Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tiesnesis Zigmunds Dundurs skaidroja, ka saskaņā ar šobrīd spēkā esošo likumu, noziedzīgi iegūtais dzīvoklis atdodams pēc piederības, proti, valstij.
Tiesas kompetencē neietilpst vērtēt, kam prioritāri būtu atstājama noziedzīgi iegūta manta, proti, nozieguma rezultātā cietušajam vai labticīgajam ieguvējam, jo tas ir likumdevēja izšķiršanās jautājums. Satversmes tiesa (ST) 2017. gada 8. marta vienā no spriedumiem norādīja, ka likumdevējam būtu jāparedz skaidrs mehānisms procesā iesaistīto personu pamattiesību efektīvai nodrošināšanai, tostarp būtu jānodrošina trešajai personai – īpašuma labticīgai ieguvējai vai labticīgai ķīlas ņēmējai – efektīvas iespējas prasīt zaudējumu atlīdzību.
Tiesa konstatēja, ka dzīvoklis, kura īpašniece bija mirusi un uz kuras atstāto mantojumu neviens mantinieks nebija pieteicies, 2011. gadā tika izkrāpts, viltojot mantošanas dokumentus, pēc tam nelikumīgi atsavinot dzīvokli par labu personām, kurām uz dzīvokli nebija nekādu tiesību. Līdz ar to, cietušajai, proti, valstij 2011.gadā tika liegtas tiesības rīkoties ar tai piekritīgo dzīvokli kā bezsaimnieka mantu. Savukārt tagadējais dzīvokļa īpašnieks dzīvokli iegādājies jau pēc krāpšanas pabeigšanas, kad tas bija nelikumīgi atsavināts un reģistrēts Zemesgrāmatā par labu citām trešajām personām.
Tiesa konstatēja, ka krāpšanas dēļ tika izjaukta kārtība, kādā manta tiek atzīta par bezsaimnieka mantu. Līdz ar to valsts institūcijām nebija zināms par iespējamo notikušo krāpšanu un tās nevarēja likumā noteiktajā kārtībā realizēt savas tiesības pieteikties uz dzīvokli kā bezsaimnieka mantu.
Tiesa secināja, ka noziedzīgi iegūtais dzīvoklis saskaņā ar šobrīd spēkā esošo likumu ir atdodams pēc piederības likumīgajam valdītajam – šajā lietā par cietušo atzītajai valstij.
Savukārt labticīgam mantas ieguvējam ir tiesības civilprocesa kārtībā iesniegt prasību par zaudējuma atlīdzināšanu.
Šāda Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtība, saskaņā ar ST 2017. gada 8. marta spriedumu, ir atzīta par atbilstošu Satversmei.
Tiesas lēmums lietā atbilst stabilai tiesu praksei citos līdzīgos gadījumos, kuru par likumīgu un pamatotu atzinusi apelācijas instances tiesa, kuras lēmumi šīs kategorijas lietās ir galīgi un nav pārsūdzami.
Tiesas lēmumu desmit dienu laikā var pārsūdzēt apelācijas kārtībā Rīgas apgabaltiesā.
Iepriekš Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums De facto vēstīja, ka krāpnieku un lēnas izmeklēšanas dēļ mākslinieka Vilipsona ģimene var zaudēt dzīvokli, bet policija vēlējās īpašumu konfiscēt par labu valstij, jo savulaik, pirms Vilipsons to iegādājās, dzīvoklis ticis izkrāpts, izmantojot viltotu testamentu.
Nelielu dzīvokli Rīgā, Zirņu ielā, Vilipsons iegādājās 2017. gadā, samaksājot par to vairākus desmitus tūkstošus eiro. 2019. gadā pienāca vēstule no VP, kurā bija rakstīts, ka dzīvoklis ir arestēts kādas izmeklēšanas gaitā. Ģimene noskaidrojusi, ka viņu iegādātais dzīvoklis pirms gandrīz 10 gadiem, iespējams, izkrāpts, viltojot testamentu. Pēc tam tas divas reizes tika pārdots tālāk, līdz to nopirka Vilipsons.
Lietā tiek izmeklētās vēl desmit citas epizodes. Par aizdomās turamām kopā atzītas 14 personas.
Kriminālprocess policijas Rīgas reģiona pārvaldē sākts 2014. gadā, bet 2017. gadā, kad Vilipsons dzīvokli nopirka, Zemesgrāmatā nebija vēl nevienas atzīmes, ka dzīvoklis ir saistīts ar izmeklēšanu.
Kā norāda raidījums, ja policija būtu ātrāk informējusi Zemesgrāmatu par izmeklēšanu, Vilipsonu ģimene dzīvokli nemaz nebūtu nopirkusi.
Policija skaidroja, ka pierādījumus izdevās savākt tikai vēlāk. «Sākotnēji izmeklēšana tika uzsākta 2014. gadā saistībā ar viena nekustamā īpašuma izkrāpšanu. Izmeklēšanas laikā tika noskaidrots vēl par citām apkrāptām personām un tas, ka šo noziegumu sēriju izdara personu grupa. Ņemot vērā, ka noziegums tika atklāts vēlāk, arests nekustamajam īpašumam uzlikts 2019. gadā,» pauda policijas pārstāve Gita Gžibovska.
Raidījums vēstīja, ka 2011. gada vasarā pie notāres ieradās trīs sievietes. Vienai no tām mirusī Zirņu ielas dzīvokļa īpašniece it kā bija atstājusi mantojumu. Abas pārējās apliecināja, ka testaments ir īsts – nelaiķe to sastādījusi viņu klātbūtnē.
Piecus gadus pēc izmeklēšanas uzsākšanas 2019. gadā ekspertīzē secināja, ka testaments ir viltots.
Šajā epizodē policija tur aizdomās abas liecinieces Allu Keišu un Viktoriju Leibenzoni un Leibenzones vīru Sergeju Zeņkovu, kurš pēc tam uz pilnvaru pamata sniedza dokumentus Zemesgrāmatā un arī saņēma naudu, īpašumu pārdodot.
Zeņkovs rakstiskā komentārā De facto pauda, ka viņam krāpšanu inkriminē nepamatoti un viņu cenšoties iegāzt cita aizdomās turētā – Keiša.
