Vaira Vīķe-Freiberga: Es neesmu no teflona, esmu tikai cilvēks

Intervija publicēta žurnālā Klubs 2014. gada 8. numurā.

– Vīriešos vispirms pamanāt izskatu, runu, apģērbu vai manieres?

– Pētījumi rāda, ka jebkura kontakta pirmās trīsdesmit sekundes ir tās, kas rada pirmo iespaidu. Mūsu smadzenes spēj apstrādāt diezgan daudz informācijas ļoti ātrā laikā. Pirmais multidimensiālais momentuzņēmums, acīmredzot atstāj ļoti dziļu iespaidu. Nākamajās minūtēs tas efekts ļoti minimāli mainās. Protams, vēlāk var iepazīt cilvēka raksturu, bet pirmais iespaids faktiski ir cilvēka tēls. Skaidrs, ka savs iespaids ir ārējam izskatam, apģērbam un arī tam, kā ķermeni nēsā. Frančiem un angļiem ir tāds teiciens – nēsāt savu ķermeni – tāpat kā valkāt drēbes.

Ķermeņa valoda izpaužas sarunās un tālākā kontaktā, bet tā stāja, kāda pirmajā kontaktā ir redzama, ir kā štempele.

Protams, laimīgā kārtā mēs esam spējīgi savus spriedumus un viedokļus vēlākā saskarsmē arī niansēt un padziļināt.

Pirmais iespaids par kādu cilvēku var būt ļoti negatīvs, bet laika gaitā atklājas arvien jaunas nianses, kas liek pilnīgi mainīt domas. Un otrādi. Atceros, bija tāds ārkārtīgi brašs un stalts puisis, labi ģērbies, viņš mani ielūdza uz kino. Pēc tam gājām parkā pastaigāties. Skaists vasaras vakars, viss brīnišķīgi. Sākam runāt (smejas), bet ar katru minūti mans vērtējums par šo cilvēku slīdēja uz leju, jo konstatēju, ka mums nav, par ko runāt. Un tas, ko viņš saka, manā izpratnē ir galīgi garām.

– Tas bija Kanādā?

– Jā, Kanādā. Jaunībā. Man par to puisi sākumā bija milzīgi pozitīvs iespaids, bet, kā viņš atvēra muti, tā bija pagalam (smejas). Tā tas notiek. Domas var mainīties abos virzienos.

– Kad bijāt prezidente, tikāties ar daudziem pasaules līderiem. Kurš no viņiem kā vīrietis atstāja vislabāko iespaidu?

– Es uz viņiem neskatījos kā uz vīriešiem, es ne uz vienu neskatījos kā uz seksuālu būtni. Saprotiet, pirmkārt, mans vecums un hormoni vairs nepieprasīja seksuālu interesi par kādu cilvēku, paldies Dievam, tas man bija aiz muguras. Tādēļ vien ir labi, ka prezidentam ir pāri par 40, un dzīvē viss ir nosēdies un nomierinājies. Īstenībā es cilvēkus vērtēju kontekstā ar situāciju, kurā man ar viņiem tā mijiedarbība bija vajadzīga. Tāpat, tiekoties dažādos publiskos pasākumos, nekad nespriedu – tas ir smuks, tas nesmuks, tas pievilcīgs, tas nepievilcīgs, tas svarīgs vai nesvarīgs. Tāda sprieduma izteikšana ir savā vietā, ja esat tiesnesis kaut kādā skaistuma konkursā, kur jālemj par slaidākām kājām un glītāko siluetu.

Uzskatīju, ka esmu visas tautas prezidente, demokrāte un man visi cilvēki ir vienlīdzīgi.

Mana dzīves filozofija bija tāda, ka mans darbs kā prezidentei ir visiem atgādināt, cik visi ir vērtīgi – jauni vai veci, vīrieši vai sievietes, bērni vai sirmgalvji, pievilcīgi vai nepievilcīgi pēc dabas vai apģērba. Ja kāds bija skaists, skaisti dziedāja, bija skaisti ģērbies, es to novērtēju, manas estētiskās jūtas nekur nav pazudušas, bet, saprotiet, es tiešām uzskatu par savu profesionālu pienākumu tām lietām skatīties pāri, lai nekad, kontaktējoties ar citiem cilvēkiem, nezaudētu to dziļo cieņu un respektu pret jebkuru. Nevis – o, pret to es būšu laipna tāpēc, ka viņš ir svarīgs. Nē, tā man nav.

– Tātad jums nebija problēmu vienai atrasties starp kādiem piecpadsmit vīriešiem?

– Arī trīsdesmit un piecdesmit ne.

– Ja runājam par manierēm – Francijas prezidents Žaks Širaks centās būt galants.

– Viņš centās piekopt franču tradīcijas, rādīt, cik viņiem ir smalkas manieres. Es to pieņēmu, ļoti jauki un labi.

