Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mēs to darījām ne jau tāpēc, ka nekā cita nebūtu, ko darīt! Tautas apģērbi bija politisks gājiens, lai mūs, latviešus, pasaulē pazītu. Tāpat kā tagad pēc karogiem un izšuvumiem pazīst ukraiņus,» teic Rita Jefimova, kas ar visu savu pašdarināto Dignājas tērpu no trimdas atgriezusies Latvijā un visu mūžu gaidījusi šo atgriešanos. Bet Austrālijas latviete Māra Siksna savu tērpu ar ļoti seno Alsungas saktu atdāvinājusi Alsungas muzejam.
Sakta dubļos
Ar Māru Siksnu mēs tiekamies zoom platformā. Viņai Brisbenā pulkstenis ir deviņi vakarā, man Rīgā – divi dienā. Ekrānā pretī raugās ļoti inteliģenta kundze ar īsiem, spoži baltiem matiem, bet viņai aiz muguras fonā pie sienas redzami savi desmit pāri skaistu, rakstainu latviešu cimdu. Brisbenā ir pārāk karsts, lai nēsātu dūraiņus, un Māras ģimene tos liek kā dārgus rotājumus pie sienas.
Māras Alsungas tautastērpam ir gara un mazliet noslēpumaina vēsture, un tam bijušas divas valkātājas. Pirmā bija nu jau aizsaulē aizgājusī Elfrīda Bikauniece. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, iedvesmojusies no 1931. gada Dziesmu svētku Kurzemes koristu tērpiem, viņa nolēma arī pati tikt pie Alsungas tērpa un kopā ar draudzeni devās uz šo mazo Kurzemes pilsētiņu, meklējot, kur tādu nopirkt. Vienās mājās viņai pārdeva kreklu un brunčus, citās villaini un jostu, kas esot kalpojusi vismaz četrām paaudzēm, taču lielās saktas nekur nebija. Visbeidzot kādā ģimenē atcerējušies, ka, rokot kūts pamatus, izvilkta veca, saplacināta sakta, ko aizsvieduši atkritumos.
Elfrīda bija tik neatlaidīga, ka sakta tika atrasta, izrakta no dubļiem un māliem un meitenei vienkārši atdāvināta.
Rīgā sudrabkalis Kārlis Beitiņš to iztaisnoja un atjaunoja. Māra Siksna stāsta, ka sudrabkalis saktu uzskatījis par vismaz 600 gadu vecu. Vēlāk gan vēsturnieks profesors Edgars Dunsdorfs to apstrīdējis – saktai varētu būt ne vairāk kā 500 gadu. Kad rota attīrīta no māliem un zemēm, uz bronzas bijušas redzamas arī zeltījuma pēdas.
1944. gadā Elfrīda savu saktu paņēma līdzi bēgļu gaitās. Villaini viņa salocīja kā mugursomu, tautastērpa jostu piešuva tai kā lences, bet saktu kopā ar pāris mīļām gleznām ieslēpa villainē, un to visu caur bēgļu nometnēm aizveda sev līdzi arī uz Austrāliju. Grūtos laikos Elfrīdai šķitis, ka sakta viņu sargā kā sargeņģelis.
Padarīt Latviju reālu
1983. gadā Elfrīda savus dārgumus atdāvināja Mārai. Māra Austrālijā nonāca kā desmitgadīga Cēsu puses meitene. Viņas vecāki, saprazdami, ka, paliekot Latvijā pie padomju varas, visiem kaut cik izglītotajiem draud ceļš uz Sibīriju, bēga prom ar visiem sešiem bērniem. «Austrālijā ļoti iesaistījos dažādās latviešu nodarbībās, man bija latviešu draudzenes, mēs dancojām un dziedājām, un uzvedām teātri. 80 procenti manas sabiedriskās dzīves pagāja kopā ar latviešiem, nevis austrāliešu draugiem!» atceras Māra. Laimējās atrast arī latvieti vīru. Dažus gadus divatā paceļojuši pa pasauli, viņi atgriezās Austrālijas latviešu sabiedrībā, sāka dejot deju kolektīvā un pēc tam vadāja uz latviešu skoliņu arī savas meitas Ilmu un Zintu.
