Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jāvērtē visi apstākļi
Piedzīvojot jebkādu vardarbību – fizisku, emocionālu, seksuālu vai atstāšanu novārtā –, vienmēr mainās bērna uzvedība, tāpēc tas ir pirmais signāls, kas vecākiem par kaut ko vēsta. Tāpat ir gan emocionālas, gan fiziskas pazīmes, kas var liecināt par piedzīvotu vardarbību.
Vecākiem labi jāpazīst savs bērns, lai pamanītu izmaiņas, un, fiksējot konkrētas pazīmes, jāizvērtē visi tobrīd esošie apstākļi, jo pamanītās pazīmes vēl nenozīmē, ka to iemesls meklējams tieši bērnudārzā piedzīvotā vardarbībā. Tikpat labi iemesls var būt emocionāla pārslodze, ja bērnam jāapmeklē pārāk daudz pulciņu, ģimenē piedzīvotas nopietnas pārmaiņas (ģimenes pieaugums, šķiršanās, jaunas attiecības) vai vardarbība tiek piedzīvota ārpus dārziņa, arī tad iespējams novērot šīs pašas pazīmes. Tomēr jāņem vērā, ka bērnudārzā mazais pavada dienas lielāko daļu. Ja ģimenē nekas ievērojams nav noticis, viss mierīgi rit savu gaitu, bet pēkšņi mainās bērna uzvedība, mazais negrib iet uz dārziņu un parādās nakts murgi vai kāda cita no raksturīgajām pazīmēm, iespējams, cēlonis meklējams tieši bērnudārzā piedzīvotajā.
Kā mainās bērna uzvedība
Par atskaites punktu vienmēr jāņem bērna tābrīža uzvedība, kad viss bija ierasti un normāli. Jāskatās, kas kopumā bērna uzvedībā ir mainījies un kas tieši nav kā parasti. Vecākiem jāpazīst un jājūt savs bērns, jāzina viņa temperaments.
Piedzīvota vardarbība katra bērna uzvedību var ietekmēt atšķirīgi. Klusie bērni vēl vairāk var noslēgties sevī, bet tikpat labi var kļūt skaļāki un agresīvāki pret apkārtējiem. Straujie un skaļie bērni var kļūt vēl skaļāki vai arī noslēgties un kļūt neierasti klusi. Bērns var kļūt pasīvāks, var negribēt komunicēt ar citiem. Agresijai raksturīgi pāriet uz nākamo vājāko, tāpēc bērns, kurš to piedzīvojis, pēc tam pats var kļūt verbāli vai fiziski agresīvs un, iespējams, darīt pāri, apsaukāt vai sist jaunākam bērnam vai dzīvniekam – kādam, kurš ir vājāks par viņu pašu.
Izmaiņas uzvedībā var būt arī pārlieka, iepriekš nebijusi emocionalitāte, emociju uzplūdi.
Jebkurā ziņā bērna uzvedība jāvērtē kopumā, kā un cik krasi tā mainījusies un vai ir vēl kādi papildu apstākļi, kas to varētu ietekmēt.
Piemēram, nupat uzsākot dārziņa gaitas, ir tikai normāli, ja vakarā, atnākot mājās, bērnam ir sakrājušās emocijas, stress un pārdzīvojumi nāk uz āru lielā histērijā. Tas vēl nenozīmē, ka bērns cieš no vardarbības. Dārziņā viss var būt kārtībā, taču tur bērns dienas garumā tik ļoti saņemas un sakoncentrējas, ka, atnākot mājās, beidzot atslābst un nolaiž tvaiku – visas dienas laikā aizturētās emocijas iznāk ārā. Šādās reizēs nav jāzīlē, kas noticis, bet jāparunājas ar audzinātāju, lai pastāstītu par novēroto un uzzinātu vairāk par to, kā aizrit bērna pirmās nedēļas dārziņā. Adaptācijas laiks un ilgums katram bērnam ir atšķirīgi, un tas var būt arī ļoti, ļoti ilgs, līdz bērns tiešām aprod ar jauno vidi un pieņem jauno situāciju.