– Un kāds šajā ziņā bija Džordžs Bušs?

– Ļoti draudzīgs. Viņš man konkrēti teica: «Esmu jūsu draugs» vai «tavs draugs» – angliski nav starpība. Mani var uzskatīt par draugu. Viņš tiešām tāds arī centās būt. Viņš tieši personīgā līmenī bija ļoti draudzīgs.

– Un Putins?

– Putina kungs mēģināja mani iebiedēt jau pirmajā tikšanās reizē. Kad tas viņam lāgā neizdevās, viņš bija sapīcis. Bet viņš varēja arī trīs sekunžu laikā uzskrūvēt sev laipnu un mīlīgu vaigu un pārvērsties par pilnīgi citu cilvēku, to viņš mācēja. Bargā kunga vai draudzīgā cilvēku seju viņš tiešām varēja mainīt tikpat veikli, kā atver un aiztaisa ciet krānu.

– Viņš mēģināja iebiedēt ar vārdiem?

– Ar attieksmi. Viņš mēģināja radīt tādu lielās impērijas pārstāvja tēlu – jūs tur ar savu zemīti kaut ko cenšaties… Piemēram, sūdzoties par saviem tautiešiem, stāstot, kā Padomju Savienības laikā mums nebija robežu, visi brālīgi varējām ceļot turp un atpakaļ, cik tas bija jauki un brīnišķīgi. Es teicu: «Ziniet, daudzi mani tautieši, kas ar brīvbiļetēm izceļoja pāri tām robežām, labāk ar savu Latvijas pasi braukātu uz Parīzi, Londonu, nevis lopu vagonos uz Sibīriju.» Tas nebija gluži tas virziens, kurā viņš to sarunu būtu gribējis virzīt.

– Esat tikusies ar daudzām augsta līmeņa harizmātiskām personībām. Kā jums šķiet, vai harizmu var iemantot dzīves laikā?

– Man cilvēki ir teikuši, ka harizma savā ziņā ir aura, ko cilvēks izstaro. Es auras neredzu, tā kā par to nevaru spriest. Bet es tāpat kā ikviens reaģēju uz kaut kādu izstarojumu, kas nāk no cilvēka. Piemēram, reaģēju uz to, kāda man kā runātājai ir mijiedarbība ar zāli. Tikko pēc vienas runas kāds kungs izteica komentāru: «Jums nu gan ir laba atmiņa!» Tas bija Briselē, Eiropas Savienības Reģiona komitejā. Saku: «Kādā sakarā?» Viņš: «Kā jūs tā varējāt runu noturēt bez papīriem?» Es saku: «Bet, cienītais kungs, es taču to komponēju, kājās stāvot.» To viņš nevar saprast.

Mani iedvesmo publika, no tās nāk starojums, kurš mani stimulē. Un ļauj atraisīties domām, vārdiem, un viss notiek. Tā ir kaut kāda maģiska lieta. Zinātnieki to vēl nav notvēruši un izmērījuši, bet es to jūtu. Viena dāma bija lielā sajūsmā par kādu manu runu, un viņa teica: «Ziniet, tie pārējie, kad runā, aizsniedz tikai pirmās rindas. Kad jūs runājat, es, pat sēžot zāles beigās, jūtos ar jums kontaktā.» Vienreiz viens cits kungs teica, ka viņš redzot auras un manējo jūtot ļoti tālu zālē iekšā. Varbūt tas ir tas, ko mēs dēvējam par harizmu? Tā ir jūtama, bet kā to iegūst – sarežģīts jautājums.

– Jums tā acīmredzot piemīt dabiski.

– Nē, reizēm tā nāk arī ar pieredzi. Jo esmu ļoti daudz uzstājusies publikas priekšā. Ir viena grāmata, kurā ir tēze: «Lai jūs ko darītu izcili, tam vajadzīga 10 000 stundu prakse.» Stīvs Džobs jau kā pusaudzis piesēdās pie datora. Pirms viņš sāka ko darīt, viņam jau bija 10 000 stundu pieredze. Es nezinu, cik man to stundu, runājot ar publiku, varētu būt, bet sanāk diezgan. Tā ir pieredze.

Pirmoreiz publiski uzstājoties, dabūju pirmo vietu latviešu organizētās sacensībās. Mani uz turieni aizvilka aiz matiem. 1959. gadā mēs organizējām pirmos jaunatnes svētkus trimdā, viens paziņa – klasesbiedrs teica: «Man ir draugs no Francijas, vārdā Imants, viņam ir veca, sarūsējusi mašīna, bet mēs tevi aizvedīsim uz Niagāru, kur notiks publiskās runāšanas konkurss.» – «Ko es tur darīšu? Franču skolā gājusi, iebraukusi no Kanādas, knapi latviski mācēju.» – «Nē, mums vienkārši vajag kandidātu, jo nav pietiekami daudzi pieteikušies, tev jānāk un jāuzstājas.» Un dabūju pirmo godalgu sev par lielu pārsteigumu.