Māra, pēc izglītības skolotāja, daudz strādāja ar latviešu jauniešiem, mācīja viņiem par latviešu tautastērpiem, rakstiem un rotām, tāpēc vēsturisko Elfrīdas saktu, par kuru bija pastāstījusi Māras mamma, vispirms palūdza aizdot savām nodarbībām. «Jauniešiem, sevišķi tai paaudzei, kas dzimusi jau Austrālijā, Latvija bija kļuvusi par tādu nereālu sapņu zemi. Reāla tā kļuva tādos brīžos, kad varēja paturēt rokā kaut ko senu, kas radīts Latvijā. Austrālijā metāls ienāca ļoti vēlu, un savu senu metāla rotu tur nebija, bet šī sakta bija kā apliecinājums piederībai zemei, kurā ir senāka kultūra.»
Pēc kāda laika Elfrīda nolēma gan saktu, gan villaini un jostu Mārai atdāvināt pavisam. «Un es zināju, ka tā nav tikai dāvana man, bet izaicinājums darīt kaut ko tālāk, tāpēc ķēros pie darba, lai radītu visu tērpu. Centos to veidot pēc iespējas autentisku. Manas dvīņumāsas vīramāte, laba audēja, uzauda man brunčus. Es pati izšuvu aproces un blūzes apkakli, sievas galvas autu aptamborēja kāda rokdarbniece. Man bija daudz palīgu!» stāsta Māra.
Saktas atgriešanās
Pēc tam viņas tērps ar visām vēsturiskajām detaļām apceļoja vai pusi pasaules. Deju kopa Saules josta bija izveidojusi veselu uzvedumu, deju un dziesmu savirknējumu par latviešu tradīcijām, ar viesizrādēm izceļoja caur latviešu centriem Amerikā un Eiropā un visbeidzot sniedza divas izrādes arī Latvijā.
Elfrīdas sakta šajā Saules koka turnejā bija kļuvusi par visa uzveduma simbolu, un tās stāsts un fotogrāfijas nonāca laikrakstos.
Māra uzskata, ka šis uzvedums daudz deva, lai vismaz vēl viena paaudze saglabātu un turpinātu latviskās tradīcijas, un vēl tagad jūtas laimīga, ka tas ļāva 1984. gadā pirmo reizi uz Latviju aizvest meitas Ilmu un Zintu. «Biju sev apsolījusi, ka ne vien iemācīšu viņām valodu, bet arī parādīšu, ka tāda Latvija ir,» atklāj Māra. «Mums šis brauciens bija liels emocionāls piedzīvojums. Toreiz nezinājām, ka Latvija būs brīva, ka varēsim te atkal atbraukt un atgūt sava vectēva mājas.» Māra vectēva mājas tiešām atguva un tagad ir atjaunojusi.
«Sakta ir piedzīvojusi daudz un apceļojusi pasauli, bet sevišķs pārdzīvojums man bija ar šo tērpu un saktu dziedāt Latvijā 1990. gada Dziesmu svētkos,» stāsta Māra. Viņas Alsungas tērps piedzīvoja neskaitāmas izrādes daudzviet Austrālijā, arī uz Sidnejas Operas nama skatuves, Kanādā, Amerikā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Zviedrijā un arī Latvijā, tas tika uzvilkts gan Expo izstādē Brisbenā, gan uz svinīgām pieņemšanām Austrālijas valdības pasākumos, gan demonstrācijās Baltijas brīvības atbalstam. Tas arī iemūžināts Anša Epnera filmā Es esmu latvietis.
Tomēr saktas piedzīvojumi ar to nebeidzās – 2006. gadā Māra savu tērpu atdāvināja Alsungas muzejam. Doma radusies 1995. gadā, kad viņa Latvijā ieradusies uz 3 × 3 nometni un, dzīdama pēdas savas saktas māsām, nonākusi Alsungas muzejā. Tur žēlojušies, ka muzejs ir noplicināts, jo visus vērtīgos materiālus paņem Rīgas muzejnieki. Tad Māra apsolījusi – kad beigšu valkāt savu tērpu, atdošu to Alsungas muzejam. Sakta atgriezās mājās, Alsungā.
Vainagi ar gumijām
Ar Ritu Jefimovu mēs runājamies saulainā verandā ar skatu uz Ķīšezeru. Pie sienām pašas austs gobelēns, vainagi un puzuri, bet uz lielā galda desmitiem podiņu ar dārzam sagatavotiem stādiņiem. Rita ir viena no tiem, kas atgriezušies dzimtenē, bet trimdas laikā Anglijā viņa pusi dzīves dzīvoja latviešu tradīcijās un pasākumos. Lai tiktu pie sava Dignājas tautastērpa, Rita tur iemācījās gan aust, gan kalt rotas.
