Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zvērināts advokāts Jānis Kārkliņš skaidro, ka pastāv divas lielas kategorijas, ko cilvēks var nodarīt otram: aizskart mantu un aizskart nemantiskos labumus – veselību, dzīvību, privātumu, dzimumneaizskaramību, godu un cieņu. Piemēram, ja kāds otram izsit zobus, izvaro, nolaupa vai iejaucas viņa privātumā, aizskar viņa cieņu vai godu, cietušajam ir tiesības prasīt morālo kaitējumu par pārdzīvotajām ciešanām, dzīves kvalitātes kritumu, psiholoģisko diskomfortu, ko novērtē un kompensē naudā. Protams, ar naudu nevar atgriezt mieru vai savainojumus padarīt par nebijušiem, taču nauda negatīvās emocijas līdzsvaro un mazliet vairo pozitīvās emocijas.
Svarīgākais – būtiskums
«Taču nav tā, ka par katru nemantiskā labuma aizskārumu pienākas morālā kaitējuma atlīdzināšana. To var prasīt tikai par būtisku nemantiskā kaitējuma aizskārumu! Piemēram, ja, ejot pa cilvēku pārpildītu ielu, kāds mums uzgrūžas ar plecu un vakarā redzams, ka tur izveidojies zilums, tas ir veselības aizskārums. Taču par to nevar doties uz tiesu, jo tas ir tā sauktais ierastais dzīves risks, ar ko mums jārēķinās. Tas nav būtisks aizskārums! Arī tad, ja, šķērsojot ielu, senioru aizskar mašīna un viņam pēc tam ir trauksme, varbūt bail iet ārā, tiesa vērtētu, vai tas ir kaut kas ārpus ierastā dzīves riska. Bet mums jebkurā brīdī kāds var uzgrūsties un mūs var aizķert ar mašīnu. Līdz ar to
tas, ka esi pārbijies, uzreiz vēl nenozīmē, ka pienākas morālā kaitējuma atlīdzinājums,
pretējā gadījumā visa dzīve pārvērstos par tiesāšanos. Svarīgs ir būtiskums, būtisks kaitējums veselībai. Šajā gadījumā tas varētu būt tad, ja pierādītu, ka senioram nodarīta būtiska trauma, ka viņam ir nakts nemiers, milzīgs diskomforts, jālieto zāles. Savukārt, ja morālais kaitējums nodarīts ar noziedzīgu nodarījumu, piemēram, izvarošanu, slepkavību, slepkavības mēģinājumu, kad paredzēta kriminālatbildība, uzreiz ir arī emocionāls pārdzīvojums, un tad automātiski piedzen atlīdzinājumu, ja vien nevar atspēkot, ka pārdzīvojuma nav bijis. Bet, ja kāds iesit pa seju, ir zila acs, izsisti zobi, cilvēkam ir jāpierāda, ka viņam ir nodarīts būtisks kaitējums. Runājot par tuvinieka nāvi, morālais kaitējums pienākas pārdzīvojošajiem tuviniekiem, bet tad tuvinieka nāvi izraisījusi kādas citas personas prettiesiska rīcība, piemēram, autoavārija, Zolitūdes gadījums, Talsu traģēdija vai negadījums Čaka ielā, kad trolejbuss nobrauca māti un meitu. Tad tuvinieks cieš no tā, ka viņam nomira vīrs, sieva, bērns, vecāks, un viņam ir psiholoģiskā trauma, dzīves kvalitātes kritums, un to tad kompensē,» skaidro advokāts.
Goda un cieņas aizskārums
Izrādās, šie jēdzieni atšķiras. Gods ir personas novērtējums sabiedrības acīs, bet cieņa – kā tu vērtē sevi. Var aizskart abus, bet tikai tādā gadījumā, ja to kāds ir dzirdējis. Sēžot divatā un sastrīdoties, apvainojot otru kaut dažādiem sliktiem vārdiem, morālo kaitējumu prasīt nevar, jo nav publiskuma. Taču, ja to kāds dzird, var teikt, ka ir aizskarts gods. Taču šeit atkal ir jānošķir divas lietas – ziņa un viedoklis.
