, palīdzam tikai ar informācijas izplatīšanu par pazudušo.

Deniss J.: Pēdējā laikā Bezvests.lv iesaistām ne tikai cilvēku pazušanas, bet arī citos gadījumos, kad nepieciešams atbalsts. Viņiem ir specifiska pieredze savā jomā, piemēram, izstrādāta metodika mežā pazudušu cilvēku meklēšanai. Kad meža apvidū pazūd cilvēks, iesaistām arī Zemessardzi, pašvaldības policiju, NBS gaisa spēkus, ­robežsardzi, arī VUGD.

Irina B.: Nevar salīdzināt brīvprātīgo organizāciju un Valsts policiju. Mēs esam stratēģiskie partneri, mēs Valsts policiju nepapildinām, neaizvietojam un nedublējam. Valsts policijai, protams, ir gan lielāks tehnisko līdzekļu resurss, gan augstāka profesionāla kvalifikācija. Policijā cilvēku meklēšana ir darbs jebkuram speciālistam visu darbdienu – sākot ar policijas drona pilotu un beidzot ar kinologu. Mēs, brīvprātīgie, pazudušos meklējam tikai brīvajā laikā.

Kad bezvests.lv bija tikko nodibināta, tās galvenais mērķis bija piesaistīt vairāk cilvēku. Mainoties laikiem un pieredzei, maināmies arī paši – šobrīd vairāk pievēršamies profesionālajai kvalifikācijai. Uzskatām, ka brīvprātīgais, kas apmācīts pazudušā meklēšanai mežā, izmantojot speciālas zināšanas, iemaņas un aprīkojumu, ir daudz vērtīgāks nekā pieci, seši vai desmit brīvprātīgie, kas reizi pusgadā vai divos mēnešos atnāk uz vienu meklēšanas epizodi. Esam izauguši līdz tam, ka katrs mūsu brīvprātīgais ir augsti kvalificēts speciālists, kam pazudušo meklēšana ir kā otrā profesija. Mums pašlaik ir apmēram 100 šādi profesionāli cilvēki.

Ja tobrīd jāstrādā pamatdarbā, brīvprātīgie nevar doties meklēt pazudušo?

Dažreiz nevar, dažreiz var. Toties Valsts policija vienmēr var reaģēt un nākt palīgā. Ja saprotam, ka nepieciešama steidzama palīdzība vai pazudis bērns, reaģējam ātri un operatīvi – varam pat atprasīties no darba. Iespējams, bērnu atradīs kādā autobusā pēc stundas vai divām, bet viņš ir pazudis, un mums tā ir trauksme numur viens.

Vai ir brīvprātīgie, ko sūtāt visspecifiskākajai meklēšanai?

Atkarībā no tā, kāda konkrēti palīdzība nepieciešama. Ir dažas grupas, kas iespēju robežās var reaģēt operatīvi un braukt palīgā gandrīz uzreiz – gan kinologi, gan meklētāju instruktori mežā, kas prot organizēt cilvēkus, gan dronu piloti, glābējtorņu operatori.

Pie jums joprojām var pieteikties ­brīvprātīgie?

Vienmēr esam atvērti, bet mums ir diezgan striktas prasības. Novērtējam darbaspējas, reputāciju, arī to, kā cilvēks uzvedas, piemēram, sociālajos tīklos. Brīvprātīgos apmācām bez maksas, mācības ir nopietnas. Mums aktīvi palīdz policijas pārstāvji. Ar katru no brīvprātīgajiem lepojamies, ­cenšamies komandu turēt kopā.

Kā policijai visvairāk trūkst, lai labāk un ātrāk atrastu pazudušos?

Deniss J.: Visvairāk mums nepieciešami cilvēki. Tehniski attīstāmies, ir idejas, piedāvājumi un risinājumi dažādām problēmām.

Kāpēc tad neatrodat visus pazudušos?

