Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Veļi, iļģi, pauri… Valodnieks, etnogrāfs un folklorists Augusts Bīlenšteins savulaik rakstījis, ka laiku no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, kad garus mielo, dažādās Latvijas vietās sauc atšķirīgi: Kazdangā par iļģu laiku, Valtaiķos par garu laiku, Puzē par ķauķu laiku, Zemītē par pauru laiku, bet Limbažos par paurīšu laiku.
Kā mūsu senči sagaidīja veļus? Veļu laikā senči aicinājuši ciemos savu mirušo tuvinieku dvēseles un tās mielojuši – bļodiņas ar veļiem sagatavotu ēdienu nolikuši rijā vai pirtiņā, dažkārt arī klājuši bagātīgu galdu tukšā istabā, iedeguši sveces un tad sasaukuši garus. Paši gājuši gulēt, lai netraucētu. Dažviet mielasts arī nests tieši uz kapiem. Veļu laikā cilvēki atturējušies no trokšņainām izdarībām. Nav ne dancojuši, ne dziedājuši, bet stāstījuši teikas un pasakas, minējuši mīklas. Gulēt bijis jāiet pirms pusnakts, un visi zinājuši, ka nedrīkst mājās pa nakti atstāt uguni iedegtu.
Ko dara veļi? Veļi šajā laikā sapulcējoties zemes apakšā, apspriežot, kas pagājušajā gadā padarīts un nākamajā gadā darāms, un pārrunājot par saviem dzīvajiem piederīgajiem. Lai uzzinātu, kā piederīgajiem klājas, viņi mēdzot klīst pa mājām, visu izpētīdami un klausīdamies dzīvo sarunas. Mīļiem piederīgajiem tie arī kādu labu padomu iečukstot ausī.
! Ja rudens vakaros kaķi ņaud, tad veļi staigājot pa māju.
Ticējums
Tas pierakstīts Stendē, Mucukalnā: pēc Miķeļiem pa nedēļu jāsvētī četri otrdienas vakari, pirmdienai izejot, veļiem par godu. Kas šinīs vakaros strādā, tam uzmetas veļu utis visur, kur tik aug spalva, sevišķi uzacis tās noēd. Tās ir mazas kā smiltis un arī lielas, baltas.