«Viedoklis var būt kritisks, nelabvēlīgs, un cilvēku par to nevar sodīt, izņemot, ja tas ir aizskarošs.
Ja kāds uzskata, ka, viņaprāt, šis politiķis ir zaglis, tas ir viņa viedoklis. Politiķus, valsts amatpersonas, sabiedriskās personas kritizē vairāk, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pateikusi, ka viņi paši sevi ir padarījuši par publiskām personām, tādējādi pakļaujot sevi lielākai kritikai. Arī par teātra izrādi var uzrakstīt kritiku, kas režisoru nolīdzina līdz ar zemi, bet tas ir viedoklis un par to nevar prasīt atlīdzinājumu. Otra lieta ir ziņa – nedrīkst izplatīt nepatiesu ziņu, apmelot, sagrozīt patiesību, tādējādi aizskarot personas godu. Piemēram, apgalvot, ka redzēju, kā Pēteris deva kukuli Jurim. Ja šī ziņa ir nepatiesa, cilvēkam sabiedrības acīs ir aizskarts gods, viņam ir pārdzīvojums, jo sabiedrība domā, ka viņš ir slikts cilvēks. Bet interesanti – atbildība un prasība par morālo kaitējumu var būt ne tikai par nepatiesu, bet arī patiesu ziņu sniegšanu, ja tā aizskārusi personas privātumu. Nevar nofotografēt, kā divi vīrieši skūpstās, un publicēt: «Izrādās, viņš ir gejs.» Lai gan ziņa ir patiesa, tā iejaucas privātajā dzīvē, bet gar to nevienam nav darīšanas. Tāpēc arī par patiesu ziņu var iestāties atbildība un iemesls morālā kaitējuma atlīdzinājumam,» uzsver Jānis Kārkliņš.
Atbildība internetā
Daudz aizskarošu un žultainu komentāru varam izlasīt internetā, jo daudziem ir mānīgs iespaids, ka viņi sēž savā istabā un tas viss ir tikai virtuāli un nav pa īstam. Bet likums nešķiro, un, ja internetā kāds uzraksta nepatiesu ziņu, citu apmelo, atbildība ir tāda pati kā situācijā, ja esi to izteicis mutiski. Taču arī šajā gadījumā aizskārumam jābūt nopietnam un būtiskam, un tas, ja kāds pasaka, ka esi apģērbusies kā vista, nav iemesls prasīt morālo atlīdzinājumu. Tiesā tiesnesis, kā neatkarīgs vērotājs, vērtēs, vai šāds komentārs tiešām var nodarīt cilvēkam tik lielu diskomfortu, ka viņam pienāktos nauda. Lielākoties jau vairākums saprot, ka internetā uzdarbojas visādi troļļi, kāds tur aizskārums… Tāpēc tam, kurš tiesā prasa morālo kaitējumu, jāpierāda, ka viņam tiešām nodarīts kaitējums un radīts nopietns diskomforts, – nepietiek pateikt, ka šī ziņa mani aizskāra un tāpēc gribu 10 000 eiro. Kā pierādīt emocionālu aizskārumu, ja vienam notikušais varbūt būs kā pīlei ūdens, bet otru satrieks? Jānis Kārkliņš skaidro, ka tiesa skatās un vērtē, par pamatu ņemot vidusmēra sabiedrības locekli. Ja Ilzīte ir ļoti jūtīga, diemžēl tā ir viņas problēma, jo vidusmēra cilvēku tas sevišķi neuztrauktu.
Var prasīt kaut miljardu!
Cilvēks par morālo kaitējumu var prasīt kaut miljonu, kaut miljardu, bet augstākais, kas Latvijā ir piedzīts par cilvēka nāvi, ir 100 000 eiro. Un arī tas drīzāk ir izņēmuma gadījums, jo pārsvarā par cilvēka nāvi izmaksā pārdesmit tūkstošu eiro kompensāciju. Jānis Kārkliņš atzīst, ka mazākā summa, ko viņš ir redzējis par nonāvēšanu, ir 500 eiro: «Pat tad, ja morālais kaitējums ir pierādīts, kompensācijas summas nav lielas un noteikti nav tādas, par kurām varēs iegādāties jahtu un turīgi dzīvot atlikušo dzīvi.
