Ukrainiete Viktorija: Latviešiem vajadzētu aizdomāties, cik neatkarība ir trausla

Tā bija 2008.gada vasara, kad sešpadsmitgadīgā Viktorija pirmo reizi atbrauca uz Latviju, ciemos pie tēta uz Ventspili. «Mans tētis ir neirologs, viņš sūtīja savu CV uz vairākām Eiropas valstīm. Kad viņam piedāvāja darbu Ventspils slimnīcā, vispirms šurp atbrauca viens. Lai iekārtotos un redzētu, vai spēs šeit integrēties. Vecāki nolēma, ka man jāpabeidz iesāktās mācības mūzikas koledžā. Tā nu sākumā šurp braucu ciemos.Mūsu ģimene dzīvoja Rietumukrainā – tajā valsts daļā, kuru tāpat kā Latviju, padomju savienība okupēja 1939. gadā. Tētis ir no Ternopiļas, mammas ģimene no Odesas apgabala, bet mans vectēvs dienēja padomju armijā un tika norīkots uz Černovciem – tas ir pie pašas Rumānijas robežas. 

Un tā sagadījās, ka 2008.gadā notika Dziesmusvētki. Tas man bija vau, kaut kas neredzēts! Ventspilī visas svētku dienas nosēdēju pie televizora un skatījos tiešraides.

Tolaik Ukrainā vēl nebija populāri lepoties ar visu ukrainisko, tāpēc es varēju salīdzināt, kā tas ir, ka ne tikai mākslinieki ko tādu dara, bet visa tauta.

Izskatījās, ka visi dzied, bet tie, kas nedzied, dejo, un ja nedzied un nedejo, tad skatās un dzied līdzi. Tik dažādu vecumu cilvēki, tik daudzi jauni cilvēki ar maziem bērniem! To redzot, man pat zosāda uzmetās. Tas man bija milzīgs pārsteigums, ka ir tik skaists repertuārs, tik skaista tradīcija – līdz pat asarām. Atgriezusies Ukrainā, es visiem par to stāstīju un rādīju ierakstus, un visi bija pārsteigti un sajūsmā.»

Neatkarības paaudze

Viktorija piedzima 1991.gada 10.augustā un divas nedēļas vēlāk pēc PSRS sabrukuma Ukraina kļuva neatkarīga valsts. «Jau no bērnības zināju – drīz pēc manas dzimšanas dienas būs Ukrainas neatkarības diena. Mūs sauc arī par neatkarības paaudzi. Kad sāku braukt šurp, mani pārsteidza, ka Latvijā automātiski domāja, ka es labi protu krievu valodu, bet es krieviski runāju ar akcentu un krieviski rakstīt nepratu. Jo visa mana izglītība notika, protams, ukrainiski, es pat neatceros, vai mūsu pilsētā bija kāda krievu skola. Taču ģimenēs cilvēki runāja abās valodās – tās ir muļķības, ko krievu propagandisti stāsta par krievu valodas nīšanu Ukrainā. Bija pat otrādi – atceros laiku, kad Kijivā moderni bija runāt krieviski, jo, ja runāji ukrainiski, tas nozīmēja, ka esi no laukiem un uz lauciniekiem skatījās mazliet no augšas. Un tad no Rietumukrainas atbraukušie kautrējās runāt ukrainiski, bet runāja krieviski ar briesmīgu akcentu.