Psiholoģiskas un fiziskas pazīmes
Pārdzīvojot vardarbību, raksturīgi, ka bērnam var būt dažādas negatīvas domas – es esmu slikts, mani nemīl. Emocionāli šie bērni izjūt kaunu un vainas apziņu, jo varmāka pāridarījuma brīdī vaino bērnu – tu neproti izdarīt to un to pietiekami labi vai kārtīgi. Varmāka jau tajā brīdī nesaka – es tev situ, jo nemāku noregulēt savas emocijas, savaldīties un izturēt stresu. Es tevi pazemoju, jo esi pārāk lēns, pārāk skaļš, pārāk aktīvs, nesēdi vai neēd kārtīgi u. tml. Tātad bērns uztver to, ka viņš nav labs, tāpēc viņam dara pāri. Vardarbība no pieaugušā puses bērnam rada ļoti lielu traumu, jo pieaugušais izmanto varas pozīciju, bērns ir fiziski un emocionāli atkarīgs no šī pieaugušā, tāpēc tā rada lielu bezizejas un bezcerības izjūtu, līdz ar to bērns var kļūt nomākts, trauksmains, piedzīvot dusmu lēkmes, viņam var būt zems pašvērtējums.
Par piedzīvotu vardarbību var liecināt vairākas fiziskas pazīmes: parādās runas traucējumi, piemēram, bērns sāk raustīt valodu, naktīs murgo un kliedz, piedzīvo citus miega traucējumus, sāk čurāt gultā, parādās psihosomatiskas slimības, piemēram, neizskaidrojamas galvas vai vēdera sāpes.
Bērni, kuri cietuši no vardarbības, biežāk ir traumatiski, ar lielāku tendenci savainoties, krist, viņiem ir raksturīga riskantāka uzvedība.
Arī zilumi un nobrāzumi ir pazīmes, kas var liecināt par vardarbību. Tikpat labi tie var būt radušies, bērnam spēlējoties vai paklūpot. Būtu tikai normāli, ja audzinātāja uzreiz tajā pašā dienā vecākus informētu un pastāstītu, kādos apstākļos bērns ticis pie nobrāzuma.
Kopumā vērts pievērst uzmanību, cik paškritiska ir audzinātāja. Par veselīgu domāšanu liecina arī adekvāta paškritika. Ja audzinātāja stāsta par savām grūtībām un pieļautajām kļūdām – es šodien mazliet nesavaldījos un apsaucu bērnus skaļāk, jo viņi tiešām tik ļoti trokšņoja, ceru, neviens no bērniem nav apvainojies –, tā ir laba zīme. Pretēji, ja audzinātājai vai auklītei viss vienmēr ir perfekti, nav ne noguruma, ne vājuma brīžu, – tas jau ir zināms signāls, kas var liecināt par to, ka notikumi un starpgadījumi tiks slēpti vai noklusēti un atbildība, visticamāk, novelta uz bērnu vai ģimeni.
Jāvēro spēlēšanās
Ļoti daudz par savu ikdienu pastāsta bērni paši – rotaļājoties. Brīvās spēles laikā, kad bērns spēlējas pats bez vecāku iesaistīšanās, vērts pavērot un paklausīties, kādas frāzes un darbības bērns izmanto spēles laikā. Bērni izspēlēs gan vecāku izteicienus un darbības, gan bērnudārzā dzirdētās frāzes un piedzīvotās situācijas. Spēli vēlāk var ņemt par pamatu sarunai, lai uzzinātu vairāk. Piemēram, spēles laikā bērns sabar lācīti, iespundē to, izsaka frāzes par sodīšanu, neklausīšanu. Tie var būt signāli.
Vecāki var nedaudz iesaistīties un pajautāt: «Ko tad lācītis tādu izdarījis, ka viņš jāiespundē? Vai arī tu ikdienā esi redzējis, ka kādu soda par neklausīšanu?»
Reizēm bērni tikai izsaka kādas frāzes, īpaši vakara rituālos pirms vakara pasaciņas, brīžos, kad ar vecāku ir tuvāks kontakts. Tad šo sarunu ar interesi un cieņpilni var paturpināt un pārrunāt arī spēlē novēroto. Jāatceras, ka arī pārējie, kurus vardarbība tieši neskar, bet kuri to vēro no malas, ir tikpat ļoti iesaistīti un arī viņi cieš. Viņi piedzīvo tās pašas bailes un bezspēcību, jo zina, ka var būt nākamie, pret kuriem vērsīsies varmāka. Tāpēc spēlēs un vakara sarunās iespējams nojaust par to, kas un kā notiek bērnudārzā.