Piemēram, par izdurtu aci var saņemt apmēram 1500 eiro.
Summas ir diezgan mazas, un tas nav pareizi, jo mantu var atgūt, bet veselību daudzos gadījumos atgūt nevar, tāpēc atlīdzinājumam vajadzētu būt lielākam. Kompensācijas apmēru izdomā pats cietušais, bet, cik viņš reāli saņem, nosaka tiesa. Un dara to pēc tā sauktās tipizācijas metodes, skatoties iepriekšējo tiesu praksi. Ja man kāds klients par salauztu pirkstu gribētu prasīt 50 000 eiro, es teiktu – tu vari prasīt, bet tas ir bezjēdzīgi, tev visdrīzāk iedos 300 eiro, jo tāda ir mūsu tiesu prakse. Tā ka nav vērts iedvesmoties no amerikāņu filmām, pie mums tā nav, un tam ir savs pamats –
nevar būt tā, ka nelaimes gadījums kādu ieceļ miljonāra statusā. Tāpēc Amerikas piemēri mani mulsina.
Eiropa ir gājusi cauri kariem, un visi ir pieraduši, ka ciešanas ir normāla dzīves sastāvdaļa, tāpēc tolerance un psiholoģija mums ir citāda. Eiropā arī dzīvību vidēji vērtē ap 100 000 eiro. Piemēram, ja cilvēks iet bojā lidmašīnas katastrofā, tuviniekiem izmaksā ap 100 000 eiro. Vēl kas – tiesa neskatās cilvēka turības līmeni. Ja nogalinās miljonāra meitu vai dēlu, viņš kompensācijā saņems ap 60 000 eiro un viņam tas neradīs nekādu gandarījumu. Un otrādi – nav nozīmes, vai cilvēkam kāju salauž bagāts vai nabadzīgs cilvēks, jo, izlemjot atlīdzinājuma apmēru, tiesa nevērtē mantisko stāvokli.»
Ievēro!
Atlīdzinājumam jāsniedz gandarījums cilvēkam, kura tiesības aizskartas, un arī jāattur pārkāpuma izdarītājs no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē.
Nopietni izsvērts lēmums
Ja cilvēks vēlas tiesāties par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, jādodas pie advokāta, kas savāc un nostiprina pierādījumus, iesniedz un ceļ prasību tiesā. Reizēm tiesa prasību noraida, un tad cilvēkam šķiet, ka tiesnesis ir uzpirkts vai sistēma ir negodīga. Taču, kā skaidro Jānis Kārkliņš, šajās civillietās darbojas sacīkstes princips –
tiesnesis ir neitrāls, viņš nemeklē, bet vērtē iesniegtos pierādījumus.
Lai arī cilvēks ir pārliecināts, ka bija pārkāpums, no tiesneša puses tā var nešķist, jo trūkst pierādījumu. Tiesa nedrīkst paļauties tikai uz cilvēka stāstu!
«Strīds ir starp divām privātpersonām, tāpēc pašam jāalgo labs advokāts un jāmeklē pierādījumi. Vislabākās ir liecinieku liecības – video, fotogrāfijas, audioieraksti vai konkrēti cilvēki atnāk uz tiesu un pasaka, ka redzēja, kā viņš viņam iesita, spārdīja. Tiesāšanās prasa laiku, naudu un emocionālos resursus, tāpēc vienmēr jāiet pie profesionāla advokāta, kurš godīgi pateiks, ir vai nav vērts tiesāties. Tam tiešām jābūt ļoti izsvērtam lēmumam. Tāpēc reizēm cilvēku aicinu padomāt un nogaidīt divas trīs nedēļas, jo to laikā notikums zaudē savu nozīmību, bet, tiesājoties vēl trīs gadus, nākas par to domāt. Taču es negribu atturēt no tiesāšanās, vienīgi rūpīgi un nopietni izsvērt savu lēmumu un pāris nedēļu nogaidīt,» aicina zvērināts advokāts.