– Imants bija jūsu topošais vīrs?

– Jā, viņš bija šoferis (smejas).

– Tā bija jūsu pirmā iepazīšanās?

– Gandrīz vai. Bijām tikušies kaut kur studentu ballītē.

– Jūs vīrietī augstu vērtējat prātu?

– Jā, kad biju mazs bērns, man ik pa brīdim mammas draudzenes izmeta frāzi: «Tā meitene ir par daudz gudra, viņa vīru nevarēs dabūt.» Esot tāda tautas gudrība un slikta lieta sievietei – būt par daudz gudrai. Mana mamma jau gandrīz sāka kreņķēties.

Es kā bērns mammai teicu: «Neuztraucies, dumju vīru es nekad neprecēšu. Ja neatradīšu gudru, tad vispār neprecēšos. Viss.»

Bet ar dumju nevar sadzīvot. Vajag tomēr gan kopīgas, gan kontrastējošas intereses. Ja viens ir ārkārtīgi ātrs, straujš, tad otrs var būt lēnāks, citādi diviem lēniem un diviem ātriem ir grūti kopā. Bet citādi – ja vienam ir interese par sportu vai mākslu, tad vajag būt arī otram. Protams, ir arī izņēmuma gadījumi, katrs atrod savu vietu un iekārtojas, bet tas noteikti ir grūtāk.

– Jums abiem jau zelta kāzas pāri, bet kārtējā kāzu jubileja bija 16. jūlijā…

– Jā, mēs esam kopā no 1960. gada. Starp citu, tieši šovakar ejam pie draugiem uz zelta kāzām.

– Jums abiem ar Imantu joprojām tā formula strādā – nu tad vēl vienu gadiņu kopā?

– Nē, uz vecumu nolēmām, ka tagad uz desmit gadiem. Kad Imantam palika 80, es pateicu, ka viens gads – tas nav diezgan, kā minimums viņam jādzīvo līdz 90.

– Kas jūsu izpratnē ir vīrišķība?

– Es teiktu tā – vīrietim labi justies savā ādā un ķermenī kā vīriešu kārtas bioloģiskai būtnei un kā sabiedrības loceklim. Spēlēt vīrieša lomu, neskatoties uz to, ka modernā pasaule cenšas arvien mazināt tos stereotipus, kas nosaka sievietes un vīrieša lomu. Mēs demokrātiskā sabiedrībā moderno cilvēku uztveram vairāk nekā androgīnu, tādu, kas nav iežogots sava dzimuma dzelzs korsetē, bet var brīvi kā bioloģiska būtne izpaust savu es. Daudzās pasaules malās sievietes bez parandžas nedrīkst rādīties uz ielas, nedrīkst braukt ar mašīnu, un ir vēl visāda veida ierobežojumi. Pret to es katrā ziņā ļoti dziļi iebilstu.

Modernā sabiedrībā mēs arīdzan arvien vairāk izprotam, ka daudz kas no tā, kas sabiedrībā ticis uzskatīts par vīrišķību un sievišķību, faktiski ir tukši stereotipi, patriarhālas autoritatīvas sabiedrības iedibināti. No tiem būtu labāk atbrīvoties. Tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka mēs esam aseksuālas būtnes, tieši otrādi.

Katram ir tiesības būt seksuālai būtnei pēc savas un bioloģiskās būtības, bet sociālās lomas tas neierobežo.

Tātad sieviete var būt astronauts, var būt prezidente, bet vīrietis var būt tas, kas paliek mājās tēva atvaļinājumā, kamēr sieva, kas pelna vairāk, iet uz darbu kādu laiku pēc bērna piedzimšanas. Tādā veidā es redzu moderno sabiedrību.

– Juris Rubenis uzskata, ka Eiropas vīrietis ir saskaldīts, jo pēckara paaudzes ļoti izjutušas tēva deficītu.

– Latvijā tas ir ļoti izteikts, tā ir traģēdija, ka Otrajā pasaules karā izkāva vīriešus. Daudzi gāja bojā vai tika evakuēti uz Vāciju, vai arī saņemti gūstā un aizsūtīti uz Sibīriju. Tad tik tiešām radās demogrāfiski nevienlīdzīga situācija, kas sabiedrībai nav veselīgi.

– Tas, ka puikas auguši bez tēva, nozīmē, ka, būdami pieauguši, viņi nevar sievietei sniegt to enerģiju, kas nepieciešama?!

– Jā, 3 × 3 nometnēs, kad ar vīru tajās piedalījāmies, parasti bija diskusija par to, kā izaudzināt stiprus dēlus un vīrus. Un tad atklājās interesanta lieta – īstenībā mātes arī roku pielikušas, ja dēls nav izaudzis stiprs, jo mātei ir tendence dēlu lutināt. Ja viņai nav vīrs pie sāniem, viņa to dēlu lutinās vēl vairāk. Tad izaug tie, ko dēvē par memmesdēliņiem. Viņiem ir draudzene, bet tikko tā nonāk grūtniecības stāvoklī, vēl nenogaidījuši, kamēr bērns piedzimst, viņi jau aizlaižas lapās, pamet to meiteni, tāpēc ka nav gatavi uzņemties atbildību. Tas nav vīrišķīgi.

