Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Liepu ģimene ir vietējie – mamma Maruta ir no Sabiles, tētis Imants no Laucienes, bet jau gandrīz 30 gadu visi dzīvoja Talsos. Liepas uzaudzināja divus bērnus – meitu Lieni un dēlu Kalvi. Lienei jūnija sākumā palika 34 gadi, Kalvim ir 28, abi jau no vecāku mājokļa prom, dzīvoja katrs savā dzīvoklī. Kalvim ir ģimene, mazs bērniņš, bet Liene dzīvoja viena. Kā saka kāda viņas bijusī kolēģe, Liene sapņoja un ticēja skaistai, baltai un patiesai mīlestībai.
Liepas vienmēr ir turējušies kopā. Liene vienmēr ļoti, ļoti lepojās ar savējiem – ar mammu viņas bijušas kā cimds ar roku, un kolēģiem Liene allaž priecīgi stāstījusi arī par tēti un brāli. Kad pavasarī sākās ārkārtējās situācijas ierobežojumi, Liene visai ģimenei sagādāja dezinfekcijas līdzekļus, mudinādama būt modriem un rūpēties par sevi.
«Būs labi, māsiņ!»
Liene saslima septembra beigās. Epidemiologi atzinuši, ka tas noticis darbā. Tobrīd Liene jutās slikti – temperatūra, nespēks, reibonis. Kad Covid-19 tests 29. septembrī uzrādīja pozitīvu rezultātu, uz analīzēm aizgājušas arī kolēģes, ar kurām kopā Liene strādāja Talsu bāriņtiesā. Vēl trijām konstatēja inficēšanos, bet viņām slimība nenoritēja ne tuvu tik smagi kā Lienei.
Pārbaudīties devās arī Lienes mamma un tētis, jo meita nupat pie viņiem bija ciemojusies. Mammai tests izrādījās pozitīvs, lai gan nekādu saslimšanas simptomu nebija. Savukārt tētim tests sākumā bija negatīvs, bet parādījās visas Covid-19 raksturīgās pazīmes – klepus, augsta temperatūra, vājums.
7. oktobrī, trīs dienas pēc slimības sākuma, Imants nonāca slimnīcā, viņam konstatēja Covid-19. Pēc piecām dienām viņš nomira. Decembrī Imantam būtu palicis 70 gadu.
Dēls Kalvis bija pēdējais, kurš ar tēti vēl iepriekšējā vakarā runāja pa telefonu – viņš jutās slikti, vairs nebija spēka izveseļoties. Liene par tēta aiziešanu neuzzināja – viņas veselības stāvoklis bija strauji pasliktinājies, tāpēc mediķi Lieni ieveda mākslīgajā komā. Viņas brālis Kalvis bija pēdējais no tuviniekiem, kurš runāja arī ar Lieni. Kalvis atceras savu pēdējo telefonsarunu ar māsu. Nonākot Ventspils reģionālajā slimnīcā, Lienes stāvoklis bija smags, bet uz brīdi viņa apbrīnojami strauji atžirgusi – kļuvis labāk, tad – vēl labāk.
«Pēc dažām slimnīcā pavadītajām dienām māsai zvanīju, viņa uzreiz atbildēja: o, čau, brāli, kā tev iet? Teicu: redzi, māsiņ, vēl bišķiņ, un tad jau brauksi mājās – viss atkal būs pa vecam. Norunājām, ka es ar draugu palīdzību nogādāšu viņai slimnīcā kaut ko garšīgu – augļus un kaut ko padzerties, lai nav tikai slimnīcas putriņas, kartupelīši un tēja. Tā bija mūsu pēdējā saruna. Nākamajā dienā Lienes stāvoklis neaptverami ātri pasliktinājās. Es pat nespēju aptvert, kā tā var būt, – man šķita, ka viņa tūlīt izveseļosies un būs mājās,» atceras Kalvis.
Kad pēc Lienes aiziešanas mūžībā sabiedrībā sāka klejot ziņas, ka viņai esot bijušas dažādas hroniskas slimības, Kalvis esot apvaicājies mammai, vai tiešām – varbūt viņš ko nav zinājis?
