Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Vēl nesen Tatjana ar ģimeni dzīvoja pilsētā Dnipro. Dzīve šķita mierīga un sakārtota – viņa devās uz darbu, uzklausīja klientus savā kabinetā un par politiku īpaši neinteresējās.
«Man bija neliels psiholoģijas centrs ar četriem darbiniekiem, un mūsu vidē ļoti reti bija tādi jautājumi. Es arī neskatījos televīziju, ziņās īpaši neiedziļinājos, līdz ar to, teikšu godīgi, man nebija ne mazākās nojausmas par kara tuvošanos,» sarunā ar PDz atminas Tatjana.
«Vienā gluži parastā dienā vedu jaunāko dēlu uz bērnudārzu un pēkšņi vecākā dēla, kas ir skolnieks, vecāku grupas čatā cita pēc citas pienāca ziņas, ka neviens uz skolu šodien neies. Nesapratu, kas notiek. Kad nonācām bērnudārzā, audzinātāja paziņoja – šeit neviena nav, karš sācies. Tieši tajā brīdī izdzirdēju milzīgu troksni. Tikai tad es sapratu – tas patiešām ir nopietni. Tika slēgta arī ēka, kurā bija mans birojs,» atminas Tatjana. «
Citi lasa
Un daudzi mani paziņas bija tādi paši kā es – neko nenojauta. Šķita – kāds karš? Mūsdienās?»
«Es ar bērniem pilsētā paliku vēl divas nedēļas. Viss bija slēgts, uz skolu un dārziņu bērni iet nevar, darba nebija, jo ar klientiem mēdzu tikties tikai klātienē. Turklāt trauksmes sajūta bija tik liela, ka es pat sev palīdzēt nespēju, kur nu vēl citiem,» atklāta ir Tatjana. «Tā kā visu laiku biju mājās, nemitīgi skatījos ziņas, kur rādīja, ka frontes līnija arvien vairāk tuvojas mūsu pilsētai.»
Tatjanas vīrs nolemta – viņa ar dēliem un vīramāti centīsies nokļūt līdz Polijas robežai. «Sastrēgumi bija tik lieli, ka 20 kilometrus veicām septiņās stundās… Tas bija briesmīgi! Man, kurai dzīve vienmēr bijusi tik organizēta – bērni, klienti, māja, dārzs –, pēkšņi jādodas nezināmā virzienā pie nezināmiem cilvēkiem, kas runā man svešā valodā,» atminas psiholoģe. Vīrs bija sazinājies ar savu jaunības draugu Rīgā, kurš solījies ģimeni sagaidīt.
«Mums katram līdzi bija tikai neliela mugursoma ar pašu nepieciešamāko, jo rēķinājāmies, ka varētu nonākt pārpildītā transportlīdzeklī, kur cilvēki ir cits pie cita piespiedušies un nekam liekam nav vietas. Latvijā mums ar apģērbu ļoti palīdzēja, vienīgi grūtāk bija atrast ko piemērotu divpadsmitgadīgajam dēlam.»
Izlemjot, ka brauks uz Rīgu, Tatjana izpētījusi visu pieejamo informāciju par mūsu galvaspilsētu. Ierodoties Latvijā, viņai arī bija saraksts ar svarīgākajām lietām, kas jānokārto – jāatrod, kur apmesties, kur bērni mācīsies un ies bērnudārzā, kur meklēt medicīnisko palīdzību.
«Pastaigas un pilsētas iepazīšana vēl aizvien ir mana saraksta apakšgalā,» atzīstas viņa. «Vēl aizvien jūtu, ka gribas tikai mierīgi pasēdēt, dziļi ieelpot un saprast, ka te ir miers, ka debesis ir tīras. Protams, daudzi mums raksta, piedāvā arī visādas ekskursijas. Taču tagad vēl ne. Varbūt pēc kāda laika… »
Tatjana saka, ka viņai laimējies – jaunākais dēls jau iet bērnudārzā ukraiņu grupiņā, viņam ir ukraiņu audzinātāja – arī no bēgļu vidus. Viņas sestklasnieks patlaban mācās attālināti, un jau atradis vietu, kur var nodarboties ar grieķu un romiešu cīņām.
Sākumā viņa uztraukusies, ka nevarēs šeit atrast darbu savā specialitātē valodas barjeras dēļ. «Domāju – būtu es labāk strādājusi par pavāri vai manikīri,» atzīstas Tatjana. Tomēr jau tagad viņa sniedz konsultācijas pusaudžiem, kas arī šeit ieradušies no kara zonas. Valsts apmaksā sešpadsmit konsultācijas nedēļā. «Konsultēju arī attālināti Ukrainā palikušos klientus – pusaudžus, kuru problēmas kara un stresa apstākļos ir ļoti saasinājušās.»
Tatjana jau iepazinusies ar vairākiem Latvijā strādājošiem psihologiem un sastapusi pirmos klientus. «Tagad jau zinu, ka
Latvijas cilvēki atšķirībā no ukraiņiem ir noslēgtāki, distancētāki, negrib tik ātri atvērties.
Tas man kā psiholoģei ir jauns izaicinājums. Te pat ir sarežģīti uzzināt, par ko īsti cilvēks vēlas ar mani parunāt. Iespējams, uzzinot, ka esmu atbraukusi no Ukrainas, viņam uzreiz šķiet, ka viņa problēma nav nekas salīdzinājumā ar kara bēgļu izjūtām,» spriež Tatjana.
«Nesen satiku arī Latvijā pazīstamu aktrisi un režisori, kura man sacīja – viņai negribas šajā laikā domāt par filmu, ja visapkārt valda tāda noskaņa. Taču es gan viņai, gan citiem saku – dzīve turpinās, un jums tas ir tikpat svarīgi, cik man un maniem bērniem būt šeit, drošībā. Saudzējiet savus resursus!»
