Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai samazinātu gaisa piesārņojuma radīto negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sadarbībā ar citām ministrijām un institūcijām izstrādāja Gaisa piesārņošanas samazināšanas rīcības plānu periodam no 2019. līdz 2030. gadam. Tajā analizētas kaitīgo vielu izmešanas vidē jeb emisiju tendences, prognozes un galvenās problēmas. Plānā vērtēts, kā Latvija virzās pretim Eiropas Komisijas noteiktajiem valsts emisiju samazināšanas mērķiem 2020., 2025. un 2030. gadā. Aprēķinātās emisiju prognozes rāda, ka Latvijā ļoti nopietni jādomā un jārīkojas, lai gaisa piesārņojumu nākotnē samazinātu. Plānā apkopta informācija par galvenajiem piesārņojuma avotiem un izpētīts, kā uzlabot gaisa kvalitāti, samazinot emisijas vairākās jomās: enerģētikā, transportā, rūpniecībā, lauksaimniecībā un mājsaimniecībā. Plāna mērķis ir visnotaļ labs – uzlabot gaisa kvalitāti. Ministrijā gan uzsver: Latvijā kopumā gaisa kvalitāte ir vērtējama kā laba – problēmas ir tikai atsevišķās vietās. Gaisa kvalitātes mērījumu staciju mērījumi liecina, ka lielākas gaisa kvalitātes problēmas un Pasaules Veselības organizācijas standartiem neatbilstoša gaisa kvalitāte ir Rīgā, Liepājā un Rēzeknē. Turklāt Rīgā tiek pārsniegti arī robežlielumi, kas noteikti Eiropas Savienības tiesību aktos. Gaisa piesārņojuma galvenie avoti Latvijā ir transports, kurināmā izmantošana siltumenerģijas ražošanai, mājsaimniecības un rūpniecība.
Lielākais uztraukums – par malkas krāsnīm
Aprīļa sākumā plānu publicēja ministrijas tīmekļa vietnē, kur ikviens varēja ar to iepazīties un izteikt savu viedokli. Savukārt jūnija sākumā plānu izsludināja Valsts sekretāru sanāksmē, un tas nozīmē, ka divas nedēļas no šī datuma ministrija gaida atzinumus no iesaistītajām ministrijām un institūcijām, arī Latvijas Pašvaldību savienības un Lielo pilsētu asociācijas.
Plānā ir izvirzīti deviņi rīcības virzieni gaisa piesārņojuma samazināšanas mērķu sasniegšanai. Piemēram, emisiju samazināšana no rūpniecības sektora un sadedzināšanas iekārtām un efektīvāka noteikto prasību izpildes kontrole; energoefektivitātes paaugstināšana ēkās; emisiju samazināšana no sadedzināšanas iekārtām mājsaimniecību sektorā; emisiju samazināšana transportā, plašāk izmantojot alternatīvo degvielu; emisiju samazināšana lauksaimniecības sektorā; gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības programmu izstrāde pašvaldībās utt. Kā redzams, emisiju samazināšana no sadedzināšanas iekārtām mājsaimniecību sektorā ir tikai viens no daudziem rīcības virzieniem, bet tas uzreiz sacēla sabiedrībā pamatīgu satraukumu: kā tad tā – vai tiešām būs jānojauc malkas krāsnis? Vai tiešām ar varu liks pieslēgties centrālapukurei – kur mēs tādu naudu ņemsim!? Katrs, kam mājās ir malkas apkures krāsns, visticamāk, arī domā: nu, beidziet – kāds gan te var būt piesārņojums! Tomēr tas nu ir fakts: mājsaimniecības, kurās apkurei izmanto malku, rada ļoti sīkus putekļus – emisijas daļiņas, kuras ilgtermiņā nodara būtisku kaitējumu cilvēku veselībai. Šo daļiņu ieelpošana izraisa saslimstību ar elpošanas orgānu un sirds-asinsvadu slimībām un arī mirstību no sirds-asinsvadu un elpošanas sistēmas slimībām un plaušu vēža.