Par vīrieti var saukt to, kas uzņemas atbildību, var aizsargāt to sievieti, kas iznēsā viņa bērnu. Tas ir bioloģiskais pamats. Protams, lai cilvēks kā indivīds izaugtu pēc iespējas spēcīgs, ideāli, ja būtu divi vecāki. Bet kari, mēri, visādi apstākļi gadsimteņu laikā nekad nav garantējuši, ka katrs cilvēks uzaugs ar abiem vecākiem. Vēl jo mazāk pēc Otrā pasaules kara. Tā vienmēr ir bijis. Agrāk sievietes bija tās, kas mira dzemdībās un vīri palika atraitņi, bērns auga bez mātes vai ar pamāti. Dzīvē ideāli apstākļi ne vienmēr ir sagaidāmi.

Bērnu audzināšanā svarīgs ir arī kontakts ar vectēvu, mātes brāli, brālēniem… Senos laikos bija lielģimene, saime ar visiem kalpiem, zemniekiem, kas bija kungu pakļautībā. Tas nozīmē, ka tur vienmēr bija kāds vīrieša tēls, ar kuru mazs zēns var identificēties un kuram sekot. Šie ir tā sauktie modeļi, kuriem nav jābūt obligāti vienas ģimenes ietvaros, kas būtu ideāli bērnam. Bet, ja vecāki ķīvējas un kaujas, ir skaidrs, ka labāk nepalikt kopā ar vīrieti tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis. Dažas to dara un tā ir liela kļūda. No tāda vīrieša, kas ir kauslis un dzērājs, tiešām ir jāatvadās.

Starp citu, 3×3 nometnēs ne viena vien sieviete atzina, ka mamma brāli vairāk lutinājusi nekā viņu. Tā viņas vismaz uzskata, es jau nezinu, ko tie brāļi teiktu. Man personīgi ir pazīstami tādi ļaudis, kur māte ir barga, bet tēvs – maigs un mīlīgs. Tas arī varbūt ir stereotips.

– Jūs pati Indru mazāk lutinājāt, Kārli vairāk?

– Nē, mēs tiešām centāmies audzināt vienādi. Bērniem ir trīs gadu starpība. Taču pētījumi pierāda, ka vecākajam bērnam vienmēr ir vairāk atbildības, ar viņu apietas skarbāk, bet nākamos vecāki lutina arvien vairāk un pašu jaunāko – visvairāk. Piemēram, mana mamma bija sestais bērns no sešiem, un viņas māsa, kas bija tikai dažus gadus vecāka, no savas bērnības atceras, ka Marija vienmēr tika lutināta vairāk. Bet Marija to neatcerējās. Tā kā tas viss ir diezgan subjektīvi.

Mēs centāmies būt taisnīgi pret abiem bērniem. Pazīstu vairākas ģimenes, kurās ir dvīņi – divi dēli. Viens brālis ir absolūtais mīlulis, bet otrs tika kritizēts. Dīvainā kārtā abi dēli vecākus mīlēja vienādi.

– Jūs atminaties kādu vīrišķīgu rīcību?

– Domāju, ka vīrišķība ir drosme, bet tas ir stereotips. Jo, ziniet, sievietei, kad nāk dzemdības, arī vajag drosmi. Viņas drosme izpaužas citādos veidos. Pamatā indivīdam ir diezgan būtiski būt drošsirdīgam, lai spētu pastāvēt par saviem principiem, tiesībām, savu esību. Un tas nozīmē – jo vairāk viņš sevi respektē, jo vairāk respektē citus. Tie cilvēki, kas nicina citus, nicina arī paši sevi.

– Kurš no Latvijas vīriešiem var pastāvēt par saviem principiem?

– Ziniet, es neņemtos tagad svērt un mērīt. Man tas liekas odiozi.

– Bet kāda vīrišķīga rīcība politikā jums nāk prātā?

– Nē, tas atkal būtu odiozi no manas puses ko teikt, jo tie ir grūti lēmumi, kas politiķiem jāpieņem, un tas nav tik daudz vīrišķības kā principa jautājums. Es liktu principialitāti augstāk par vīrišķību vai sievišķību. Abiem dzimumiem tā ir vienādi svarīga.

– Ne tikai politikā, bet arī dzīvē?

