Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē:
Dace Landmane,
Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes galvenā inspektore;
Arta Paegle, Rīgas bāriņtiesas Kurzemes rajona un Zemgales priekšpilsētas aizgādības lietu nodaļas vadītāja;
Renāte Priedkalne, Rīgas bāriņtiesas Latgales priekšpilsētas aizgādības lietu nodaļas vadītāja;
Aija Medne, Bērnu aizsardzības centra Bērna mājas sociālā darbiniece;
Agnese Bētiņa, Bērnu aizsardzības centra Bērna mājas psiholoģe.
Visticamāk, tu domā, ka seksuālos noziegumus pret bērniem nevar nepamanīt. Ja, nedod Dievs, kas tāds notiktu ar tavu meitu vai dēlu, tu uzreiz saprastu! Tikmēr speciālisti, kas ikdienā satiek seksuāli izmantotos bērnus, vienā balsī apliecina: pat labākā mamma var neko nepamanīt. «Ja kādam nozog maku, ir skaidras pazīmes – maks bija un vairs nav. Seksuālajai vardarbībai var nebūt vispār nekādu ārēju pazīmju.
Ja bērns par notikušo nevienam nestāsta, vecāki neko neuzzina,»
saka Dace Landmane, kriminālpolicijas inspektore.
Pētījumi rāda, ka 90 % seksuālās vardarbības gadījumu bērns varmāku pazīst. Tas ir cilvēks no viņa un vecāku dzīves – ģimenes loceklis, radinieks, kaimiņš, skolotājs, treneris…
Nav ne zilumu, ne sāpju…
Diez vai kāds palaidīs garām bērna brutālu izvarošanu, taču seksuālā izmantošana ir arī tas, kas likuma valodā skan – dzimumtieksmes apmierināšana bez iekļūšanas ķermenī. Bērna intīmo un citu ķermeņa daļu aizskaršana. Piespiešana aizskart, glāstīt vai skūpstīt pieaugušā intīmās ķermeņa daļas. Atkailināšanās, dzimumakts bērna klātbūtnē. Seksuālu piedzīvojumu stāstīšana un pornogrāfiska satura materiālu rādīšana. Un vēl, un vēl.
Pavisam mazi bērni var nezināt, kas ir un kas nav labi, piemēram, ka ir ķermeņa vietas, ko neviens nedrīkst aiztikt.
Arī lielāks bērns var nesaprast, ka viņam dara pāri, – nav ne zilumu, ne sāpju, ne asaru. Varmāka zina, ka atstāt jebkādas pēdas ir bīstami, tāpēc uzmanās – aptausta meitenes krūtis vai glāsta bērna intīmās zonas. Viņš nenodara sāpes, pat dara tā, lai bērnā raisītu itin labas sajūtas, jo īpaši, tuvojoties pubertātei. Viss notiek maigi un mierīgi. Nesāp arī orālais sekss mazai meitenei vai pēc onkuļa aicinājuma – viņa apmierināšana. Ir tikai nepatīkama sajūta, bet varmāka mierina – tas jau tikai drusciņ, ātri, laba meitene. Pēc tam bērni pratināšanā stāsta, ka redzēja, kā onkulim iztecēja pieniņš.
Varmāka bērnus aptin ap pirkstu, melo un viltīgi apvārdo: tu jau pati gribēji, tev jau pašai patika.
Kuš, nestāsti nevienam! Visām meitenēm tā dara, ja draudzējas, ja viens otru mīl. Pieskaries man te! Izdari tā! Paskatīsimies kopā filmas, nofotografēsim tevi – visi tā dara, visi.
Bērnus iebiedē: tikai nevienam nestāsti, citādi mēs vairs nevarēsim nekur kopā braukt. Atbildība tiek pārlikta uz bērnu – ja man būs jāiet cietumā, tu būsi vainīga. Vēl varmākas mēdz izmantot draudus – ja nedarīsi, ko saku, pārvērtīšos par monstru, bet, ja kādam teiksi, nogalināšu tevi, tavu mammu un brālīti. Vai arī – seksuālo vardarbību nosauc par sodu. Sak, kāda tu slikta meitene, atkal nebiji samācījusies matemātiku, dabūji sliktu atzīmi – neko darīt, tagad tev jāsaņem sods!
