Valda vispārēja vienprātība, ka iekšdedzes tehnoloģija pagaidām nav sasniegusi pilnu potenciālu gan efektivitātes, gan zemu oglekļa emisiju ziņā. Attiecībā uz lokāliem gaisa piesārņotājiem pētījumi rāda, ka jaunākie iekšdedzes dzinēji spēj sasniegt tik zemu piesārņojuma līmeni, ka to pat ir grūti izmērīt, un lielāko daļu cieto daļiņu emisiju faktiski rada bremzes un riepas, nevis izpūtēja gāzes, kā varētu šķist.
Iekšdedzes dzinējs joprojām ir izmantojams, un to var padarīt vēl labāku. Tas var pastāvēt līdzās citiem risinājumiem. Tā kā iekšdedzes dzinējam vēl ir potenciāls attīstīties, arvien vairāk tiek domāts par pāreju no vispārīga aizlieguma uz ilgtspējīgāku degvielas izmantošanu.
Svarīgi ir saprast, kā emisiju samazināšanai degvielu maisījumam varētu pievienot arvien vairāk biodegvielas, piemēram, atjaunojamo dīzeļdegvielu.
Vēl viens svarīgs, uz nākotni orientēts aspekts, kuram vajadzētu motivēt likumdevējus un autoražotājus neatteikties no iekšdedzes dzinējiem, ir tā sauktais Power-to-x. Tā ir progresīva tehnoloģija, kas ļauj saražot sintētiskas nulles emisijas degvielas, izmantojot tikai atjaunojamo enerģiju un CO2. Kaut gan šī tehnoloģija ir dārga un šobrīd vēl bērna autiņos, citas nozares varētu veicināt pieprasījumu pēc tās izmantošanas, piemēram, aviācijas nozare, kura vēlas būtiski samazināt savu oglekļa pēdu un izmaksas, jo īpaši koronavīrusa pandēmijas kontekstā.