Pazudušo meklēšana ir ļoti sarežģīta. Piemēram, lai atrastu cilvēku mežā, ļoti daudz kas atkarīgs no laikapstākļiem – ziema vai vasara, skaidrs laiks vai lietains. Prātā palicis notikums pirms pāris gadiem. Rudens, septembra beigas. Netālu no Kauguriem pazudis sirmgalvis – aizgājis uz purvainu mežu pastaigāties un nav atgriezies. Lai gan bija tur daudz gājis un zināja visas takas, tomēr apmaldījās. Tika iesaistīts VUGD, droni ar termovizieriem, kinologi, helikopters, bet cilvēku atrast neizdevās, lai arī bija skaidrs, ka viņš ir kaut kur netālu. Sirmgalvim līdzi bija telefons, vēl sazvanījāmies, līdz tas izlādējās. No rīta cilvēku atradām pašā pēdējā brīdī – vēl stunda, divas, un būtu pavisam bēdīgi. 

Šis gadījums spilgti parādīja, cik liela nozīme var būt meklēšanas apstākļiem. Lai gan tehniskais nodrošinājums bija pietiekams – pat droni ar termovizieriem, mēs pazudušo neredzējām. Bija rudens, bet siltā gaisa slānis pacēlās mazliet virs ­zemes, tāpēc termovizieris cilvēku tajā ­izšķirt nevarēja. Tehnika te nespēja palīdzēt – pazudušo varēja atrast tikai cilvēks. Tieši tāpēc vienmēr jāizmanto dažādi meklēšanas līdzekļi, jo tehnika nav panaceja, dažkārt īstās izrādās vecās labās metodes – vizuālā meklēšana.

Bezvests.lv visbiežāk iesaistās tad, kad pazudušais jāmeklē mežā?

Deniss J.: Ne vienmēr, brīvprātīgos palīgos aicinām arī tad, kad, piemēram, pazudis nepilngadīgais, jo bezvests.lv informācijai seko daudz vairāk cilvēku nekā policijas.

Irina B.: Pagājušajā nedēļā, piemēram, policija mūs aicināja palīgā pazuduša vīrieša meklēšanai mežā. Neatradām. Atrast cilvēku nav tik vienkārši.

Iesaistījāties arī novembrī purvā ­pazudušās Annas Jansones meklēšanā?

Jā, pat vairākas reizes.

Kā šādos gadījumos notiek policijas un brīvprātīgo sadarbība? Piemēram, Annas pazušanas gadījumā policija teica, ko darīt brīvprātīgajiem, kādā reģionā meklēt?

Procesu nepārtraukti vada policija, jo tai ir gan vajadzīgās zināšanas, gan pieredze un kompetence. Annas meklēšanā mūsu brīvprātīgie pēc policijas aicinājuma kvadrātu pa kvadrātam pārbaudīja meža masīvu. Turklāt sākotnējā informācija bija, ka pazudis bērns, un šādam notikumam ir īpaša nozīme. Mūsu rīcībā ir ne vien speciālas zināšanas, bet arī nopietni meklēšanas rīki – iekārtas un programmatūra, tāpēc meklējam profesionāli un kvalificēti.

Ko drons rāda zem ūdens?

Deniss J.: Viss atkarīgs no tā, kādas ierīces zemūdens dronam uzstādītas. Tās visas ražotas inženiertehniskiem darbiem, bet tiek pielāgotas cilvēku meklēšanai. Vienā vietā ar to pašu ierīci kaut ko var saredzēt, citā – nevar.

Cik ātri policijai ir skaidra versija, kas ar pazudušo cilvēku varētu būt noticis?

Par Annu sākotnēji versija bija viena, bet tad, apkopojot informāciju no objektīviem avotiem, parādījās otra versija – par maršrutu, pārvietošanos. Kādā izmeklēšanas posmā viss var strauji mainīties. Viss atkarīgs no sākotnējās informācijas un tā, ko esam pārbaudījuši. Tā jau ir zinātne.

Pirmā versija bija kāda?

Lieta vēl nav pabeigta, tāpēc negribētu komentēt.

Vai ir cerība, ka viņa ir dzīva?

Es teiktu, ka šobrīd nerunājam par dzīvu cilvēku.