Kauns un upura atkarība
Cilvēks, kam bērns uzticas, ar ļoti filigrānām metodēm tā sajauc prātu, ka to, kas patiesībā noticis, bērns saprot tikai tad, kad jau ir pieaudzis. Seksuālajai vardarbībai var nebūt nekādu pazīmju, ja arī kaut kas parādās – sekmju pasliktināšanās, ēšanas traucējumi, čurāšana gultā, seksualizēta uzvedība, vecākiem neienāk prātā, ka iemesls ir seksuālā vardarbība. Bērns pats nesaprot, kas un kāpēc ar viņu notiek. Tikai pieredzējis speciālists var aizdomāties un atšķetināt patieso bērna izmainītās uzvedības cēloni.
Elīnu seksuāli izmantoja patēvs Ivars, bet mamma Irēna to nepamanīja gadiem. Viņa bija pārgurusi no problēmām gan ar vīru, gan meitu. Vīrs slaistījās, strādāt negribēja, savukārt pusauga Elīna uzvedās kā mazs velnēns – neklausīja, alka klaiņot, paslepus pīpēja. Irēna bija ievērojusi, ka Elīnu savaldīt var tikai Ivars – viņu meitene klausīja, un Irēna jutās atvieglota, ka vismaz šajā jomā izjūt vīra atbalstu.
Patiesība izrādījās pavisam citāda – vīrs piesedza pameitas pīpēšanu un vēlmi pagaršot kādu glāzīti, par to pretī dabūjot seksuālu apmierinājumu.
Viss atklājās brīdī, kad meitene sastrīdējās ar patēvu un dusmās kaut ko tomēr atklāja. Liekot kopā dažādu notikumu druskas, Irēna saprata – signāli bija jau iepriekš, tikai viņa tos pārgurumā nepamanīja.
Ir gadījumi, kad speciālisti skaidri jūt – kaut kas te nav kārtībā, bet jāpaiet gadiem, lai bērns justos tik droši, ka beidzot par to runā. Pavisam nesen gandrīz pilngadīgas meitenes beidzot atklāja patiesību, ko ar viņām darīja tēvs. Bija arī pierādījumi: tēvs meitenes ne vien seksuāli izmantoja, bet notiekošo arī filmēja. Pirms tam meitenes gadiem klusēja.
«Es jums kaut ko pastāstīšu,» saka Arta Paegle no Rīgas bāriņtiesas. «Arī es pati tikai pieaugušā vecumā sapratu, ko ar mums, divām pirmās, otrās klases meitenēm darīja kāds brīvprātīgais kārtības uzraugs, savulaik teica – družiņņiks. Kad nācām mājās no skolas, viņš mūs draudzīgi gaidīja pie iecirkņa durvīm, jau bija sagatavojis baranciņas, aicināja ienākt. Tad sāka ar mums rotaļāties – skrējām ap galdu, viņš mūs ķēra un, kuru noķēra, to turēja klēpī un apčamdīja. Tolaik likās – tāda spēle, tādi noteikumi, bet tagad saprotu, ka tas bija pavisam kas cits.» Pēc brīža viņa papildina pati sevi: «Bet – iedomājieties! Pat tagad man, pieaugušai sievietei, ir neērti, ka to tikko izstāstīju! Tad varat iedomāties, kā šādā situācijā jūtas bērns!»
Skaudrā stāstā atzīstas Astrīda no Kurzemes laukiem. Pusaudzes vecumā viņa dzīvoja pie vecmammas, un tur kāds radinieks dzērumā naktī līda meitenes gultā. Ne jau tikai vienreiz. «Man bija tāds kauns! Reiz kaut ko mēģināju runāt ar draudzenēm, bet viņām – lielas acis: nē, viņām neviens tā nedarot! Nospriedu – tātad esmu pati vainīga, ja jau viņš lien tieši pie manis. Sapratu, ka nevienam neko nedrīkstu teikt, citādi apsmies, rādīs ar pirkstiem, neviens puisis negribēs ar mani draudzēties – visu dzīvi palikšu viena. Kuram varētu gribēties tādu meiteni, kam virsū vēlies kaut kāds netīrs, piedzēries vecis! Es jutos netīra. To, kas patiesībā notika, sapratu tikai tad, kad pieaugu,» atceras Astrīda.