Mana paaudze bērnībā vēl mazliet piedzīvoja padomju mantojumu un mēs vēl atceramies, cik slikti ir bijis, vēl dabūjām redzēt padomju režīma fantomu. Par mūsu cilvēkiem tagad man ir tāds lepnums, ka ne vārdos izteikt! Bet no cita skatupunkta – kad mēs, vecumā no 25 līdz 40 savā starpā sarunājamies, tad esam secinājuši, ka mūsu vecāki 90.ajos gados neizdarīja līdz galam to darbu, ko, piemēram, paveica latvieši. Latvijas politiķi izdarīja visu, lai iegūtu neatkarību, pilnībā aizietu no Krievijas un pievienotos Eiropai. Lai ko kāds tagad teiktu, manuprāt, tas ir Latvijas veiksmes stāsts – lēnāk vai ātrāk, ar dažādu vadības stilu, tomēr visi gāja vienoti uz Eiropu, NATO un līdz ar to drošību. Ukrainā diemžēl tā nenotika – neatkarība bija, bet it kā formāla, ne līdz galam. Visi tie politiķi, kas sēdēja uz diviem krēsliem, un visu laiku tautai tika atgādināts – nedrīkstam iebilst, tā taču mūsu brāļu tauta, esam tik labi kaimiņi, nezin vai mums vajadzīga Eiropa un Amerika, ja blakus ir lielā Krievija…  Viens bija neitrāls, otrs – prokrievisks, trešais runāja par Eiropu, ceturtais vēl ko, mēs visu laiku raustījāmies un nebija līderu, kas konsekventi īstenotu politiku, lai kļūstam patiesi neatkarīgi, demokrātiski un varam pievienoties Eiropas saimei. Tāpēc, ka tas nenotika, tagad ir šis karš, un Ukrainai ar asinīm jāizcīna neatkarība. Ukrainai tagad nav atpakaļceļa – jāiet līdz neatkarībai, uzvarai, demokrātijai, lai varam pievienoties Eiropas saimei, lai nosargātu visu kopīgās vērtības.

Tiem, kuriem kaimiņos ir agresorvalsts, neatkarība  nav pašsaprotama, tā ir jāsargā.

Arī latviešiem vajadzētu aizdomāties, cik neatkarība ir trausla, ja blakus ir tāds kaimiņš.

Uzskatu, ka līdz ar karu Ukrainā mēs šeit (Latvija ir mana otra dzimtene, un es varu teikt mēs) atrisinājām vairākas problēmas gan ar izglītību, gan padomju mantojumu, gan uzturēšanās atļaujām.

Kad atbraucu uz Latviju, es brīnījos, ka šeit tik daudzi manas paaudzes cilvēki, arī ukraiņu vidē, nerunā latviski. Man ir jautājums – kā 30 gadus valsts skolā par valsts līdzekļiem varēja izaudzināt cilvēkus, kas ne tikai nerunā latviešu valodā, bet nav lojāli šai valstij?! Skolotāji viņus audzināja pret Latviju, jūsmojot par Krieviju, kaut paši ne reizi tur nebija bijuši. Ventspilī spilgti ar to saskāros, jo vairākas latviešu valodas nodarbības notika tā saucamajās mazākumtautības skolās, un tur man bija sajūta, ka esmu Kaļiņingradā vai Pleskavā. Bērni vispār nerunāja latviski, dziedāja krievu propagandiskās dziesmas, skolotāji stāstīja, cik labs ir putins un viņa komanda. Zinot, ka esmu atbraukusi no Ukrainas, mazo bērnu mammas pagalmā man krieviski bļāva, ka maidanā banderovci nogalinājuši krieviski runājošos cilvēkus. Un tas bija Latvijā, Kurzemē, Ventspilī 2012.gadā…

Kad redzēju nostāju par 9.maiju, krievu skolām, nesapratu, kā tas var būt, kā to var nesaprast – ja tu dzīvo šeit un nemāci savam bērnam valsts valodu, tu taču viņam sliktu nodari! Ja viņš nav integrējies, bet ir nostādīts malā un izolēts, tad nevar uzzināt tik daudz jauna, laba un interesanta. Kad es iemācījos valodu, varēju piedalīties tik dažādos pasākumos, dziedāt tik daudzas skaistas dziesmas. Visa šī propaganda, kā latvieši neļauj cittautiešiem runāt krieviski… Es atbraucu un nevienu vārdu nezināju latviski, sāku mācīties no nulles, bet mani neviens nav aizvainojis. Jā, protams, bija jociņi par to, kā runāju, taču tas nebija ļauni – nu, tādi ir cilvēki.11 gadus, kopš dzīvoju te pastāvīgi, nav bijis tā, ka mani kaut kur nepaņēma vai nepieņēma, jo neesmu latviete. Notika otrādi: tiklīdz es ko iemācījos, mani kā piemēru rādīja – re, ir cilvēks, kas grib un var, un iemācījās! Un to sacīja ar tādu kā pateicību.

Godīgi sakot, tuvojoties karam, man palika bail – domāju, kas šeit notiks, ja ir tik daudzi prokrieviski noskaņotie?»