Rita šķirsta albumus, bildēs ņirb līksmi jaunieši tautastērpos, un te var galopā izskriet cauri visai trimdas tautastērpu darināšanas vēsturei. Tie daži, kas bija bēgļu gaitās paņēmuši līdzi tautastērpus, trimdas koros un deju kopās lepni vilka tos, bet pārējiem nācās darināt jaunus. Sākumā izvēlējās spilgtākos un vieglāk improvizējamos Nīcas, Bārtas un Rucavas tērpus, kuriem varēja vienkāršāk dabūt materiālus.
Rita smiedamās atceras, ka sākumā vainagus valkājušas uz pakauša un nostiprinājušas ar gumijām, tautastērpu raksti šūti pārspīlēti lieli un pieļautas arī citas kļūdas.
Saņēmušas aizrādījumus, un pamazām tautas apģērbi uzlabojušies. Kā īsta gudrības grāmata kalpojusi Kanādā izdotā un ar Kanādas dejotāju improvizētām tērpu fotogrāfijām papildinātā rokdarbnieces Elgas Kivickas grāmata – tērpu raksti, paraugi, tehniskie zīmējumi. Vienīgā bēda, ka paraugi melnbalti, tāpēc nav bijis iespējams saprast krāsas. Taču tad Kanādas dejotāji sagatavojuši un atsūtījuši dziju krāsu paraugu lapiņu, kuru Rita saglabājusi līdz šodienai.
Ar Dievs, svētī Latviju
Kad Rita 1944. gadā aizbrauca no Rīgas, viņai bija deviņi gadi. Ceļā devās viņas vecāki ar trim meitām un Ritas mammas vecāki.
Ritai bija divas jaunākas māsas, Ināra un Marga, bet trešā, Dzintra, piedzima bēgļu nometnē. «Ceļā kādu laiku pavadījām pilsētā, kur gandrīz katru nakti bija uzlidojumi. Man tas ļoti atgādina to, kas tagad notiek Ukrainā. Tā sajūta, kad tevi naktīs atkal un atkal modina, skan sirēna un jāskrien uz pagrabu,» atceras Rita. Pēc kara beigām viņi nonāca bēgļu nometnēs, pēc tam Anglijā. Rita uz to skatās reāli – citām valstīm vajadzēja latviešu darbaspēku: «Sākumā lielākā daļa vīriešu strādāja lauksaimniecībā un ogļraktuvēs, sievietes par sanitārēm. Mēs bijām kara laupījums. Domājām, ka viņi mums atdos dzimteni, bet nē, angļiem pēc kara vajadzēja darbaspēku,» saka Rita. Viņai pašai bija jau 12 gadu, izglītībā kara dēļ robi, tomēr angļu vidusskolu Rita pabeidza sekmīgi. Latvieši vispār mācījušies labi un iekļuvuši arī labās skolās. Viņas vīrs Ivars kļuva par inženieri un vēlāk viens no pirmajiem apguva datorus. Rita strādāja par grāmatvedi un sekretāri, bet, kad piedzima pirmā meita, kļuva par mājsaimnieci. «Bet jāatzīstas, ka visu laiku biju šausmīgi aizņemta, jo strādāju latviešu skolā, vadīju nometnes, bērnu deju pulciņu, dziedāju korī, dejoju – vīrs bieži teica, ka manis nekad nav mājās. Un vēl aušanas darbnīca!» smejas Rita.
Visas gribēja vīru latvieti!
Visi latvieši gribēja, lai viņu bērni apprecas ar latviešiem! Rita savu Ivaru satika dejās – Velsā, kur nonāca Ritas ģimene, tika nodibināta deju kopu Līga, un tā tikās ar Līdsas latviešu deju kopu Kamolītis, kur dejoja Ivars. «Brūtēties nebija viegli, jo Ivars dzīvoja Ziemeļanglijā, bet mēs katru mēnesi braucām viens pie otra,» atceras Rita. Piedzima Ārija, Biruta un Indra, un visas katru sestdienu gāja latviešu skolā. Rita tagad smaida par savām audzināšanas metodēm – kad bērni atnāca no skolas un kaut ko runāja angliski, Rita uzreiz jautājusi: «Kā tas ir latviski?» Bet ar laiku meitenes deva mammai pretī – kad viņa pati kaut ko nejauši pateikusi angliski: kā tas ir latviski?
Ritas tālaika albuma bildēs – koncerti, trimdas dziesmu svētki, nometnes: «Kad palasu savas dienasgrāmatas, esmu pārsteigta, ko mēs visu paveicām. Nodibinājām arī folkloras grupu Dūdalnieki, kas pastāv jau 40 gadus. Un paši darinājām tautastērpus.