Pašvaldībām jāmotivē iedzīvotāji
Protams, katrs vienas krāsns saimnieks var domāt – ko tad es –, tomēr jāsaprot, ka Latvijā apkures sezona ilgst pusgadu un malkas krāšņu arī lielajās pilsētās ir daudz. Cik – to gan neviens tā īsti šobrīd pateikt nevar. Tas arī ir viens no pirmajiem plānā ierakstītajiem ministrijas uzdevumiem: noskaidrot, cik mājsaimniecībās vispār ir individuālās malkas apkures krāsnis un kādā stāvoklī tās ir. Būtu lieliski, ja pašvaldībām izdotos izveidot krāšņu reģistru, lai saprastu, kurām vietām jāpievērš īpaša uzmanība. Tad pašvaldībām vajadzēs izdot arī saistošos noteikumus, paredzot, tieši kurās zonās malkas apkures ierīces vajadzētu ierobežot. «Patiesībā šāda rīcība nav nekas radikāli jauns. Piemēram, Rīgā jau tagad ir spēkā saistošie noteikumi, kas faktiski paredz, ka pilsētas centrā nav pieļaujama jaunu malkas apkures krāšņu ierīkošana,» uzsver Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece vides aizsardzības jautājumos Alda Ozola. Proti, Rīgas domes saistošie noteikumi Par gaisa piesārņojuma teritoriālo zonējumu un siltumapgādes veida izvēli sadala Rīgas pilsētas administratīvo teritoriju gaisa piesārņojuma teritoriālajās zonās atbilstoši piesārņojošo vielu – slāpekļa dioksīda (NO2) un daļiņu PM10 – gada vidējai koncentrācijai gaisā. Šajos pašos noteikumos noteiktas arī prasības siltumapgādes veida izvēlei katrā zonā. Tā I zonā – būtībā pilsētas centrā – ir aizliegts būvēt vai ierīkot jaunas stacionāras iekārtas, kas izdala piesārņojošās vielas – NO2 un daļiņas PM10. Tur pieļaujama tikai centralizēta siltumapgāde apkurei, vēdināšanai un karstā ūdens apgādei vai autonomas siltumapgādes veids bez kurināmā sadedzināšanas (elektroenerģija, siltumsūkņi, saules paneļi, arī saules baterijas un saules kolektori). Savukārt esošajos siltumavotos ir pieļaujams cieto kurināmo, kas izdala daļiņas PM10, mainīt pret gāzveida kurināmo.
Ministrijā uzver: ar plānu nekas netiek aizliegts – tas tikai iezīmē problēmu un vajadzīgos rīcības virzienus.
Praksē tas nozīmēs: ja vietā, kur konstatētas gaisa piesārņojuma problēmas, ir iespēja pieslēgties centrālās siltumapgādes sistēmai, pašvaldībai būtu jāatrod finansiāls vai kāda cita veida atbalsts, lai cilvēkus mudinātu šo iespēju izmantot – izvēlēties centralizēto, nevis turpināt spītīgi turēties pie malkas apkures. «Plānā nevienā brīdī nav pieminēts, ka kaut kas būtu jāaizliedz. Nekas tāds netiek plānots! Ministrija tikai iesaka pašvaldībām radīt atbalsta sistēmu, lai cilvēki būtu ieinteresēti apkures veida nomaiņai. Gaisa piesārņojuma samazināšanas pasākumam jābūt sociāli taisnīgam, un pašvaldības var izmantot visdažādākos instrumentus: valsts vai pašvaldības līdzfinansējums, nekustamā īpašuma nodokļa atlaides tiem, kas līdzšinējo apkures iekārtu nomaina uz videi saudzīgāku. Savukārt vietās, kur mājsaimniecībai nav iespējas pieslēgties centralizētajai apkures sistēmai un to arī nav plānots paplašināt, pašvaldība var plānot citu veidu atbalsta iespējas: piemēram, veco apkures krāšņu nomainīšanu pret modernākām apkures iekārtām, kas ir gan efektīvākas, gan rada mazāku piesārņojumu. Jebkurā gadījumā nekas nenotiks ļoti strauji: plānā tiek runāts par desmit gadu periodu – līdz pat 2030. gadam. Ir jāatrod vidusceļš starp nepieciešamību uzlabot gaisa kvalitāti un to, kas ir pieņemams cilvēkiem,» uzsver Alda Ozola.
! Ministrijas rīcībā esošie dati liecina, ka Latvijā mājsaimniecību apkures iekārtu radītās sīkās putekļu daļiņas veido aptuveni 60% no kopējā piesārņojuma fona, kamēr rūpniecība – aptuveni 25% no kopējā piesārņojuma.
7 padomi, kā mazināt gaisa piesārņošanu, izmantojot malkas apkuri
- Dedzini tikai sausi izžuvušu koksni vai koksnes (skaidu) granulas. Sausai koksnei ir augstāka energoefektivitāte, un tas rada mazāku emisiju daudzumu gan iekštelpās gan ārpus tām.
- Nekad nededzini savā krāsnī, plītī un kamīnā sadzīves atkritumus, plastmasas, putuplasta izstrādājumus, kā arī ķīmiski apstrādātus koksnes produktus un finieri, jo tie degot rada toksiskas ķīmiskās vielas, kas ieelpojot ir kaitīgas.
- Ļoti liela nozīme ir pareizai sadedzināšanas iekārtu ekspluatācijai, jo pat no ļoti modernām sadedzināšanas krāsnīm un apkures katliem, to nepareizi ekspluatējot, var būt augsta daļiņu emisija.
- Dedzinot koksni, pieskati, lai liesma ir spilgta un spēcīga.
- Regulāri attīri sadedzināšanas iekārtu no pelniem.
- Pēc iespējas centies vecās sadedzināšanas iekārtas, kas ražotas pirms 1990. gada, nomainīt ar jaunākām un energoefektīvākām.
- Izvēlies sadedzināšanas iekārtu, kas piemērota apsildāmās telpas izmēram. Pārāk liela vai maza iekārta nedarbosies maksimāli efektīvi, tā radot lielāku gaisa piesārņojumu.