Sākt no nulles

«Man pat nebija opcijas nemācīties valodu. Kad atbraucu šurp, ļoti gribēju integrēties, komunicēt ar cilvēkiem un pirmais, ko ar tēti izdarījām, – aizgājām un pieteicāmies uz latviešu valodas kursiem. Man šķiet, ka es Ventspilī izgāju visus latviešu valodas kursus, kādi vien tur notika. Vēl arī individuāli papildus apguvu gramatiku. Man vajadzēja saprast, kas ir īpašības vārds, lietvārds, mācījos visus locījumus, pamatlietas. Nezinu, kā tagad, bet tolaik kursos uzreiz mācīja runāt. Man domāšanas struktūra ir citādāka – vajadzēja gramatiku, lai saprastu valodas struktūru un tad tajā liktu iekšā vārdus. 

Sociālajos tīklos man jautāja, kas ir jādara, lai iemācītos valodu. Atbildēju, ka vispirms nevajag baidīties no kļūdām. Protams, ka kļūdas sākumā būs. Pat ja citi pāriet uz krievu valodu, tad jāpalūdz, lai to nedara un turpina runāt latviski. Protams, lai apgūtu valodu, ir ļoti daudz jāstrādā, tas nenotiks pats no sevis. Ir daudz jākomunicē ar cilvēkiem. Man palīdzēja dziedāšana latviešu valodā, lai uzlabotu izrunu, minimalizētu akcentu. Es nolēmu arī soctīklos rakstīt latviski, un tas nebija ne vienkārši, ne arī patīkami, jo sapratu, ka būs kļūdas. Bija cilvēki, kas uzrakstīja personiski – viss ir labi, bet šo gan izlabo. Bija, kas pasmējās komentāros, iekoda par to. Tomēr es nolēmu – OK, lai smejas, vienalga rakstīšu latviski, es esmu šajā vidē.

Es jau biju iestājusies Ļvivas mūzikas akadēmijā, kad nolēmām – ģimenei tomēr ir jāapvienojas, nevar tik ilgi dzīvot divās valstīs. Izlēmu stāties Latvijas Mūzikas akadēmijā, un 2014.gadā sāku studēt etnomūziku. Kaut gan latviešu valodā biju nokārtojusi trešo, visaugstāko līmeni, studēt nebija viegli. Nācās daudz mācīties arī brīvdienās, kad citi atpūšas, lai es varētu būt tādā pat līmenī kā pārējie.

No sākuma man sāpēja galva, jo visu laiku dzirdēto pie sevis tulkoju, tulkoju, tulkoju…

Man ļoti daudz palīdzēja draugi, pasniedzēji, arī dziedāšana. Nebija viegli, bet 3.kursa bakalauros pienāca brīdis, kad attapos – es vairs netulkoju, es visu tāpat saprotu.

2022.gada janvārī ieguvu Latvijas pilsonību. Tā kā Ukrainā nedrīkst būt dubultpilsonība, no tās diemžēl vajadzēja atteikties. Es ceru, ka tad, kad Ukraina iestāsies Eiropas Savienībā un NATO, šo normu mainīs un varēšu pilsonību atjaunot. Arī tēvs ir Latvijas pilsonis. Tikai mamma vēl nav, jo viņa šurp visvēlāk atbrauca.

Tagad tētis strādā Jelgavas slimnīcā – pārcēlās tuvāk Rīgai, jo uz Ventspili man bija grūti izbraukāt. Mamma mums, diviem intensīvi strādājošiem cilvēkiem, ir mājas pavarda turētāja, kas mūs ļoti atbalsta. Vecāki dzīvo Jelgavā, es – Rīgā. Esmu viņiem vienīgais bērns – jā, Viktorija, kas nozīmē uzvara. Vārdu man izvēlējās tētis.

Nesen uzzinājām kādu interesantu faktu, var pat teikt – sakritību. Mūsu ģimenē stāstīja, ka manas mammas mammas vecmāmiņa runājusi kādā citiem nesaprotamā valodā, tā bijusi vai nu lietuviešu, vai latviešu valoda, un viņas uzvārds bijis vai nu Zvirgzds vai Zvērs. Tā bija kā ģimenes leģenda, jo nebija nekādu dokumentu un līdz ar to skaidrības. Taču nesen radinieki atrada dokumentus, ka mammas vecvecāki patiesām ir Jānis un Ilze, un nāk no Kurzemes, no Kuldīgas puses.»

