«Mani dvīņi dzima stipri priekšlaikus. Bērnudārzā izvēlējos viņus sūtīt agrāk (nepilnu 2 gadu vecumā), lai viņi labāk apgūtu sociālās prasmes un kognitīvās spējas. Pirmos divus gadus, kā jau visi maziņie, dēli centās adaptēties. Un tad sākās vājprāts – trešajā un ceturtajā gadā viens no dvīņiem sāka ļoti izteikti protestēt pret dārziņu, katru rītu nenormāli kliedza, ķērās man kājās, turējās pie durvīm. Sāka čurāt gultā, biksēs. Mācību process kļuva regresīvs. Parādījās dažādas veselības problēmas – no psihosomatiskām līdz enurēzes problēmām.
Dēls dārziņā regulāri par to tika kaunināts, nosodīts, salīdzināts ar savu dvīņubrāli. Mazais bija novests jau līdz tādam stāvoklim, ka pēdējā gadā pat draudēja, ka muks prom no dārziņa. Kad bērnudārzā par to jautāju, tas tika uztverts kā apvainojums, nevis veidota profesionāla sadarbība situācijas novērošanai un risināšanai. Biju izmisumā. Vērsos gan pašvaldības izglītības pārvaldē, gan arī pie citiem speciālistiem, lai to visu risinātu un novērstu sekas.
Sliktākais bija tas, ka bērni nestāstīja par dārziņā pārdzīvoto, jo neprata pastāstīt.
Toreiz pat nevajadzēja nevienu pieķert pie rokas, lai saprastu, ka kaut kas nav tā, kā vajag, pietika ar vecāku pāris novērotām epizodēm – kādā tonī audzinātājas runāja ar bērniem, vīpsnāšana vai nepatikas izrādīšana vecāku klātbūtnē, nevarēja novērot ieinteresētību bērnu attīstībā. Tā kā ar audzinātājām sarunas nesekmējās, sūdzējos Izglītības pārvaldē, tur man ieteica doties pie psihologa, ko arī izdarīju. Ieteica konsultēties arī speciālajā attīstības centrā, kur apmeklējām mūzikas terapiju un logopēdu.
Dēlam veica pārbaudes un konstatēja, ka viņš ir ļoti atvērts, draudzīgs un vecumam atbilstošs bērns. Izglītības pārvaldē arī ieteica, ka jāpiesakās uz medicīniski pedagoģisko komisiju, lai tiktu citā dārziņā. Nepilnu gadu gaidījām rindu uz citu bērnudārzu, tagad esam nomainījuši dārziņu. Bērns katru rītu atgādina, ka viņam jaunajā dārziņā ļoti patīk. Nevar gan teikt, ka tagad ir viss kārtībā, jo bērnam vēl joprojām ir psiholoģiskas un fiziskas problēmas. Taču īsā laikā ar pedagogu, ārstu un vecāku sadarbību ir panākts vairāk nekā iepriekšējos četros gados. Tagad galvenais ir novērst sekas, lai pienācīgi sagatavotos skolai. Ceru, ka šī negatīvā pieredze paliks aiz muguras.»