– Jā, turēties pie kādām vērtībām, nevis kā niedrei locīties ar visiem vējiem, kas pūš. Cilvēkam jābūt ar saturu, pārliecību, vērtībām, par kurām viņš ir gatavs kaut vai mirt. Un tā ir drosme – iet kaujā, aizstāvēt savu tēvzemi, principus. Tā ir vīrišķība. Tradicionāli, protams, karavīri ir bijuši vīrieši. Kaut gan mēs zinām arī par amazonēm, vai ne?

– Mēģinām iedomāties, kurš no mūsu politiķiem par saviem principiem būtu gatavs…?

– Nu nav jau tā, ka tas ir kas unikāls, ka latviešu tautā nav iespējams tādu dzemdināt, tā domāt būtu par daudz pesimistiski. Mums ir tāda tendence – spriest tiesu ļaudīm, kas ir publiskā dzīvē. Pa gabalu skatoties, ir viegli kādu notiesāt. Ja pienāk viņam tuvāk un redz, kādos apstākļos un kādas izvēles priekšā viņš ir bijis, tad tā aina stipri var mainīties. Ir jau jauki iedomāties kaut kādu ideālu rīcību, bet tāda iespējama ideālos apstākļos. Tā kā reālie apstākļi vienmēr ir reāli, tad rīcības, protams, var pietiekami atšķirties no ideālās. Un dažkārt jādara mazākais ļaunums, nevis tas, ko gribētos darīt ideāli.

– Mazliet par bijību pret krēsliem, ieņemamiem amatiem. Vai ir bijis tā, ka jums spontāni izveidojas daudz sirsnīgākas attiecības, nekā cerēts pirms tam?

– Tā ir diezgan individuāla lieta, jo ir personības, kuras angļi sauc par siltām – silta rakstura cilvēkiem. Bijušais prezidents Bušs ir viens no tiem, viņš ir ļoti amerikānisks, atraisīts, bet nevar teikt, ka viņš ir vienādi silts ar visiem. Ar Širaka kungu viņam lāga nesapasēja. Labi, atkārtojiet jautājumu, sākam no jauna, es mēģināšu atbildēt citādi.

– Par bijību pret krēsliem. Vai bieži sanācis izkāpt no lietišķajiem rāmjiem?

– Rāmji vienmēr ir, tas ir pats par sevi. Bet man šķiet, ka tas ir daļēji no cilvēka paša atkarīgs, un arī, protams, kā otrs uz jums reaģē. Tie ir divi faktori, un tu nekad nezini, vai otrs ir laipns pret tevi tāpēc, ka tu viņam patīc, vai arī viņš vispār ir laipns pret visiem. Būtībā tas nav svarīgi.

Kamēr viņš ir laipns, es esmu priecīga.

Bet ik pa brīdim, par laimi, tas noticis reti, ir gadījies oficiālās tikšanās reizēs sastapties ar kādu, kurš aizdedzina cigareti un pūš tev ģīmī cigaretes dūmus, un elpo virsū alkohola dvašu. Tas varbūt nav tik pievilcīgi. Bet arī tas ir noticis. Vārdus gan neminēšu.

– Ko jūs tādā mirklī darījāt?

– Turpināju smaidīt un virzīt sarunas.

– Kā jums šķiet – dūmu pūšana acīs bija apzināta?

– Grūti pateikt. Ir cilvēki, kas ir rupji pēc dabas. Un dažs to rupjību vēl tīšām kultivē. Lai spriestu, tas cilvēks ir jāpazīst ikdienā. Vai viņš ar to gribēja kādu mesidžu nodot? Un dažs ir lepns par to un domā, ka tas, iedomājieties, ir vīrišķīgi, kaut gan ir nožēlojami.

Kad man saka: «Piedodiet, ka es smēķēju,» – es saku: «Esmu alerģiska pret cigarešu dūmiem.» Bet, ja viņš nereaģē, es taču nesākšu brēkt. Man tās sarunas jāturpina. Tas gan bija viens pats gadījums visos astoņos gados.

– Ārzemēs?

– Jā.

– Rietumos vai Austrumos?

– Neteikšu (smejas)!

– Internetā ir citātu kartotēka. Tajā atrodams arī viens no jūsu citātiem: «Katrs rīts mums sniedz iespēju būt labākiem, nekā bijām vakar.» Vai dzīvojat pēc šī principa joprojām?

– Manas smadzenes ir kā švamme, kas visu laiku uzsūc informāciju. Varbūt tas informācijas bads, kas bija bērnībā – kara laikā nebija bērnu grāmatu un Marokā atkal tas pats – nebija naudas, par ko tās nopirkt, bibliotēka nebija pieejama, tas radīja to vēlmi iegūt informāciju visu laiku.

– Ja ir kāds interesants piedāvājums, jūs esat gatava tajā piedalīties, nevis palikt mājās ar sāpošu galvu?

– O, jā. Mamma teica: «Tu uz kādu balli vai sarīkojumu iesi pat tad, ja tev galva padusē būs.» Ja man bija temperatūra, bet bija norunāts, ka jāiet uz balli, es noteikti gāju un dejoju līdz rītam.