Tulks ar muzikālo atmiņu

«Sākumā dziedāju ukraiņu diasporas pasākumos un laiku pa laiku palīdzēju kādam ar tulkošanu. 2016.gadā Latvijā uz rehabilitāciju atveda mūsu karavīrus, kas cietuši Donbasā, bet Kara muzejā izstādīja fotoizstādi ar ievainotajiem – karavīriem bez ekstremitātēm. Toreizējais vēstnieks man piezvanīja, lai palīdzu, jo uz izstādes prezentāciju nevarēšot tikt neviens tulks. Taču tas bija ļoti sarežģīts pasākums: vajadzēja latviski un ukrainiski runājošu vadītāju, kas spēj sinhroni tulkot, tur nevarēja sacīto pierakstīt, jo tad viss ievilktos, bet piedalījās Ukrainas televīzija.  Es neko tādu nebiju darījusi! Man teica – lūdzu, kā būs, tā būs, cita varianta nav. Un man izdevās! Pati sev par pārsteigumu atklāju, ka spēju tādu tempu izturēt. Cilvēki no Ukrainas kopienas, kas tur piedalījās, nāca un teica – klau, dziedāšana, tas ir labi, bet šis tev padodas un noteikti ir jādara. Tev ir dotības, lai to turpinātu, vēl papildini vārdu krājumu, pamācīsies gramatiku.

Mani sāka aicināt pasākumos par tulku. Kad Mūzikas akadēmijā aizstāvēju bakalauru, mani jau gaidīja darba līgums Ukrainas vēstniecībā, lai tur strādātu par tulci. Sāku tulkot oficiālās delegācijas. Muzikālā atmiņa palīdzēja un palīdz – runātāja teikto nepierakstu, visi spēju piefiksēt atmiņā. No sākuma Latvijas puse skatījās piesardzīgi – jauna meitene, bez tulkotājas diploma, bet, kad redzēja, kā strādāju, iebildumu nebija. Taču pati sapratu, ka vēl jāmācās. Tulkot rakstiski ir vienkāršāk, jo ir laiks padomāt, pakonsultēties, bet sinhroni tulkojot tādas iespējas nav. Tagad man ir maģistra grāds tulkošanā un arī liela pieredze.

Kad 2019.gadā Volodimiru Zelenski ievēlēja par prezidentu, viņa pirmā ārvalstu vizīte bija uz Latviju. Visur pavadīju delegāciju un tulkoju, arī Zelenska uzrunu Saeimā. Ukrainas parlamenta spīkere te bija vairākas reizes, citas augstas amatpersonas, un es tad tulkoju. Arī tad, kad sarunas notiek attālināti tulkoju un moderēju.»

Atbildība – palīdzēt

«Sākoties karam, kļuvu par toreizējā Ukrainas vēstnieka Oleksandra Miščenko pilna laika asistenti. Jā, mani pamodināja jau naktī, bet tas, ka sācies karš, nebija pārsteigums. Jau kopš Krimas aneksijas dzīvojām ar domu, ka diemžēl būs karš, ka nebūs mums neatkarība bez asinīm. Kopš 2014.gada bija skaidrs, ka Krima nebūs Kremļa pēdējais solis, ka viņš skatās, cik tālu var iet, kāda būs reakcija un uzpirka politiķus visā Eiropā. Mēs brīdinājām, ka būs karš, bet visi domāja – tā nevar būt! Tik civilizēti un skaisti pasaules politiķi runāja – pauda stingru nosodījumu un bažas, bet pēc astoņiem gadiem brīnījās, ka pēkšņi karš! Man tas nebija pārsteigums, jo no visām pusēm pienāca informācija, ka pie robežas tiek savilkts karaspēks, mēs radus brīdinājām.

