Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kluba» redakcijā šis jautājums kļuva aktuāls pirms laba laika, kad galvenais redaktors Aivars Pastalnieks pamanīja, ka viņa mājas klēpjdatoram ik pa laikam iedegas tīmekļkameras lampiņa. Saprotot, ka viņš, iespējams, paņemts uz grauda, Aivars ķērās pie līmlentes un pielika punktu iespējamai nesankcionētai translācijai no sava dzīvokļa. Neilgi pirms tam acīgi «Facebook» lietotāji, kādā bildē pietuvinot sociālā tīkla izveidotāja Marka Cukerberga darba galdu, viņu «pieķēra» gan kameras, gan mikrofona aizlīmēšanā. Daudzi par viņu vīpsnāja.
Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija «Cert.lv» ne tikai iesaka to darīt, bet pat pilnā nopietnībā kampaņveidīgi dala datora kameru aizlīmēšanai speciāli paredzētas uzlīmes pūcītes acs formā. Ko līdzīgu Klubs atklāj kādas augsta līmeņa valsts struktūras IT drošības speciālists – darbiniekiem tika dalīti speciāli klēpjdatoru un viedtālruņu kameru aizbīdņi. Šādus nieciņus cenā no 5 dolāriem piedāvā arī daudzi pasaules interneta veikali.
Šiverē pa datoru, tev nemanot
«Cert.lv» vadītājas vietnieks Varis Teivāns stāsta, ka kameras aizlīmēšanai paredzētās uzlīmes sāka dalīt, atbildot uz tendenci neuzticēties tehnoloģijām. «Šo virzienu ir kultivējuši arī Snoudena un citi datu vākšanas skandāli, dažādu lielvalstu dienestu darbības, kā arī komercmotivēti ļaunprātīgi uzbrucēji. Šī informācija cirkulē publiskajā telpā, cilvēki, to protams, uztver, iespējams, līdz galam ne vienmēr saprotot. Taču atmiņā iesēžas, ka šādi riski pastāv, tādēļ ir tendence neuzticēties,» stāsta Teivāns.
Tas gan nenozīmē, ka kameru uzlīmes paredzētas tikai un vienīgi satrauktu sazvērestības teoriju cienītāju nomierināšanai. «Protams, ir iespējams nesakcionēti ar lietotāju attālināti iedarbināt gan kameru, gan mikrofonu, gan citas lietas,» viņš norāda.
Turklāt pats lietotājs, visticamāk, nepamanīs, ka ir sākusi darboties kamera un mikrofons, jo tobrīd nesāks nedz raustīties ekrāns, ne skraidīt peles kursors, kā to rāda filmās.
Atsevišķos gadījumos var pat neieslēgties kameras lampiņa: «Tas ir atkarīgs no pašas ierīces. Daļai ierīču lampiņas aktivizēšana notiek programmatūras līmenī, ko hakeris var apiet. Citām ierīcēm «dzelžu» līmenī ir paredzēts, ka lampiņa iedegas pie jebkuras situācijas, kad tā saņem signālu. To hakeris apiet nevar.»
Ja visiem būtu iespēja redzēt, cik veikli reālajā dzīvē darbojas hakeri, daudzi, visticamāk, kļūtu vēl tramīgāki, pieļauj iepriekš minētais valsts struktūras IT drošības speciālists. «Pirms kāda laika bijām uzaicinājuši «white hacks» jeb baltos hakerus, kas parāda trūkumus jeb ievainojamības iekšējās sistēmās. Viņiem bija dota iespēja izmēģināt, cik ilgā laikā var iekļūt iekšējā sistēmā un pārņemt visus serverus. Bija vajadzīgas divas trīs stundas, lai sistēmu padarītu nedrošu. Mūsdienās tas notiek ļoti ātri. Internetā ir arī mājaslapas, kur tu vari samaksāt, piemēram, 300 eiro, norādīt tālruņa numuru un to pārņemt. Tas dod iespēju, piemēram, nedēļu attālināti rīkoties ar tālruni, otram to nezinot. Arī noklausīties un filmēt.»