– Jūsu jaunības laikā jau sākās rokenrols…

– O, jā. Rock around the clock bija baigi foršā filma. Viens puisis mani uz to aizveda.

– Pati dejojāt rokenrolu?

– Un kā vēl! Pirmo gan iemācījos džaivu. Bet ziniet, ne katrs puisis tevi var uzmest gaisā un apmest kūleni. Tur vajag tādu partneri, kas māk to darīt. Un, ticiet man, tādu nav daudz, viņi nemaz tā apkārt nemētājas.

– Bet bija arī tādi, kas var uzmest gaisā?

– Jā, bet pa retam. Atceros vienu latviešu balli Niagārā, kur pulcējās Amerikas un Kanādas jaunieši. Viens puisis mani uzaicināja dejot valsi. Mēs absolūti lidojām pa to zāli. Izrādījās, ka viņš ir iesaukts amerikāņu armijā – viņš bija lidotājs, kas dienēja Teksasā. Pat neatceros šī puiša vārdu, un tā nekad dzīvē viņu vairs nesatiku. Dzīvē jau ziniet, kā ir – divi kuģi, kas naktī papeld viens otram garām, un viss cauri. (sirsnīgi smejas – aut.)

– Bet jums šis puisis tomēr palicis atmiņā?

– Jā, to vareni labo, fantastisko sadejošanos atceros joprojām.

– Vai jūs dzīvē esat atļāvusies ko neprātīgu?

– Gan jau. Mācījos franču vidusskolā, kurā bija ļoti strikta kārtība. Mums bija jānostājas klasē pa divi tādā garā rindā un tad uzraudzes pavadībā jākāpj augšā pa trepēm uz klasi. Trāpījās tieši, ka viņa iet pa priekšu un viena meitene mani pagrūda. Es tai meitenei parādīju vienu žestu, ko biju noskatījusi no citām. Tieši tajā brīdī uz trepēm parādījās arī franču valodas skolotāja.

Viņa paskatījās uz mani ar šausmu izteiksmi sejā un teica: «Madmoiselle Vikis, no jums kaut ko tādu gan negaidīju! Kā jūs varējāt atļauties tādu žestu?»

Bet man kā ārzemju bērnam, kas daudz ko noskatās un mēģina pielāgoties svešai videi, tas žests šķita ļoti izteiksmīgs. Savukārt franču skolotāja teica, ka tas esot rupjš un lai es, no Dieva puses, vairāk nekad tādu nelietoju. Labi vien bija, ka man aizrādīja. Savādāk varbūt visu mūžu būtu lietojusi šo žestu, nezinādama, cik tas ir vulgārs.

– Varat precizēt, kas tas bija par žestu?

– Jā, tas ir žests, ko franči lieto, kad kādam grib norādīt: «Vajag padomāt! Vajag lietot smadzenes!»

– Bet tas jau nav nekas rupjš…

– Jā, mums varbūt tā neliekas, bet frančiem gan. Tā ir tā kultūru starpība. Labāk būtu bijis iztikt vispār bez žestiem.

– Nekādas citas neprātības jums nenāk prātā?

– Nē, nu ziniet, es neturu tādu grāmatu ar grāmatvedību, kur pierakstīts viss, ko esmu dzīvē neprātīgu darījusi. Es vienkārši dzīvoju.

– Jūs uzskata par spēcīgu personību. Bet kādi ir jūsu vājie punkti?

– Ja man Dziesmu svētkos sešas stundas no vietas jāstāv, man sāk sāpēt kājas. Es neesmu no teflona, esmu tikai cilvēks. Man ir savas robežas, ar visu to, ka citreiz eju ar galvu padusē. Bet robežas ir… Skaidrs, ka ir. Tas arī jāsaprot. Tāpēc man kļūst skumji, ka jauni vīrieši vasarās mēdz noslīkt, jo pārvērtē savus spēkus. Tas nav prātīgi.

– Te – jūsu mājā arī var sabojāties lifts…

– Jā, nu tas būtu lieliski – kāpt piecus stāvus augšā ar tikko izoperētu celi. Paldies, jā (ar ironiju – aut.).

– Klubā nesen bija raksts par to, ka sieviete alkst pēc gudra patriarhāta.

– Dažas jā, jo viņas ir audzinātas ar uzdevumu savaldzināt pēc iespējas bagātāku vīru, jo tad viņām būs viegla dzīve. Un tad jau nevajag ne prātu, ne izglītību, tikai seksuālo pievilcību vismaz līdz brīdim, kamēr vīrietis aizvilkts līdz altārim. Tad, kad viņš ir noķerts, vairs nemaz nav jāizdara tik liela piepūle, jo dzīve būs nodrošināta. Tad tikai atliks lakot nagus, iet uz peldbaseinu un sauļoties, jo visus mājas darbus padarīs kalpone. Zināmos slāņos tādi uzskati valda. Kur nu vēl tās ziepju operas, kas pie mums nāk no Meksikas un Brazīlijas. Tās arī rada pilnīgi greizu ieskatu par to, kas sievietei dzīvē galvenais.