Valgundes klosteris, kas ir netālu no pazušanas vietas, tika pārbaudīts?

Viss, kas bija iespējams, ir pārbaudīts.

Viņai ir ļoti aktīvs vīrs, kurš sociālajos tīklos gan slavē, gan peļ policiju.

Tas cilvēkam nav aizliegts. Mēs ļoti nopietni uztveram kritiku, jo tā ir iespēja attīstībai.

Pirmajās dienās parādījās ziņas, ka ­policija atteikusies naktī meklēt.

Varu droši apgalvot, ka naktī aktīvas darbības turpinājās. Vienīgais, kā trūka, – nebija precīzas informācijas par iespējamo atrašanās vietu.

Sociālajos tīklos bieži izskan pārmetumi, ka jūs ne vien nemeklējat, bet pat neprotat atrast!

Policijas kritizēšana bija, ir un būs – tas ir normāli.

Agrāk par ziemā pazudušajiem cilvēkiem no policistiem bieži tika dzirdēts pieņēmums: nokusīs sniegs, ­atradīsim. Bija pat specifisks apzīmējums – ­sniegpulkstenīši.

Reiz bija pazudis cilvēks, visticamāk, izdarījis pašnāvību pakaroties. No pieejamās informācijas noteicām aptuveno pašnāvības vietu – kur viņš mežā iegāja, cik tālu varēja aiziet, kur nostrādāja pēdējais telefona signāls. Bija ziema – viss apsnidzis.  Meža ­teritoriju pārmeklējām ļoti rūpīgi, bet bez rezultāta. Pavasarī, kad laikapstākļi ­mainījās, mirušo turpat arī atrada.

Ļoti daudzus neatrod nekad.

Neteiktu, ka ļoti daudzus. Svarīgs ir pazušanas iemesls. Ja cilvēks aizgājis uz mežu, viņš tur arī ir. Purvā, jūrā, ezerā vai upē var noslīkt.

Un nekad neuzpeldēt?

Varbūt arī uzpeld, bet neviens to neierauga. Mirušais virs ūdens atrodas tikai kādu brīdi un tad nogrimst pavisam.

2006. gadā pazuda nepilngadīgā Annamarija Indāne, pirms tam – Laura Strazdiņa, maza meitene, vēl pirms tam Dace Ramate Saldū.

Varam atsevišķi izdalīt gadījumus, kas notika netālu no Aizkraukles un Kokneses.

Kādas ir versijas: kur viņas palika?

Bezvēsts pazudušo nodaļā sāku strādāt 2007. gadā un pētīju arī šos gadījumus. Versijas bija dažādas, arī man bija sava. Negribētu spekulēt, bet šie gadījumi, ­manuprāt, tomēr saistīti ar noziedzīgiem ­nodarījumiem.

Vai pastāv iespēja, ka pazudušās ­meitenes ir izvestas no Latvijas un ­joprojām ir dzīvas?

Nevaru komentēt.

Bet teorētiski?

Bērnu nolaupīšana Latvijai nav raksturīga. Bērnus no valsts parasti izved viens no vecākiem, ja nevar tos sadalīt, – problēmas ģimenē, šķiršanās process.

Kāda ir jūsu versija, kur ir advokāts Ainārs Platacis?

Neatbildēšu.

Bet versija jums ir?

Jā.       

Viņš ir dzīvs?

Šaubos.     

Noziegumu upurus var neatrast, jo ­viņus labi aprok?

Visticamāk, jā – aprok, bet nevar teikt, ka nekad neatrod. Dažreiz izrok meža zvēri. Aizputē atrada zemē ieraktu mašīnu, kurā atradās pirms daudziem gadiem pazuduša cilvēka mirstīgās atliekas.

Kur vēl var pazust bez pēdām?

Divi cilvēki aizbrauca kalnos, šķiet, uz Tibetu. Tur notika nelaimes gadījums. Zināms, kur viņi nokrita, bet atrast nevarēja, jo meklēšanai ir ļoti ierobežotas iespējas. Cits piemērs – nelaimes gadījums uz kuģa. Atceramies katamarānu Kaupo, kas pazuda Indijas okeānā, – ekipāžas dalībniekus tā arī neatrada.