Lai tas paliek ģimenē
Bērnu seksuālās izmantošanas gadījumi tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā pārsvarā nonāk ar psihologu, skolotāju, dakteru un citu speciālistu ziņojumiem – viņi pamana kaut ko aizdomīgu un rīkojas. Bērni biežāk par to sāk runāt pusaudža vecumā, kad beidzot saprot, kas noticis. Mammas par tuvinieku seksuālo vardarbību pret bērnu ziņo reti.
Uzzinot, ka patēvs, vectēvs, brālis vai cits tuvinieks seksuāli izmantojis bērnu, pirmā reakcija vecākiem bieži vien ir noliegums: tas nevar būt!
«Seksuālais varmāka var būt arī ļoti cienījams cilvēks un izmanto, ka bērnam neviens neticēs. Domāju, ka šā iemesla dēļ daudzi ir tikuši sveikā cauri,» saka Agnese Bētiņa, Bērna mājas psiholoģe.
Bet pat tad, ja vecāki notic bērnam, varmāka var izsprukt sveikā, jo… vecāki izlemj ar visu tikt galā ģimenes lokā – sadod pa muti, un punkts. Turklāt vecāki manipulē ar bērnu, lai viņš nevienam neko nestāsta. Šīs ir visgrūtāk atšķetināmās lietas, jo bērns cietis divkārt: vispirms no varmākas, tad vecāku spiediena klusēt. «Svarīgi apzināties, ka tas, kā bērns reaģēs uz piedzīvoto noziegumu, ir atkarīgs ne tikai no paša nozieguma, bet no notikumiem, kuri seko pēc tam. Tie ietekmē ne tikai bērnu, bet arī var ietekmēt izmeklēšanas gaitu,» uzsver Dace Landmane.
Vecāki, kuru bērni kļuvuši par seksuālo noziegumu upuriem, nonāk svilinošu pārmetumu krustugunīs: tu esi slikta – tu nenosargāji; kas tu par māti, ka neredzēji; ko tagad par tevi domās citi! Kaunu un pārmetumus pastiprina tas, ka nereti viņi paši atdevuši bērnu varmākam rokās, – iedrošinājuši un veduši pie viņa pat tad, kad bērns nav gribējis, vēl kauninot par nepateicību labajam onkulim vai tantei. Jā, arī tantei, jo seksuāli varmācīgas mēdz būt arī sievietes.
«Kaunā un bailēs, ka sakārtotā un ārēji spožā ģimenes dzīve var izjukt, pieaugušie varmāku piesedz. Cik seksuālās vardarbības gadījumi tiek noslēpti – neviens nezina, bet nojaušams, ka tādi ir arī ārēji normāli funkcionējošās, izglītotās ģimenēs,» saka Aija Medne, Bērna mājas sociālā darbiniece. Meklēt palīdzību attur arī šaubas, vai vainīgo tiešām notiesās, biedē ilgstošais izmeklēšanas un tiesas process – ekspertīzes, pratināšanas.
Klusēšanai var būt vēl citi iemesli. Ir sievietes, kas baidās no vientulības. «Attiecības ar vīrieti tātad ir svarīgākas par to, kā jūtas bērns,»
saka Renāte Priedkalne no Rīgas bāriņtiesas. No vīrieša materiāli vai emocionāli atkarīga sieviete, kas pati cieš no varmākas, nespēj aizstāvēt ne sevi, ne savu bērnu. «Dažkārt izskatās, ka mammai ir vieglāk neticēt bērnam, nevis nostāties pret varmāku – spēcīgu vīrieti,» saka Aija Medne. Reizēm speciālistu redzeslokā nonāk destruktīvas ģimenes, kurās bērnu seksuālā izmantošana ir norma. Dzirdēts, ka mammas saka: mums vienmēr tā noticis – arī man tā bija, kas tur tāds?