– Viesībās jūs vairāk interesē vīriešu jeb sieviešu sarunas?

– Tas atkarīgs no tā, kādi cilvēki sapulcējušies. Kanādā man bija samērā grūti pierast pie situācijas, kad mājas viesībās sievietes sapulcējas virtuvē un runā par bērniem, bet vīrieši sēž, pīpē viesistabā un runā par auto. Man gan vienas, gan otras sarunas garlaikoja. Cerēju atrast vismaz kādu interesantu cilvēku, ar kuru varētu parunāt par ko citu.

– Jums ir doktora grāds psiholoģijā. Vai šīs zināšanas ir noderējušas dzīvē un veidojot attiecības?

– Mana psiholoģiskā pieredze ir pietiekami braša, un tā nenoliedzami ir palīdzējusi visos iespējamos veidos. Kad strādāju diagnostikā, mans darbs bija uzstādīt diagnozi pacientiem, kas nebija psihotiski. Es dabūju redzēt visu nokrāsu neirotiķus, visus iespējamos cilvēku kompleksus. Tā ir milzīga pieredze. Ļoti vērtīgs ieguvums bija doktorāta studijas Makgila Universitātē Monreālā, kur profesors Hebs, tolaik ļoti slavens psihologs, saukts par Balto tēvu, noteica toni. Viņa izpratne bija – zinātniekam jāstrādā melnās miesās. Jo vairāk laika pavadīsi laboratorijā, jo lielākas izredzes, ka kaut ko atklāsi. Slinkot nevar. Ļoti prestižajā doktorāta programmā bija daudz stipendiāti no Austrālijas, Amerikas, Indijas. Kad visi bija sapulcējušies kopā pētniecības seminārā, viņš teica apmēram tā: «Dārgie draugi, gribu jums pateikt vienu lietu. Jūs droši vien savā līdzšinējā karjerā esat rūpējušies un raizējušies par to, cik gudri esat un vai būsiet pietiekoši gudri, lai izdarītu šo vai to. Lūdzu, aizmirstiet par to visu! Mums ir ļoti smalki izstrādāta filtrēšanas programma. Mēs jūs visus esam smalki izvērtējuši, un, ja nebūtu pietiekami gudri, jūsu šeit nebūtu. Neko negribu dzirdēt par sacensību un to, kurš ir vairāk vai mazāk gudrs. Bet jums jāstrādā melnās miesās, ja gribat nopelnīt psihologa vārdu.» Un tā bija ļoti laba mācība. Jo atklāti sakot, es nemācēju strādāt melnās miesās.

Studējot doktorantūrā, iemācījos intelektuāli piepūlēties un disciplinēt sevi. Šis periods man palīdzēja, kad kā prezidentei bija jāmācās Latvijas likumdošana, kā pielietot Satversmi. Domājiet, ka Kanādā dzīvojot, mani tas interesēja? Man bija milzīgā ātrumā ļoti daudz jāiemācās. Un paldies Dievam, šī intelektuālā disciplīna man ļoti palīdzēja. Visu mūžu esmu varējusi turpināt mācīties.

– Jūs pati jebkad dzīvē esat izmantojusi psihoanalītiķa pakalpojumus?

– Nē, es neuzticos saviem kolēģiem (aizrautīgi smejas – aut.). Esmu atklājusi, ka ļoti labi pati ar sevi tieku galā. Tā vispār ir tāda laika tērēšana.

– Depresija arī jūs kādreiz pārņem?

– Man ļoti nepatīk tumšs un melns laiks. Pēc Marokas ar ļoti košo sauli, Kanādā pat saulainā augustā man šķita, ka kaut kas acīm aizlikts priekšā. Jo tas bija 45. platuma grāds pārmaiņā pret 33. Un, iedomājieties, šeit ir 57. platuma grāds. Tāpēc man vienmēr mājās ir košas lampas. Man vispār liekas, ka latvieši cieš no sezonālās depresijas. Tāpēc mums vajadzētu īpaši rūpēties par to, lai organismam nepieciešamo melatonīnu varētu ražot normālos daudzumos. Bet tā jau ir bioloģija.

– Jums ir divi mazbērni. Vai viņi jūsos ir atvēruši kādas jaunas stīgas?

– Nezinu. Vakar tikos ar seniem draugiem, un mēs tieši runājāmies par mazbērniem. Viņi teica tā: «Būtu labi, ja mēs varētu sākt ar mazbērniem un tos bērnus audzināt vēlāk.» Vecāku atbildība ir pilnīgi citā līmenī nekā vecvecākiem. Tāpēc viņi var baudīt mazo bērnu kā tādu puķīti. Kaut arī mēs tāpat mēģinām palīdzēt saviem bērniem viņus audzināt.