Indijas okeāns un kalni Tibetā ir tālu. Tepat Rīgā pirms gada decembrī pazuda divi jauni vīrieši – Kristers Dzintars un Helvijs Kursītis. Viņi joprojām nav atrasti.

Nevaru šīs pazušanas publiski apspriest, jo visa izmeklēšanā iegūtā informācija ir sensitīva. Varu pateikt vien tik, ka abas šīs pazušanas nav saistītas ar noziedzīgiem nodarījumiem, visticamāk, noticis nelaimes gadījums. Cilvēki nav atrasti, un tās ir lielas sāpes tuviniekiem.

Irina B.: Mēs, meklētāji, nevaram veidot versijas – tā nav mūsu kompetence. Tāpat kā pārējai sabiedrībai, policija par savām versijām arī mums var nestāstīt, jo katra cilvēka pazušana ir kriminālprocess – ­jāievēro likums.

Gadījumos, ka pazudušie varētu būt Daugavā, gaidāt, ka upe viņus atdos?

Deniss J.: Sākotnēji ievērojamu laiku izmantojam visas tehniskās iespējas, ja vien laikapstākļi to atļauj. Pārmeklējam gan Daugavu, gan krastus ne tikai vietā, kur cilvēks pazudis. Skatāmies, rēķinām, ­pārbaudām. 

Irīna B.: Tā ir Daugava… Ja ir pamats domāt, ka cilvēks tajā iekritis, arī mums ir tehniskie paņēmieni un rīki, lai meklētu. Piemēram, ieliekam ūdenī speciālu boju ar GPS signālu un, atbilstoši laikapstākļiem un ūdens straumei, mēģinām noteikt, kur varētu atrasties cilvēks, noteiktā vietā ­iekrītot Daugavā.

Zinām gadījumus, kad cilvēks Daugavā iekritis Ķengaraga rajonā, bet viņu atrod Andrejostā. Ja upē iekritušais nokļūst pie ostas, kur ir diezgan aktīva kuģu kustība, viņu var nekad neatrast.  

Deniss J.: Cilvēks var pazust jūrā Jūrmalā, bet viņu izskalo Carnikavā.

Vai var izskalot, piemēram, Gotlandē?

Nē, Rīgas līča straumes to neļautu.

Reizēm sociālajos tīklos cilvēki aktīvi izplata ierakstus par pazudušajiem. Ir vērts to darīt? 

Jā. Reiz bija pazudis bērns – vienkārši iekāpa nepareizā autobusā un izkāpa svešā vietā. Tieši tāpēc, ka laikus bija nopublicēta informācija par zēna pazušanu, kāds pašvaldības policijas darbinieks, kurš tobrīd nebija darbā, bērnu pamanīja.

Kāda bija sajūta, kad noskaidrojās patiesība par vasarā pazudušo Justīni Rogovkā?

Irina B.: Rogovkas gadījums emocionāli bija ļoti smags. Strādājām pēc Valsts policijas aicinājuma, tāpēc diezgan ātri radās jautājums, kāpēc ģimene pati nevērsās pie mums pēc palīdzības. Līdz pēdējam negribējām ticēt, ka viņi ­varētu būt iesaistīti.

Ar Valsts policijas svētību noorganizējām masu meklēšanu. Ļoti gatavojāmies, bija vairākas sapulces instruktoriem, koordinatoriem – ko darīsim, kā pieņemsim cilvēku plūsmu. Darbs aizņēma vairākas nedēļas. Nevarējām strādāt savu ikdienas darbu, jo domas bija Rogovkā.

Meklēšanā piedalījās pazudušās meitenes tēvs, citi radinieki. Ir grūti noticēt. Tas ir ārprāts! Joprojām neesmu to pārdzīvojusi. Šī pieredze man paliks līdz ­pēdējai dienai.