Ir vēl kāds fenomens. Saņemot informāciju par seksuālajiem varmākām, kas iznāk no ieslodzījuma vietas un dodas pie sievietes, kur dzīvo jau iepriekš cietušie vai citi bērni, bāriņtiesa par to mammu informē. Gadās, ka sieviete aizstāv vīrieti: tur jau meitene pati bija vainīga, tā lieta jau bija safabricēta! Šīs ir situācijas ar laika degli. «Jo sakrīt vairāk riska faktoru, kas veicina seksuāla rakstura noziegumus, jo spilgtāk iezīmējas nevis jautājums, vai notiks noziegums, bet – kad tas notiks,» saka Dace Landmane. Te jātur acis vaļā līdzcilvēkiem – kaimiņiem, pedagogiem, psihologiem, bāriņtiesām un sociālajam dienestam. Diemžēl nevienam nevar nostāvēt blakus 24 stundas diennaktī. Bērni paliek nenosargāti.
Trīs iemesli neklusēt
Lai arī cilvēcīgi var saprast, cik slikti jūtas mamma, tas nav attaisnojums klusēt un notikušo slēpt. «Vecākam ir pienākums iestāties par savu bērnu, lai varmāka saņem pelnīto sodu. Tas ir stāsts par taisnīgumu,» saka Agnese Bētiņa. Sievietei, kas izlemj slēpt vīrieša nodarījumus, jāpatur prātā vairākas patiesības.
Pirmkārt, pilnīgi skaidrs, ka tavs bērns noteikti nav ne pirmais, ne pēdējais šā varmākas upuris. Pasargā citus bērnus! Ir mammas, kas saka: man vienalga, es savu bērnu no tā mežoņa esmu izolējusi, mēs esam drošībā, un vairs negribu neko par šo tēmu dzirdēt. Kā tu jutīsies, kad uzzināsi par nākamo no šā cilvēka cietušo bērnu? Varmāka ir jāaptur.
Otrkārt, no seksuālās vardarbības cietušajam bērnam ir svarīgi saņemt palīdzību. Ja mamma par notikušo liek klusēt, bērnā pastiprinās sajūta, ka pats vien bija vainīgs. Jādara viss iespējamais, lai sadziedētu bērna emocionālās traumas.
Nesaņemot atbalstu un palīdzību, viņš cietīs visu dzīvi – normalizējot pāridarījumu, ir lielāks risks iekļūt vardarbīgās attiecībās un netikt no tām ārā vai pašam kļūt par varmāku.
Un, treškārt, kas ir ne mazāk svarīgi, – palīdzība vajadzīga arī pašai mammai.
«Ja kāds mēģinātu darīt pāri manai meitai, es to vīrieti nosistu. Sodītu tā, lai nevienam citam bērnam viņš nepieskaras. Kas tur – daži gadi cietumā! Pēc tam iziet ārā un atkal kādam sabojā dzīvi,» saka Astrīda. Viņas mamma savulaik izlikās neko neredzam un nesaprotam. «Pats vīrietis teica, ka viņš neko neatceras, jo bijis piedzēries. Tolaik vismaz manos laukos dzērumā izdarītais netika uzskatīts par notikušu – ja neatceras, tad nav vainīgs. Mēs ar mammu šo tēmu tā arī neesam izrunājušas – abas klusējam, jo saprotam, ka es to nevaru un nevarēšu viņai piedot,» saka Astrīda. Viņa pieļauj, ka mamma tolaik klusēja, jo bija citi laiki, baidījās, ka visi rādīs ar pirkstiem, tomēr pilnīgi nekas nav salīdzināms ar sekām, kas jāizcieš Astrīdai. «Visu dzīvi nesu līdzi gan pazemojumu par to, ko ar mani darīja radinieks, gan dziļo aizvainojumu, ka mani neviens nepažēloja, – pat ne mamma,» saka Astrīda. Pie speciālista pēc palīdzības viņa nav vērsusies, jo uzskata – neviens nevar palīdzēt, ar visu jātiek galā pašai. Jaunībā iedzērusi gājusi uz bāriem, lai kāds viņu brutāli izdrāž. Joprojām ik pa laikam iekrīt nevajadzīgu pirkumu azartā, jo tā jūtas pažēlota. Šad tad, kad iekrīt pavisam dziļā bedrē, piezvana uz kādu krīzes tālruni, paraud, parunā. Nožēlo, ka par pusaudzes gados piedzīvoto pastāstīja vīram. Jau pirms tam Astrīdai sekss vairāk riebās nekā patika, un nu šķiet, ka arī vīram seksa laikā ir prātā piedzēries radinieks, kas lien gultā pie pusaudzes. Tāda ir dzīve sievietei, kas savulaik kļuva par upuri un nesaņēma palīdzību.