Tagad karš notiek, mirst cilvēki, kas ir nācijas zieds. Krievi sūta savus cietumniekus, bet mums karot aiziet patrioti. Tādi puiši! Jauni cilvēki, kuriem vēl dzīvot un dzīvot, tik žēl…

Tā ir mūsu atbildība, arī tiem, kuri dzīvojam ārzemēs, – jāpalīdz, kā vien varam, lai visu šo cilvēku dzīvības netiktu zaudētas velti.

Lai izcīnām neatkarību un varam to pasargāt. Diemžēl tā ir ļoti augsta cena. Taču, ja ukraiņi tagad nekaros, tad tiks iznīcināta kā nācija. Tur cilvēkus iznīcina tāpēc, ka esi ukrainis, ka gribi dzīvot savā valstī un runāt savā valodā. Ukraiņi nevēlas sagrābt citas valsts teritorijas, ukraiņi grib mierīgi un miermīlīgi dzīvot savā valstī.

Kopš pagājušā gada februāra tikai vienreiz aizbraucu uz Ļvivu satikties ar radiniekiem. Bija tik daudz darāmā, ka nevarēju izrauties. Protams, tie, kuri ved humāno palīdzību, brauc bieži, bet man katru nedēļu pasākumi, delegācijas, festivāli, dažādi projekti… Reizēm man jautā, vai neesmu nogurusi no tik daudziem pasākumiem. Jā, nogurstu, bet tad paliek kauns: man ir siltas mājas, ir ko ēst un esmu drošībā. Kā gan to, ka nebija brīvdienas pusgadu, var salīdzināt ar dzīvi tur?!

Man Ukrainā dzīvo vecvecāki, mammas brālis, māsīcas, brālēni, krustmeita… Kā viņiem klājas?  Smagi. Visi vīrieši un puiši karo. Mēs sekojam līdzi – sarakstāmies, gaidām kādu ziņu, palīdzam, kā varam. Pat Ukrainas rietumos, kur nenotiek kara darbība, nezini, kas būs pēc brīža, kas notiks rīt. Tik ļoti žēl bērnus! Viņiem nav normāla bērnība, nenotiek normālas mācības, nekā normāla… Man šķiet svarīgi, lai viņos uz mūžu nepaliek naids. Tagad ir tik saprotami, ka Ukrainā cilvēki dzīvo ar naidu, tagad nevar runāt par sapratni, jo ļaunums iebrūk un iznīcina, bet mūsējie uzvar šo ļaunumu. Tomēr tik ļoti gribētos, lai bērnos tas nepaliek pavisam…

Kad sākās karš, mani pārsteidza Latvijas cilvēku solidaritāte – kā visi apvienojās, strukturējās, mobilizējās, ātri pieņēma svarīgus lēmumus. Neraugoties uz visiem krievu propagandas naratīviem, kurus sāka izplatīt un turpina joprojām izplatīt, sākot no – jums būs dārgāka dzīve, ja palīdzēsiet Ukrainai, kāpēc atbalstiet ukraiņu bēgļus, ja pašiem maksā mazus pabalstus utt. Man bija liels prieks, ka cilvēki ar izpratni izturējās un saprata, ka ukraiņi karo arī par šejienes drošību. Kā teica nu jau bijušais vēstnieks Miščenko (viņa kadence Latvijā nesen beidzās) – ja gribēsi maksāt mazāk un pirksi lētākas, bet Krievijas preces, tad tu finansē noziedzniekus, izvarotājus un slepkavas. Apzinos, ka ne jau visi interesējas par politiku, bet tagad nav citas izvēles! Ja neinteresējies, tad nepamanīsi, ka pie varas ir tirāns un diktators, kas tevi sūtīs karot nezin par ko.

Mani pārsteidza, kā attīstījās Latvijas palīdzība. Sākumā domājām, labi ja Agendum, ko tagad visi pazīst kā tviterkonvoju,  nosūtīs desmit auto, bet kustība izvērtās fenomenāli! Nu jau uz Ukrainu nogādāti vairāk kā 1100 transporta līdzekļi. Esmu bijusi klāt, kad cilvēkam piezvana un jautā – ko tu rīt dari, vai vari aizvest auto uz Ukrainu? Tie ir vairāk kā 1000 kilometru vienā virzienā, un cilvēki brauc!» 

Kā izturēt?