Esmu pateicīga policijas darbiniekiem, kuri mums Rogovkā palīdzēja, nodrošināja sabiedrisko kārtību. Pateicos arī par to, ka viņi tik sarežģītos apstākļos tomēr atrada meiteni. Šos darbiniekus vajag apbalvot. Tas ir milzīgs darbs, ko var paveikt tikai profesionāļu komanda.

Visticamāk, policijai diezgan ātri bija versija, ka vainīgi vecāki. Kāpēc tomēr meklēšanā tika iesaistīti tik daudzi ­brīvprātīgie? Bija cerība tā ātrāk atrast ­mirušo meiteni?

Deniss J.: Neesmu gatavs šo gadījumu sīki apspriest, jo kriminālprocess atrodas Latgales reģiona pārvaldē. Vērtējot no malas, galvenā problēma tiešām bija atrast mirušo meiteni. Šo gadījumu var salīdzināt ar meitenes slepkavību Dobelē 2007. gadā – tur bija kas līdzīgs. Policija tolaik izdarīja visu iespējamo. Mana sirdsapziņa ir tīra, bet spriedums ir tāds, kāds tas ir.

Jūsu praksē ir daudz gadījumu, kad slepkava ­paliek uz brīvām kājām?

Neteiktu, ka daudz, bet dažreiz tā notiek.

Cik gadiem jāpaiet, lai pazudušo pārstātu ­meklēt?

Civillikumā teikts, ka cilvēku var pasludināt par mirušu, ja viņš nav atrasts pēc desmit gadiem, bet, ja cilvēks bijis vecāks par 70 gadiem, – pēc pieciem gadiem. Ja cilvēks pazudis kara apstākļos, viņu par mirušu var atzīt, ja nekādu ziņu nav divus gadus pēc karadarbības izbeigšanās. Ja cilvēks atradies uz bojā gājuša kuģa vai lidmašīnas vai nokļuvis citās nāves briesmās un sešu mēnešu laikā nav nekādu ziņu, viņu var atzīt par mirušu.

Vai jūsu praksē ir bijis gadījums, kad patiesība noskaidrojusies pēc desmit un vairāk gadiem?

Reiz kādu cilvēku pēc desmit pazušanas gadiem pasludināja par mirušu. Pēc dažiem gadiem tika atrasts neatpazīts līķis, un izrādījās – tas bija pazudušais. Pēc pasludināšanas par mirušu viņš patiesībā vēl 3–4 gadus bija dzīvs.

Visticamāk, ilgstoši dzīvojis ar svešiem ­dokumentiem!

Ir arī šādi gadījumi.

Tad jau iespējams, ka arī Jēkabpils ­slepkava Leons Rusiņš ārzemēs dzīvo ar svešiem ­doku­mentiem!

Ar šo negribu spekulēt. Viss kas var notikt.

Bezvests.lv vadītājs Aleksandrs Faminskis 2022. gadā KLUBĀ teica: «Sākumā centāmies ­sadarboties arī ar ekstrasensiem, taču viņi tā arī nepalīdzēja atrast nevienu cilvēku, tāpēc vairs ­nesadarbojamies un neiesakām to darīt citiem.»

Policija pie gaišreģiem nevēršas, bet tuviniekus var saprast – viņi meklē jebkuru cerību. Dažreiz mēs sākumā nevaram izklāstīt visus zināmos apstākļus, dažkārt būtu pat taktiski nepareizi par visu informēt tuviniekus. Atgādināsim gadījumu Rogovkā – mēs nevarējām informēt tuviniekus par to, ko zinām un darām.

Irina B.: Taisnība – savulaik bezvests.lv klausījās cilvēkos, kuri sevi dēvē par gaišreģiem. Tomēr pa visu šo laiku nav bijis neviens gadījums, kad viņu ieteikumi kaut daļēji būtu apstiprinājušies. Zinu, ka pazudušo radiniekiem bieži raksta cilvēki, kas saka – viņiem esot informācija. Tas tērē emocionālo enerģiju cilvēkam, kurš jau tāpat ir bēdās, rada veltas cerības un, nedod Dievs, vēl prasa maksāt! No visas sirds iesaku neticēt un nemaksāt, bet ieklausīties, ko saka Valsts policija un bezvests.lv. Ja jūsu ģimenē ir cilvēks ar augstu pazušanas risku, nodrošiniet apstākļus, kas palīdzēs nepazust vai palīdzētu viņu veiksmīgi atrast. Jebkuram tehniskam rīkam ­meklēšanā ir lielāka nozīme nekā gaišreģim. Iesaku kritiski vērtēt palīgus, kas pie jums nāk.