– Ir kādas lietas, kuras gribētu viņiem iemācīt?

– Domājot par saviem bērniem un arī mazbērniem, atceros savu bērnību un to, kas man patika. Savulaik izgāju staigāt ar saviem bērniem parkā un ar viņiem izspēlēju dramatisko pasaku par trīs sivēntiņiem un vilku. Tagad ar saviem mazbērniem – Alisīte jau vēl ir pavisam mazs bērniņš, bet Ivariņam patīk, ka viņu pakutina un taisa jokus. Man prieks, ka varu izgudrot ko tādu, kas viņu amzierē. Un vēl viena lieta. Es mazbērniem esmu iemācījusi samērā daudz dziesmu. Kad Ivars pārnāk mājās no bērnu dārza, viņš man ierāpjas klēpī un prasa, lai nodziedu viņa mīļākās dziesmas – par krāsām, par kumeliņu, par kokli. Ziniet, un viņš to prasa samērā uzstājīgi – uzsitot tādu knipi gaisā.

Mazdēls mani stimulē atjaunot dziesmu repertuāru – iemācīties jaunas dziesmas par koklēm, krāsām, ozoliem, bitītēm. Viņu ārkārtīgi interesē kokles un citi mūzikas instrumenti.

– Kas jūs pašu bērnībā iepriecināja?

– Mani ārkārtīgi aizkustināja estētiskas lietas. Puķes, piemēram. Atceros savu vecvecomāti, kas gulēja gandrīz uz nāves gultas – baltos, stērķelētos, ar mežģīnēm izšūtos spilvenos lielā melnā ozolkoka gultā. Man bija tikai kādi četri gadi, un es viņai prasīju, vai drīkstu noplūkt vienu zariņu no lauztās sirds, kas viņai aug uz palodzes. Un viņa man stingri pateica, ka lauztās sirdis nav griežamās puķes un ar tām nevar spēlēties! Ilgus gadus viņai nevarēju to piedot. Turpretī, kad aizgājām pie manas tantes – vectēva brāļa sievas, viņa man noplūca veselu buķeti ar kresēm dažādās krāsās. Man līdz šai dienai kreses un lauztās sirdis ir ļoti tuvu pie sirds. Un beidzot es saprotu savu vecvecomāti, kura neļāva plūkt lauztās sirdis. Jo izrādās, ka tās noplūktas smird un vāzē ātri novīst.

Atceros arī kādu gravu Salaspilī, pilnu ar neaizmirstulītēm – zilas debesis un zila pļava. Jā, estētiskas lietas mani vienmēr uzrunājušas, arī kādi īpaši cilvēku žesti un laipnība vienmēr paliek sirdī un prātā.

Atceros arī, cik ļoti man garšoja medusmaize, ar kuru pacienāja vecāsmātes draudzene.

– Vai jums ir auto vadīšanas tiesības?

– Ir, bet es tās ieguvu Kanādā. Šeit tā arī neesmu tās atjaunojusi. Savulaik Kanādā man bija perfekts šofera stāžs, bez soda punktiem. Tiesa gan, vienreiz kāds ieskrēja manā mašīnā no mugurpuses, bet es nekad negadījumus neesmu izraisījusi.

– Tad jau jūs prātīgi braucāt.

– Ļoti korekti un atļautā ātrumā. Pārlieku liels ātrums man nepatīk.

– Kāda mašīna jums bija?

– Mums bija visādas. Sākumā Imantam bija tāda veca kaste, bet ar gadiem mašīnas palika aizvien labākas.

– Jums vēl šovakar jāapmeklē draugu Zelta kāzas. Noteikti būs jāsaka kāds tosts…

– Iespējams. Tipiski ir tas, ka tostus izgudroju uz vietas. Reiz man kāds kungs pienāca klāt pēc bibliotekāru konferences un teica: «Jums bija brīnišķīga runa – erudīta un tajā pašā laikā jocīga, kā jūs to dabūjāt gatavu?» Sāku teikt viņam: «Tas ir līdzīgi kā ar tautasdziesmām, kuras dziedāšanas brīdī radoši saliek kopā.» Tas ir aktīvs un radošs process, kas prasa enerģiju un spēku. Bet es nekad neeju uzstāties 500 cilvēku auditorijai nesagatavojusies. Vienmēr pirms tam pārdomāju attiecīgo tematu. Kamēr no rīta pucēju zobus, ģērbjos, visu laiku domāju. Ar pašreizējo dzīves ritmu man nav iespējams uzrakstīt gatavas runas. Tāpēc tās visas ir improvizētas. Savukārt improvizācija ir iespējama tāpēc, ka ir idejas. Es taču visu laiku lasu, ievācu jaunu informāciju, galu galā – domāju. Esmu cilvēks, kas domā. Attālākos plauktiņos noliktā informācija vajadzīgā brīdī tiek izvilkta ārā.