Televizors vēro saimnieku
«Cert.lv» pārstāvis Teivāns norāda, ka lielāku uzmanību vajadzētu pievērst arī tā dēvētajam lietu internetam – visdažādākajām viedierīcēm, kas pieslēgtas tīklā, piemēram, bēbīšu monitori, kuri «pieskata» mazuļus un mammai uz mobilo telefonu ziņo, ka bērns sācis raudāt. «Nupat bija incidents ASV, kas bērnam radīja uz ilgāku laiku paliekošu emocionālu traumu, jo hakeri bija uzlauzuši bēbīšu monitoru, vēroja viņu kamerā un izdomāja āzēt, ik pa laikam monitorā uzrunājot. Bērns visu laiku dzīvoja stresā, jo kāds onkulis ar viņu runā, bet izstāstīt vecākiem viņš to vēl lāgā neprot.»
Lietotāji parasti koncentrējas uz viedierīču izmantojumu un funkcionalitāti, par drošību domājot mazāk.
Pirms kāda laika daudzi bija sašutuši un reizē pārsteigti, uzzinot, ka «Samsung» viedie televizori var novērot un ierakstīt apkārt notiekošo, turklāt pilnīgi atklāti par to brīdinot instrukcijā. «Jums izstāsta, ka, lūk, jūsu televizors ir gudrs – tas klausās komandas, jūs ar balsi varat to ieslēgt un pārslēgt kanālus. Tur arī atklāti ir pateikts, ka viņi šos datus ieraksta un dalās tajos ar trešajām pusēm – izstrādes partneriem –, lai uzlabotu kvalitāti. Faktiski tas nozīmē, ka ieraksti visam tam, kas notiek apkārt televizoram, kaut kur aizceļo. Riski, protams, ir, un industrijas ritenis nesāks griezties lēnāk. Tas arī nav vajadzīgs, bet ir jāsāk mainīt patērētāju kultūru. Tas lēnām arī notiek, bet varbūt nepiemērotā tempā.»
Par to, ka novērošanas caur vebkmameru ir iespējama, šķiet, šaubu mūsdienās nevienam vairs nav. Cits jautājums ir, cik bieži tas realitātē notiek. Latvijā nedz Valsts policija, nedz «Cert.lv» nav konstatējuši nevienu gadījumu, kad kādu izspiegotu caur tīmekļkameru, telefona kameru vai mikrofonu. Veicot analīzi par vizuālās informācijas noplūšanu, «Cert.lv» visos gadījumos konstatēja, ka tas ir noticis nevis caur kamerām, bet piekļūstot e-pastam vai datora saturam citā veidā. Pie tāda paša secinājuma nonāca, analizējot gadījumus, kad cilvēkus Latvijā šantažē, draudot internetā izplatīt viņu kailfoto vai citu sensitīvu informāciju. Turklāt nereti kompromitējošais materiāls ļaundaru rokās nonāk ar paša upura iesaistīšanos.
Ik pa laikam bērnus kampaņveidīgi aicina būt piesardzīgākiem ar informāciju, ko viņi izplata internetā, taču rādās, ka šāda kampaņa nenāktu par ļaunu arī pieaugušiem kungiem. «Reiz kāds uzbrucējs, kurš izlikās par glītu meiteni un kādu vīrieti sākumā uzrunāja sociālajā tīklā, panākot, ka viņš komunicē «Skype» un tur nodemonstrē savus plikumus. Pēc tam izrādījās, ka pretī nav nekāda meitene, bet gan noziedznieks, kurš draud šos materiālus izplatīt publiski, ja viņš nesamaksās noteiktu naudas summu,» stāsta «Cert.lv» vadītājas vietnieks Teivāns. «Cert.lv» ik gadu konstatē vizuāla materiāla nopludināšanas gadījumus, savukārt ielaušanos datoros piefiksē tūkstošiem reižu mēnesī.
Līmlente nav panaceja
Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes docents Uldis Bojārs ir novērojis, ka IT konferencēs tīmekļkameras parasti ir aizlīmētas 10–20% apmeklētāju, arī viņš ir to vidū. «Programmas, kas spēj nodrošināt attālinātu kameras kontroli, var slēpties visur, arī reklāmas baneros. Ja fiziski aizlīmē kameru, tad to nevarēs izmantot, pat ja attālināti piekļūs jūsu datoram.» Bojārs atgādina par 2010. gadā ASV notikušo skolēnu novērošanas skandālu, kas iemantoja nosaukumu «Vebkamgeita». Uz skolas piešķirtiem datoriem bija uzstādīta programmatūra, kas novēroja, kādas tīmekļa vietnes skolēni mājās ver vaļā, ko viņi datorā dara, un tostarp tika veikti momentuzņēmumi ar kameru, kopā savācot vairāk nekā 66 tūkstošus attēlu. Beigās tiesas prāvā tika noslēgts mierizlīgums, samaksājot 610 tūkstošus dolāru.