 

Pazudis cilvēks?

Rīkojies!

Ja pazudis tuvinieks, nekavējies un sāc viņu meklēt, iesaistot gan tuviniekus, gan policiju un brīvprātīgos.

Apkopo informāciju par pazudušā paradumiem un ikdienas gaitām – apzini draugus un paziņas, iestādes, kuras cilvēks apmeklē, sazinies ar darbavietu, kolēģiem. Noskaidro, ko cilvēks teicis par tuvākā laika plāniem, kur vēlētos doties, apseko viņa biežākos pārvietošanās maršrutus. Piezvani ar veselības aprūpi saistītajām iestādēm, jautājot arī par neatpazītiem cilvēkiem. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā noskaidro, vai cilvēks nav nogādāts slimnīcā, bet varbūt ap pazušanas brīdi vests kāds līdzīgs neatpazīts cilvēks. Piezvani uz tuvējām slimnīcām, arī psihoneiroloģiskajām iestādēm, Īslaicīgās aizturēšanas biroju (tel. 67075085) un morgu.

Ja nav rezultāta – ziņo policijai. Būs jānosauc cilvēka vārds, uzvārds, dzimšanas dati un personas kods, deklarētā un faktiskā dzīvesvieta, darbavieta un ieņemamais amats. Policijai noderēs arī citas ziņas: ­pazušanas laiks, vieta un apstākļi, pēdējā vieta, kur cilvēks manīts, priekšmeti, kas bija līdzi pazušanas brīdī (telefons, maks, bankas karte, atslēgas, e-talons utt.), kā arī informācija par pazudušā ikdienas ieradumiem, hobijiem, atkarībām (ja tādas ir), viņa veselības stāvokli (īpaši, ja ir kādas hroniskas slimības) un to, kādi medikamenti regulāri tiek lietoti. Noderīga var būt pazudušā lietotā e-pasta adrese, ziņas par interneta portāliem, kuros viņš reģistrējies, kādas bankas pakalpojumus izmanto, pazudušā tālruņa numurs un ārējo pazīmju detalizēts apraksts (garums, miesas uzbūve, matu krāsa, acu krāsa u. tml.), kā arī īpašās pazīmes (tetovējumi, rētas, citas vizuālas pazīmes); apģērbs un apavi, kādi pazudušajam varēja būt mugurā. Sagatavo cilvēka iespējami nesenāku fotogrāfiju, ko iesniegt policijai, lai nepieciešamības gadījumā varētu to publiskot.

Seko policijas norādēm un saskaņo rīcību ar izmeklētāju, kā vēl vari iesaistīties meklēšanā. Ja uzzini jaunu informāciju, tūliņ ziņo par to policijai. Ja vēlies, papildus vari vērsties arī brīvprātīgo meklētāju organizācijā, ar kuru Valsts policijai noslēgta oficiāla sadarbība.

Parūpējies par tuviniekiem!

Lai nepieļautu, ka cilvēks apmaldās, bet, ja tas jau noticis, lai viņu varētu ātri atrast, Bezvests.lv izveidojusi sistēmu SOSpro. Tiek piedāvāti vairāki pakalpojumi: diennakts atbalsts un palīdzība cilvēkiem, kas vecuma vai funkcionālu ierobežojumu dēļ var nokļūt bezpalīdzības stāvoklī; glābšanas poga un pasākumu komplekss nelaimē nokļuvuša vai pazuduša cilvēka atrašanai, kā arī senioriem īpaši piemērots ar GPS un SOS pogu aprīkots mobilais telefons. Sīkāka informācija sospro.lv.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.