«Latvijas Mūzikas akadēmijā studēt etnomūziku izvēlējos arī tāpēc, ka tā varēju latviešiem parādīt ukraiņu mūziku. Tolaik jau par Ukrainu zināja maz, interese parādījās vēlāk. Iemācīju meitenēm vairākas ukraiņu dziesmas, akadēmijā notiekošajā festivālā deciBels katru gadu izpildījām ukraiņu dziesmas. Arī diplomdarbu rakstīju par ukraiņu grieķu katoļu baznīcas liturģisko dziedāšanu. Ceru, ka tad, kad karš beigsies, kad nebūs nepieciešama praktiskā palīdzība, es varēšu atgriezties etnomūzikā – pieslēgties pētnieciskajam darbam.

Diemžēl man tagad nav laika profesionāli nodarboties ar dziedāšanu. Atgūties psiholoģiski man palīdz dziedāšana, klavieru spēlēšana, pastaigas, sarunas ar māksliniekiem, aiziet uz koncertu… Karam sākoties, es nespēju padziedāt. Man zvanīja un rakstīja, ka jādzied – jāpiedalās projektos Ukrainas atbalstam, bet es nevarēju nodziedāt nevienu skaņu, tik ļoti tas bija… Līdz Osokina Brīvības festivālam Ukrainai kaut kā varēju pieslēgties dziedāšanai. Ar Katrīnu Gupalo iepazinos jau diasporas pasākumos, tad ar viņu un Andreju Osokinu satikāmies Mūzikas akadēmijas gaiteņos un dažādos pasākumos. Liktenis tā savedis mūs kopā, ka tagad veidojam ko īpašu un svarīgu.

Tas, ko viņi abi un komanda dara Ukrainas labā, ir piemērs, kā var palīdzēt arī ar mākslu. Andrejs ir savācis iespaidīgu summu ātri pagatavojamām maltītēm karavīriem, un turpina to darīt. Savos koncertos viņš uzsver – karš nav beidzies, dārgie klausītāji, ja starpbrīdī nedzersiet kafiju, bet to naudiņu ziedosiet karavīra pārtikas devai, iespējams, pat viņu izglābsiet. Jo ja karavīrs būs paēdis, tad viņam būs spēks, spēs pieņemt pareizus lēmumus un saglabāt savu dzīvību. Arī šopavasar notiks Osokina Brīvības festivāls Ukrainai. Tas ir aktuāls un nepieciešams, jo palīdz saglabāt arī mūsu visu gara spēku. Pērn festivālā aizsākās latviešu un ukraiņu mākslinieku brīnišķīgas sadarbības. Daudzi no ukraiņiem, kas piedalījās festivālā, pēc tā atrada savu ceļu Latvijā – gan uzstājās un vāca ziedojumus Ukrainai, gan varēja uzturēt savas ģimenes, un arī tas ir ļoti svarīgi. Tāpat kā pērn, arī šogad es festivālā uzstāšos – dziedāšu.»

Valsts svētkos maijā Viktorija, Katrīna un Andrejs satiksies arī pie valsts prezidenta, kurš viņiem pasniegs Triju Zvaigžņu ordeņus.

«To varu ar tīru sirdsapziņu pateikt, ka mēs neviens neesam ko darījuši tāpēc, lai saņemtu ordeni.

Man šis apbalvojums ir visaugstākās uzticības pakāpe no Latvijas valsts un tiem cilvēkiem, kas pieņem šo lēmumu.

Mēs esam jaunāki par tiem, kam parasti dod ordeņus par ieguldījumu gadu desmitu garumā. Mēs esam paraugs jaunai paaudzei. Tas ir liels gods un vēl lielāka atbildība.»

Jābūt ļoti modriem

«Diemžēl Latvijā joprojām krievu naratīvi tiek turpināti un uzklausīti. Mums ar to noteikti jāstrādā. Mēs pat iedomāties nevaram, kādus līdzekļus tā valsts tērē, nevis lai būvētu un radītu, bet gan lai iznīcinātu. Milzu nauda tiek veltīta arī ziņām, kas tieši Latvijai veltīta, lai no iekšpuses provocētu un ietekmētu. Mums jābūt ļoti modriem, jo līdzās atrodas ļoti bīstams kaimiņš, kas gadsimtiem nevis ražo, rada un iedvesmo, bet gan iznīcina, nogalina un šantažē.