«Ja skolēni kameras būtu aizklājuši, neviens neko neredzētu,» piebilst Bojārs, vienlaikus norādot, ka kameras aizlīmēšana ir tikai vēl viens drošības pasākums, kas palīdz novērst dažus riskus. Par panaceju to uzskatīt, protams, nevar.
Kameru aizlīmēšana neizslēdz vajadzību pēc citiem drošības pasākumiem – antivīrusu programmām un tā tālāk.
Kameras aizklāšana ir vēl viens drošības pasākums. Arī par antivīrusa darbību nevar būt simtprocentīgi drošs. Kāds, piemēram, var atvērt e-pastu, kurā iekšā būs ļaundabīga programma, kas sāks uzņemt attēlus vai video. Antivīruss to var neatrast, bet kameras aizklāšana vismaz neļaus jūs novērot.»
Līdzīgi domā ir tehnoloģiju bloga «Kursors.lv» vadītājs Kristaps Skutelis: «Šāda fiziska iejaukšanās, protams, liegs jūs nofilmēt, tomēr tajā pašā laikā tas var radīt viltus drošības sajūtu. Kā izvairīties no šā apdraudējuma? Ieteikumi klasiskie – izmantojam drošas paroles, tās regulāri mainot un neatkārtojot, nevazājamies pa šaubīgām tīmekļa vietnēm un neuzstādām nepārbaudītas un nelegālas programmas uz savām ierīcēm, kā arī divtik padomājam, kādu personīgu informāciju par sevi izdodam svešiniekiem.»
Kurš norauj bikses?
Skaidrs, ka riskam tapt novērotam drīzāk ir pakļautas politiski un ekonomiski nozīmīgas personas vai ļaudis, kas vēl tikai stūrē uz augstiem amatiem. Tādēļ daudzi nereti saka – «esmu pārāk neinteresants, lai kāds mani gribētu novērot» vai arī «man nav nekā slēpjama, lai jau skatās!» LU Datorikas fakultātes docents Bojārs uzskata, ka šāda nostāja ir slidena. «Jautājums – vai šis cilvēks ir gatavs dzīvot mājā ar caurspīdīgām sienām? Cilvēki tomēr sagaida privātumu un pieņem to par pašsaprotamu, vismaz tad, ja runa ir par ģimeni un mājas vidi. Diez vai tie, kuri saka, ka viņiem nav, ko slēpt, būtu gatavi savu dzīvi pārvērst par realitātes šovu.»
Te slēpjas zināms paradokss – mūsdienās soctīklos daudzi nereti ievieto bildes un informāciju, kas tikpat labi varētu būt kā kompromāts par viņiem pašiem, bet doma, ka kāds slepus novēro, daudzus tomēr joprojām biedē. Juriste Linda Austere, kura ir pētījusi privātuma jautājumus, norāda – novērošanas un datu zagšanas gadījumos atslēgas vārds slēpjas nevis informācijas saturā, bet drīzāk faktā, ka tu neesi tas, kas šo to izplata. Viņa skaidro: «Tas, ka man nav, ko slēpt, nenozīmē, ka es gribu to rādīt. Tev pieder savi dati, un tev ir tiesības teikt, kurš ar tiem drīkst rīkoties, kurš nedrīkst.
Ja tavi dati kaut kur ir parādījušies, tev ir tiesības pateikt, ka viņiem ir jāpazūd.
Uz paradoksālu niansi norāda arī sociālantropologs Klāvs Sedlenieks: «Piemēram, amerikāņu multenēs vai sliktās komēdijās kādam mēdz novilkt bikses. Ja viņš pats novilktu bikses un parādītu dibenu, tas būtu klasisks veids, kā apkauno citu – demonstratīvi izrāda savas privātās ķermeņa daļas, lai otru apkaunotu. To parasti dara cilvēki, kuriem ir zems statuss, lai apkaunotu kādu, kurš par tevi ir daudz pārāks un kuru tu nevari apkaunot nekā citādi. Bet, ja bikses tavā vietā novelk citi, tad tev atņem tiesības to darīt, un cilvēks zaudē savu godu.»
Klubs ir par piesardzību un katra kunga tiesībām – bikses paturēt kājās vai tās noraut tad, kad to gribas pašam.