Še, tev – ieriebu!
Jau tā duļķainos bērnu seksuālās izmantošanas ūdeņus vēl vairāk sajauc nepamatoti un pat ļaunprātīgi ziņojumi par seksuālu vardarbību pret bērniem. No vienas puses – ir labi, ka speciālisti un līdzcilvēki kļuvuši acīgāki, bet kas notiek ar bērnu un viņa vecākiem, kam jāskaidrojas par nepamatotām apsūdzībām? Reizēm būtu vērts ieelpot un izelpot, pirms, neko sīkāk nenoskaidrojot, uz karstām oglēm rakstīt iesniegumu par seksuālo vardarbību, jo bērns, redz, guļot ar tēti vienā gultā (bērns neiedomājas pateikt, ka toreiz bija apslimis) vai zīmē nepiedienīgus zīmējumus (lai arī daudzi bērni noteiktā vecumā visur zīmē pincīšus).
Retu reizi speciālistiem gadās satikt pusaudzes, kas melo kā no grāmatas, lai ieriebtu vecākiem vai vecvecākiem. Tomēr nekas nepārspēs vecākus, kuri šķiršanās strīdā par to, pie kura paliks bērns, viens pār otru gāž visu iespējamo drazu. Tēvi sūdzas, ka mammas ir emocionāli vardarbīgas, savukārt mammas ziņo par tēva seksuālo vardarbību pret bērnu. Ja strīdam vēl pieskaras advokātu prasmīgā roka, top dzelžainas apsūdzības, kas pēc tam beidzas ar čiku, tomēr sieviete savu ir panākusi – vīrietim ir pamatīgas nepatikšanas, un tētis bērnam nedrīkst pat tuvoties. Še tev – ieriebu!
Bāriņtiesā lēš, ka 30 % vecāku strīdu mammas apsūdz tēvu seksuālā vardarbībā pret bērnu.
Viens no risinājumiem, lai šādu rīcību ierobežotu, varētu būt sods par nepatiesu apsūdzību. Tomēr tas savukārt rada risku, ka bailēs no soda cilvēki neziņos arī gadījumos, kad patiešām notiek seksuālā vardarbība… Arī neņemt vērā baltiem diegiem šūtos iesniegumus nevar – institūcijas reaģē, pārbauda, iesaistās eksperti, psihologi, policija. Varam tikai nojaust, kā jūtas bērns, kuram jādodas uz policiju, jo mamma izdomājusi, ka tētis viņu seksuāli izmantojis. «Bērnam, kas ilgstoši ierauts emocionāli smagā vecāku strīdā un manipulācijās, var būt pat kompleksāka trauma ar daudz smagākām sekām nekā viena vardarbības epizode, pēc kuras viņš saņēmis vecāku un speciālistu atbalstu,» saka Agnese Bētiņa.
Cilvēki ar seksuālu interesi par bērniem ir bijuši un būs. Atliek turēt acis vaļā, nosargāt savus bērnus un neiemīt zemē mammas, kam pietiek drosmes nostāties pret varmāku pat tad, ja viņš ir tuvs radinieks. Viņa sargā arī tavus bērnus.
Meklē palīdzību!