Bērni nemelo
Kad bērni stāsta par kādiem pārdzīvojumiem, vienmēr vērīgi jāieklausās un stāstītā detaļas jāuztver nopietni, jo pirmsskolas vecumā bērni nemelo par tik nopietnām lietām kā piedzīvota vardarbība no pieaugušā puses. Arī tad, ja audzinātāja vai auklīte bērnam nav īpaši tuva, mazais ar nolūku neizdomā apgalvojumus, ka kāds no pieaugušajiem viņu raustījis, apsaukājis vai kā citādi darījis pāri. Tāpēc šādās reizēs vienmēr jāreaģē. Prātā gan jāpatur, ka bērni vērtē situāciju pēc subjektīvās sajūtas, kam par pamatu ir personīgā pieredze un zināšanas. Subjektīvo sajūtu labi ilustrē kliegšana un balss pacelšana. Pēc temperamenta mierīgākam bērnam, kuram nav ne māsu, ne brāļu un kura vecāki mājās nestrīdas un balsi nepaceļ, temperamentīgas audzinātājas skaļā balss var šķist īpaši skaļa, un, pat ja viņa nekliedz, bet tikai skaļi runā vai paceļ balsi, mierīgajam un klusajam bērnam tā var šķist kā bļaušana. Vecākiem jāreaģē visos gadījumos, tomēr, pirms kādu vainot, noteikti vērts ar izzinošu interesi aprunāties ar audzinātāju, lai noskaidrotu notikuma apstākļus.
Ticēt bērnam un aizstāvēt
Kad bērns izsaka kādu frāzi vai apgalvojumu, kas liecina par vardarbību, vecākiem vienmēr jāieklausās un saudzīgi, ar interesi un ticību sacītajam jāizzina situācija. Pats svarīgākais ir neapšaubīt bērna sacīto un nenosodīt viņu, izsakot tādas frāzes kā: «Vai tad nu audzinātāja tev tā pateica? Vai tad nu tiešām viņa tā bļāva? Nevar būt, ka viņa tā apsaukājas!» Vienmēr jābūt sava bērna pusē un viņš jāaizstāv, bērnam jābūt drošam, ka vecāki viņam tic un palīdzēs.
Vienlaikus vecākiem svarīgi pašiem būt emocionāli stabiliem un uzreiz nesagraut arī audzinātājas autoritāti, nievājoši par viņu izsakoties, tā vietā var teikt: «Neviens nedrīkst otru apsaukāt, sist vai raustīt! Tas ir vispārējs likums un attiecas uz visiem. Audzinātāja noteikti nedrīkst nevienam bērnam darīt pāri, teikt sliktus vārdus. Es iešu uz dārziņu un noskaidrošu, kas par lietu, runāšu ar audzinātāju un vadītāju!» Bērnam jāsajūt vecāku spēcīgais atbalsts un aizstāvība. Vienlaikus labi, ja vecāki šādi informē bērnu par to, kā rīkosies tālāk.
Atzīt savu vainu un izrunāt
Ja tomēr vecāki nav pietiekami ātri noreaģējuši un iesaistījušies situācijas risināšanā, arī tas ar bērnu jāizrunā. Vecākiem tas ir liels pārdzīvojums, kas rada vainas izjūtu par to, ka situācija nav pamanīta un risināta ātrāk.
Svarīgi emocijas un piedzīvoto nenoliegt, bet gan izrunāt un pieņemt.
Sarunājoties otrs jāatbalsta un jāiedrošina. Vecāki var bērnam teikt: «Piedod, man ir ļoti žēl, ka es nepamanīju un nerīkojos jau agrāk. Tā diemžēl gadās, ir pieaugušie, kuri nemāk tikt galā ar savām emocijām. Es ļoti ceru, ka tev tas vairs nekad nebūs jāpiedzīvo, bet vienmēr, ja kāds dara pāri, ir jāvēršas pēc palīdzības pie pieaugušā un par notikušo jāstāsta mammai, tētim, vecvecākiem!»
Klusēšana šādās situācijas ir visļaunākā. Izrunājot, pieņemot emocijas un sniedzot atbalstu cits citam, situācija jau tiek normalizēta un visiem kļūst mazliet vieglāk. Bērni būtībā ir ļoti elastīgi, un viņos pašos ir daudz iekšējo resursu, lai tiktu galā arī ar lieliem pārdzīvojumiem, bet vajag kādu, kurš palīdz šos resursus izmantot, lai pārdzīvoto atraisītu un palaistu, – vai nu saprotoši un atbalstoši vecāki, vai arī speciālists, ja vecāki saviem spēkiem netiek galā. Nereti šādās situācijās speciālista palīdzība vajadzīga arī vecākiem.
