Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Likuma izmaiņu būtība ir visai vienkārša – noteikt, ka darba devējam par katru strādājošo valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām jāatvēl vismaz 170 eiro mēnesī. Proti, tās jāmaksā vismaz no minimālās algas, kas nākamgad būs 500 eiro. Pašlaik minimālo iemaksu obligātais slieksnis nav noteikts – ja cilvēks mēnesī darba algā nopelna mazāk par minimālo algu, tad tikai no šīs summas arī tiek maksātas iemaksas. Šādu strādājošo Latvijā ir ļoti daudz – iemaksas mazāk nekā no minimālās algas 2019. gadā maksāja trešdaļa nodarbināto jeb 270 tūkstoši cilvēku. Tas nozīmē, ka šie cilvēki ir sociāli neaizsargātāki – ja viņi saslimst, paliek bez darba vai kļūst invalīdi, valsts atbalsts būs tikpat niecīgs kā sociālās iemaksas no darba ienākumiem.
Tātad ideja, ka iemaksām vajadzētu būt vismaz no minimālās algas, izklausās visnotaļ prātīga.
Šāda iecere jau reiz ir bijusi. Saeima 2015. gada nogalē nolēma, ka no 2017. gada pakāpeniski tiks ieviestas minimālās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet īsi pirms šīs normas stāšanās spēkā tā tomēr tika atcelta. Arī šoreiz darba devēju pārstāvji aicina nodokļu reformu nesasteigt, pārdomāt un neuzvelt viņiem vēl vienu nepelnīti smagu nastu. «Esam par to, ka katram strādājošajam ir jābūt sociāli aizsargātam, bet ir rūpīgi jāizvērtē un jāatrod labākais risinājums, kā to izdarīt. Pašlaik izskatās, ka ierēdņi nevis domā ietaupīt, samazinot valsts aparātu un tā izdevumus, bet excel tabulās meklē iespēju, kā atkal jau paņemt vēl kaut ko no tiem, kas pelna vismazāk,» saka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) Mazo un vidējo uzņēmēju padomes locekle, Cēsu uzņēmēju kluba pārstāve Tatjana Bernharde. Viņa uzskata, ka nākamā gada valsts budžeta veidotāji mazo un vidējo uzņēmēju viedokli diemžēl nedzird – izskatās, ka tieši viņiem jau nākamgad būs jākļūst par valsts finansiālās situācijas glābējiem, kamēr nodokļu izmaiņu projekta autoriem nav atbilžu uz daudziem jautājumiem.
Citi lasa
Ko īsti paredz izmaiņas?
Valdība par izmaiņām jau ir vienojusies, bet tās vēl jāapstiprina Saeimai. Tātad – paredzēts, ka valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas no nākamā gada 1. jūlija visiem nodarbinātajiem būs obligāti jāmaksā vismaz no minimālās algas. Likumprojektā ir noteikti izņēmumi, kad tās nebūs jāmaksā, piemēram, cilvēks atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, bezalgas atvaļinājumā, slimo u. tml. Tāpat likumā noteiktas arī astoņas darbinieku kategorijas, uz kurām obligātās minimālās iemaksas neattieksies, piemēram, pensionāri, vecāki, kuriem ir bērni līdz trīs gadu vecumam, I un II grupas invalīdi, jaunieši līdz 24 gadu vecumam, kas mācās vai studē, utt. Viss izklausās labi, bet…
Lielāko kritiku likumprojekts saņem par to, kam tieši būs jāsamaksā obligātās minimālās sociālās iemaksas, ja cilvēks mēnesī nenopelnīs minimālo algu, piemēram, strādās nepilnu darba laiku.
Izrādās, ka iztrūkstošā starpība būs jāmaksā darba devējiem.
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra reizi ceturksnī aprēķinās katra nodokļu maksātāja iemaksas un nodos šo informāciju VID. Ik pēc trim mēnešiem darba devēji Elektroniskajā deklarēšanās sistēmā saņems ziņu par piemaksājamo starpību, un tā būs jāsamaksā. Tātad, ja VSAA aprēķinos uzrādīsies, ka cilvēkam, kurš strādā pie viena vai vairākiem darba devējiem, mēneša sociālās iemaksas tomēr nav maksātas vismaz no minimālās algas, starpība būs jāsamaksā darba devējam vai solidāri darba devējiem, ja tādi būs vairāki. Ja gada periodā izrādīsies, ka kopumā cilvēks tomēr ik mēnesi nopelnījis minimālo algu, pārmaksātās iemaksas valsts atgriezīs darba devējam.
Uz plānoto likuma izmaiņu trūkumiem strikti norāda Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, uzsverot, ka par minimālajām sociālajām iemaksāt būtu jāatbild pašiem darbiniekiem, nevis darba devējiem. «Minimālo iemaksu ieviešana ir pareizs virziens, bet diemžēl nav atrisināti daudzi būtiski jautājumi. Pieņemtais regulējums paredz: darbaspējīgi cilvēki, kuri neuzrāda nevienu darbavietu, varēs vispār neveikt iemaksas, turpretī tiem, kas uzrādīs darbu kaut dažu stundu apmērā, minimālās iemaksas būs jāmaksā pilnā apmērā. Šāda kārtība veicinās to, ka darbavietas netiks uzrādītas un ēnu ekonomikā esošie paliks pavisam ēnā, turpretī tiem, kuri darbavietas uzrādīs, nebūs iespējas sekot līdzi izmaksām un tās nebūs prognozējamas.
Darba devējam reizi trijos mēnešos pienāks rēķins par to, cik jāpiemaksā valsts budžetā, bet nebūs pieejama informācija, par kuriem darbiniekiem cik jāpiemaksā un kādas varētu būt plānotās izmaksas, kas uzņēmējdarbībā ir ļoti svarīgi, lai plānotu budžetu,» saka LTRK viceprezidente Elīna Rītiņa.