Ja ir aizdomas par bērna seksuālu izmantošanu, neķeries pie visu apstākļu noskaidrošanas saviem spēkiem – ja bērnu nemākulīgi izprašņāsi, viņš apjuks un sapīsies atmiņās, sāks mainīt liecības, aizmirsīs nianses, kas var būt ļoti, ļoti svarīgas. Neviena mamma nav šādam brīdim gatava, tāpēc sāc ar to, ka pārrunā savas bažas un nekrīti panikā. Vispirms piezvani un kaut vai anonīmi parunājies ar speciālistiem, kas parādīs ceļu, ko tev darīt, sagatavos procesam, izstāstīs, kas un kā notiks.
Biedrības Skalbes diennakts krīžu tālrunis – 116123.
Bērnu aizsardzības centra uzticības tālrunis – 116111.
Atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem – 116006.
Centrs Dardedze – 67600685, 29556680,
[email protected].
Bērna māja – 22405299, [email protected].
5 vērtīgi padomi:
1. Gādā par drošu vidi bērnam.
Vienmēr apdomā, ar ko kopā atstāj bērnus. Jau no mazotnes māci bērnam būt sava ķermeņa saimniekam un teikt nē, ja kaut kas nepatīk.
2. Esi līdzās savam bērnam!
Centies veidot tādas attiecības, lai bērns zina, ka pie tevis var nākt ne tikai priekos, bet arī bēdās un grūtībās. Mudini uzticēties tētim un mammai un parādi arī plānu B, kur meklēt palīdzību, – audzinātāja, psiholoģe, uzticības tālruņi. Pievērs uzmanību, tikko mani ko netipisku. Piemēram, bērns sāk seksuāli uzvesties – atdarina tādas kustības un darbības, kādas viņa vecumā vēl nevajadzētu zināt, vai zīmē savādus zīmējumus. Apjautājies, kas tas ir, pašķetini domu. Uzmanīgi klausies, ko bērns stāsta, – neatraidi, neatstum. Saņēmis atraidījumu, otrreiz bērns vairs pat nemēģinās ko sacīt. Pieredze liecina, ka mazi bērni par šo tēmu mānās ļoti, ļoti reti – viņiem gluži vienkārši nav prasmju samelot, turklāt pieredzējis speciālists ātri spēj atšķirt fantāzijas no reāli piedzīvotā. Lielāka iespējamība nenoticēt ir bērnam ar uzvedības traucējumiem. Palaidnim bieži vien tic mazāk, domājot, ka viņš grib novelt no sevis kādu vainu: kā tad, atkal jau tu melo!
3. Nepārspīlē ar noslēpumiem.
Ir ģimenes, kurās viens no otra kaut ko slēpj, sakot – tas ir mūsu noslēpums. Jo lielāka vērtība tiek piešķirta noslēpumam, jo lielāka iespēja ar to manipulēt, jo arī varmāka čukst: «Tas būs mūsu noslēpums.»
4. Pievērs uzmanību labdariem!
Cilvēki, kam ir tieksme seksuāli izmantot bērnus, bieži vien šķiet brīnišķīgi – izveido labas attiecības gan ar bērnu, gan viņa vecākiem. Šim cilvēkam vienmēr ir laiks un vēlme palīdzēt bērnam – vienmēr var pieskatīt, aizvest, atvest; mudina vecākus mierīgi doties brīvdienās vai pat nedēļu garā atvaļinājumā un neuztraukties – viss būs kārtībā. Bērnu slavē, sola visu ko parādīt, atved dāvanas, aizved uz zoodārzu, akvaparku un batutiem, labprāt palīdz mācībās…
5. Nesaki, ka tev ir bērni.
Vīrieši, kam ir seksuāla interese par bērniem, izmanto katru iespēju viņiem tuvoties, un tāda iespēja ir arī iepazīšanās ar vientuļo mammu. Meklējot attiecības, publiski nenorādi, ka tev ir bērni. Ja vīrietis pirmajā randiņā tev uzmācīgi jautā par bērniem, izvairies no atbildes, jo diez vai viņam ir tik svarīgi to zināt. Ja veidosies nopietnākas attiecības – izstāstīsi un paskaidrosi, kāpēc sākumā noklusēji.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