Manā lokā attieksme pret karu ir vienota, taču pazuda daži draugi no FB un arī kontakti ar dažiem kolēģiem, kuri uzskata, ka uz šejieni atbraukušajiem krievu žurnālistiem vajadzētu palīdzēt un ļaut brīvi strādāt, kā arī kultūrai nav sakara ar karu. Viņi jautā – kāpēc gan nedrīkst spēlēt krievu klasisko mūziku? Par tādiem jautājumiem man ir stingra nostāja: vismaz līdz kara beigām – nē.

Paskaidrojiet mammai, kuras dēlu nogalināja frontē, kuras meitu izvaroja krievu karavīri, ka Čaikovskis nav pie tā vainīgs!

Es uzskatu, ka viņi paši ir vainīgi, ka viņu klasiskā mūzika tagad asociējas ar karu, asinīm, izvarošanu, slepkavībām. Es tagad nevaru mierīgi skatīties krievu seriālu vai filmu. Jā, es saprotu, ka Dostojevskis nav vainīgs, bet jūs gan esat vainīgi, ka jūsu valstij tagad tāda slava, un komponists un dzejnieks nevar kompensēt to, ko jūsu tauta nodara karā. Ir, kas uzskata, ka kultūra ir ārpus politikas, bet es uzskatu, ka nogalināti un izvaroti bērni nevar būt ārpus politikas.

Turklāt tie, kas te iegādājušies mājokļus, kas visus gadus šurp brauca, Latviju uzskata par savu vasarnīcu.  Bet tie, kas atbraukuši tagad, pēc manas kontaktēšanās pieredzes, joprojām jūtas vareni, skatās no augšas, ar pārākuma sajūtu. Diemžēl  krievu šovinisms viņiem ir asinīs un tur neko nevar padarīt. Ja viņi visi, nu, labi, kaut vai 10 procenti iedzīvotāju pretotos režīmam, tad jau nebūtu jābēg uz slikto Eiropu! Taču Krievijā visi klusē un vairums atbalsta karu…

Bet mēs noteikti varam turpināt palīdzēt Ukrainai – galvenokārt tas nozīmē neaizmirst par karu. Būsim atklāti, ka pie tā, ka notiek karš, pamazām pierod. Tomēr joprojām katru dienu ir vajadzīga palīdzība – puišiem frontē, cilvēkiem deokupētajās teritorijās, itin visiem… Arī bēgļiem, kas dzīvo mums līdzās. Vakar piedalījos boršča vakarā uz kuru atnāca daudzas ukraiņu sievietes. Viņas stāstīja par saviem bērniem – tur ir tik daudz traumu! Mocīti, dienām turēti pagrabos… Par to jau skaļi un publiski nerunā, jo tie ir bērni, taču viņi ir mums līdzās. Viņiem vajag sapratni un psiholoģisko palīdzību. Es saprotu, ja kāds varbūt domā – kāpēc viņiem palīdz, kaut pašiem palīdzība noderētu? Tomēr gribu teikt – varbūt ir bēgļi, kas uzvedas skaļi, kuri varbūt neizskatās kā bēgļi, bet ir pieklājīgi apģērbti un sievietes ir ar uzkrāsotām acīm, taču mēs nezinām, ko viņas ir piedzīvojušas. Un varbūt viņām jāuzkrāso acis, lai justos kaut cik normāli? Ko viņas pārdzīvoja, stāvot pie robežas ar bērniem, suni, vienu koferi un dokumentiem, pilnīgā neziņā, vai vispār kādreiz mājās atgriezīsies… Es nezinu, cik laikam jāpaiet, lai tikai to vien pārdzīvotu un atgūtu drošības sajūtu. Ziniet, lielākā daļa vēlas atgriezties mājās, jo ukraiņi ir pieraduši turēties kopā, pie ģimenes, svētkiem, saviem mājokļiem… Viņiem gribas atpakaļ, bet tikmēr varam atbalstīt tos, kas ir šeit, varbūt iemācīt ko tādu, kas palīdz integrēties, lai cilvēku varētu cienīt mūsu tradīcijas. Nekas vēl nav beidzies un es ļoti ļoti ceru, ka tas nebūs pārāk ilgi.»