Kāpēc strādā un pelna tik maz?
Strādājošo, kas mēnesī nenopelna pat minimālo algu, ir daudz – trešdaļa no kopējo nodarbināto skaita, bet prognozējams, ka līdz ar minimālās algas pieaugumu 2021. gadā, šo cilvēku būs vēl vairāk. Tiek lēsts, ka apmēram 20% no cilvēkiem, kas nenopelna pat minimālo algu, ir aplokšņu algu saņēmēji, piemēram, darba devējs samaksā 100 eiro, kas tiek aplikti ar nodokļiem, savukārt par pārējo nopelnīto valsts budžetā nemaksā neko. Nenoliedzot ēnu ekonomikas īpatsvaru, darba devēji tomēr uzsver, ka tāpēc nedrīkst par valsts apzadzējiem uzskatīt visus darba devējus.
«Nevajag absolutizēt, ka visi uzņēmēji, kas nodarbina nepilna laika darba darītājus, ir aplokšņu algu maksātāji. Tā nav,»
savu viedokli pauž Tatjana Bernharde. Diemžēl likumprojekta anotācijā nav pētījumu, kāpēc ir tik daudz cilvēku, kas mēnesī nenopelna pat minimālo algu.
Tikmēr darba devēji reālo situāciju redz dzīvē, nevis tikai uz papīra. Ir cilvēki, kuriem ir izdevīgi un pieņemami strādāt nepilnu darba laiku, piemēram, pāris dienas nedēļā vai pāris stundas vakaros. Ir arī cilvēki, kam darba periodi mijas ar alkohola lietošanas brīvdienām, – pastrādā, nestrādā, pastrādā, nestrādā, bet darba devējam tas ir jāpiecieš, jo trūkst darbinieku. Ir daudz cilvēku, kuru ienākumu daļu darba devēji pārskaita tiesu izpildītājiem parāda piespiedu piedziņai – ja cilvēkam ir uzturlīdzekļu parāds, viņam izmaksā tikai daļu minimālās algas. Ir specifiski uzņēmumi, kur cilvēkus var nodarbināt tikai dažas stundas dienā, piemēram, telpu uzkopšanas firmas, kam īsā laikā jāizdara ļoti daudz. Kāpēc lai šāda piedāvājuma un iespēju nebūtu? Taču likumprojekts paredz, ka darba devējam par visiem šiem darbiniekiem būs jāmaksā obligātās minimālās sociālās iemaksas – būtībā jādāvina arī tiem, kas ar savu darbu un atalgojumu nav tās nopelnījuši. Tāpēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera uzskata, ka atbildība par savām minimālajām sociālajām iemaksām būtu jāuzņemas pašiem cilvēkiem, nevis tikai viņu darba devējiem, bet par šādu risinājumu nodokļu reformā diemžēl netiek domāts. «Uzņēmēji kļūst par ķīlniekiem – darbinieku trūkst, jau tagad bieži vien esam spiesti cīnīties pat par tiem, kas nav atbildīgi paši par sevi, bet nākamgad pat nāksies dāvināt viņiem sociālo apdrošināšanu! Tas nav īsti pareizi. Katram cilvēkam pašam, nevis viņa darba devējam jāuzņemas par sevi atbildība – arī par līdzdalību valsts uzturēšanā un savām minimālajām sociālajām iemaksām,» ir pārliecināta Tatjana Bernharde.
Kā tas ietekmēs darbiniekus?
Obligātās minimālo sociālo iemaksu noteikšana var būtiski ietekmēt darba tirgu.
Prognozējams, ka darba devēji būs spiesti uzteikt darbu visiem tiem cilvēkiem, kas strādā nepilnu darba laiku, jo viņiem šādi darbinieki nebūs izdevīgi.
Bet tas nozīmē, ka var pieaugt bezdarbnieku skaits. Diez vai īstais laiks ir arī idejai, ka starpība starp obligātajām un reālajām minimālajām sociālajām iemaksām jāmaksā pašam darbiniekam, nevis viņa darba devējam. Vēl nesen daudzus strādājošos nepatīkami pārsteidza neizprotami izveidojies nodokļu parāds diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanas dēļ. Ja nodokļa parāds izveidotos vēl arī nesamaksātu obligāto minimālo valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu dēļ – to šajā jau tāpat ekonomiski tik nestabilajā laikā būtu grūti saprast.
«Būtiski arī ņemt vērā – šobrīd paredzēts, ka viss minimālo sociālo iemaksu apmērs tiks novirzīts pensiju apdrošināšanai, nevis īstermiņa bezdarba, maternitātes vai citiem pabalstiem, un tas ir pareizi – ja šīs iemaksas maksā darba devējs, tad tā nedrīkst būt īstermiņa apdrošināšana, kas mudinātu cilvēkus pastiprināti domāt par pabalstiem. Vienlaikus jāņem vērā – novirzot visu tikai pensiju apdrošināšanai, tas nerisinās daudz problēmu, kuru dēļ šis regulējums vispār tiek ieviests. Ja cilvēks iemaksas par sevi veiktu pats un tas tiktu ieviests pakāpeniski, tad arī būtu iespējami visi apdrošināšanas veidi – gan veselības, gan bezdarba, gan pensiju. Vienīgā iespēja novērst visus minētos trūkumus šajā regulējumā ir paredzēt, ka cilvēks pats maksā minimālās sociālās iemaksas un ieviest tās pakāpeniski gan laika, gan summas ziņā, gan apdrošināšanas veidu ziņā,» norāda LTRK viceprezidente Elīna Rītiņa.