Tā bija milzīga piepūle, bet tam bija liela nozīme!
Tērpus vajadzēja, lai latviešus pamanītu. Un bērniem bija jāmāca tradīcijas un valoda, jo ticējām – ja mēs gadījumā to nevarēsim, tad bērni būs tie, kas atbrauks atpakaļ uz Latviju.»
Darbnīca Priedes kunga mājā
Tautastērpu darināšana bija vesela epopeja. Stilizēti tērpi jau bija, deju kopai – pašdarināti Alsungas tērpi ar superaugstām brunču jostām, jo neviens nezināja, ka tiem paredzēti ņieburi. «Sākumā visi šuva to, ko varēja no pieejamiem materiāliem. Pēc Bārtas, Nīcas un Rucavas nākamie populārākie bija Alsungas un tad Abrenes baltie tērpi. Bet astoņdesmitajos gados sākām domāt – kāpēc visiem jāģērbjas kā no Bārtas, Nīcas vai Rucavas, ja mēs nākam no dažādiem novadiem?» Rita izvēlējās Dignāju, jo pati ir rīdziniece no Vecmīlgrāvja, bet Rīgas tērps viņai šķitis garlaicīgs. Leģendārajā Elgas Kivickas grāmatā sameklējusi brunču rakstu, kuram varētu piemeklēt dziju krāsas, un paticis arī Dignājas baltais galvas auts. Tad Līdsā uz kādu laiku atvērās īsta rūķīšu darbnīca. Tautietis Rūdolfs Priede, kurš pats bija arī labs amatnieks, tērpu darinātājiem atvēlēja savu māju. No kāda igauņa nopirka pašdarinātas stelles un novietoja tās augšstāvā, tur notika aušana un šūšana, bet pagrabā tika darinātas kokles un kaltas rotas, kam tika izmantots veco ūdens boileru kapara materiāls. Latvieši daudz ko bija samācījušies bēgļu nometnēs, kur bija daudz laika un starp nometnes biedriem daudz meistaru, kas katrs kaut ko varēja iemācīt. Ritai brunči audās diezgan ātri, turklāt daudz laika nebija, jo tuvojās kārtējie dziesmu svētki.
Atgriezāmies pēc 50 gadiem
Un 1985. gadā viņa savā Dignājas tērpā pirmo reizi ieradās uz Dziesmu svētkiem Latvijā un pirmo reizi dzīvē satika savus brālēnus un māsīcas, ar kuriem bija tikai sarakstījusies. «Tas bija liels pārdzīvojums! Lietas Latvijā gāja uz priekšu, Latvija atguva brīvību. Mēs Anglijā visu laiku cerējām, ka tūlīt tiksim mājās, un tas izdevās, bet pēc 50 gadiem!»
Kā tas ir – atgriezties dzimtenē, kad visa dzīve izveidota citā valstī? «Man tas bija mūža mērķis.
Anglija man nekad nebija patikusi, tā nebija mana izvēle.
Man nekad nebija pazudusi vēlēšanās braukt mājās, tāpat kā tagad ukraiņiem. Kad Latvija atguva brīvību, sākām braukt skatīties, kur varētu apmesties. Vienu brīdi pat nesapratām, ka esam šā manu vecvecāku zemes gabala mantinieki,» atceras Rita. Viņi atrada arhitektu, kurš izstrādāja mājai projektu, sākumā tas tapa divreiz lielākai mājai, bet tādu viņi nevarēja atļauties, tāpēc tika pārprojektēts mazākai. 1999. gadā māja bija gatava, un rudenī uz šejieni pārcēlās Rita ar sunīti Doru. Ivaram vēl bija interesants darbs Anglijā, viņš pārcēlās vēlāk. Pirms desmit gadiem Ivars aizgāja mūžībā – viņa sirds apstājās tepat dārzā, zem vilkābeles, ceļā no šķūnīša. Tagad pie mammas dzīvo meita Biruta. Rita ir laimīga par savu dzīvi, bet viņas mājas grezno pašas rokdarbi – spilveni tautastērpu brunču krāsās un Madernieka iedvesmoti zvaigžņoti spilveni.
Jūnijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklās muzeja un pētniecības centra Latvieši pasaulē izveidoto izstādi Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē, un tajā būs apskatāmi gan šie divi (Māras Alsungas tērps aizlienēts no Alsungas Amatu mājas), gan vēl 38 citi ārzemju latviešu tautastērpi un to stāsti no visām pasaules malām!