Nē, nekādu hronisku slimību māsai nebija, tik vien kā šad tad saaukstēšanās, kas nobīstas no karstas tējas un mierīgākas padzīvošanās.
Lieni no Ventspils pārveda uz slimnīcu Rīgā, bet arī tur vairs palīdzēt neizdevās. Par vēlu. Slimība ātri un nežēlīgi bija saplosījusi abas plaušas. Pa svaigi iestaigāto mūžības taku soli solī aizgāja arī Liene – tētis nomira pirmdien, 12. oktobrī, Ventspils reģionālajā slimnīcā, bet Liene piektdien,16. oktobrī, Latvijas Infektoloģijas centra reanimācijas nodaļā. Imantu un Lieni apglabāja Eglaines kapsētā Talsos bez iespējas tuviniekiem pēdējoreiz redzēt savus mīļos un pieskarties atvadu sveicienam.
Gatava dalīties it visā
Liene bija cilvēks, kas vienmēr gatavs nākt palīgā citiem. Viņai bija maģistra grāds sociālajā darbā, un Liene studēja, lai iegūtu arī juridisko izglītību. Jau četrus gadus viņa strādāja Talsu novada pašvaldībā. 2016. gada rudenī sāka strādāt Talsu novada sociālajā dienestā par ģimeņu atbalsta nodaļas sociālo darbinieci, kopš 2018. gada oktobra – Talsu novada bāriņtiesā, un šovasar Liene piekrita būt par bāriņtiesas priekšsēdētājas pienākumu izpildītāju. Kolēģes cerēja, ka Liene no bāriņtiesas priekšsēdētājas pienākumu izpildītājas kļūs par priekšsēdētāju.
Talsu bāriņtiesai šis ir smags gads. Skaļiem, saspringtiem un grūti risināmiem notikumiem pilnās vasaras dēļ darbinieki bija noguruši un izdeguši. «Mums bija tik daudz plānu, tik daudz ieceru un sapņu,» stāsta Lienes kolēģe Agate. «Liene bieži man teica: Agate, nezinu, ko es bez tevis darītu! Bet tagad mēs nezinām, ko darīsim bez Lienes. Viņa darbā bija mūsu dzinulis un ideju ģenerators – neizsīkstošas enerģijas pārpilna. Liene bija labsirdīgākais cilvēks, ko pazinu. Bieži vien mums pat nevajadzēja neko teikt, pietika vien ar skatienu, lai saprastu, ko otra domā.
Pēdējos mēnešus viņa pavadīja ļoti lielā stresā un saņēma nepelnītu cilvēku neizpratni par to, ko viņa dara.
Tikai tuvākie zina to, cik ļoti Liene pārdzīvoja. Ja grūtības darbā viņu spieda uz ceļiem, ikreiz viņa cēlās augšā ar daudz lielāku enerģiju un neatlaidību.» Liene ticēja labajam – reizēm pat ar bērnišķīgu naivumu. Viņai vienmēr šķita, ka viss izdosies, viss būs kārtībā – jau tagad ir labi un noteikti būs vēl labāk.
Kolēģi par Lieni saka daudz labu vārdu. Labsirdīga. Sirsnīga. Neatlaidīga. Precīza. Cīnītāja. Ja kaut ko darīja, tad pamatīgi un pašaizliedzīgi. Prata plānot un organizēt ne tikai savu, bet visas komandas darbu. Lieliski spēja ar ikvienu saprasties, nebaidījās paust un argumentēt savu viedokli pat tad, ja zināja, ka kāds to nesapratīs. Kolektīva dzirkstele. Kur bija Liene, tur precizitāte un pamatīgums, dāsnums un prieks, un apbrīnojama vēlme darboties.
Viņa gādāja, lai visiem ir labi, lai visi ir priecīgi, dalījās ar kolēģiem it visā – ar puķu stādiem, ar saviem konservējumiem, pašceptiem kliņģeriem un plātsmaizēm. Ja kādam bija dzimšanas diena, tad ar Lienes gādību galds vai lūza kā kāzās.
Pirms darba Talsos Liene strādāja Vandzenē un joprojām draudzējās ar savu bijušo kolēģi Mariku. Viņai ir zīmīgs stāsts, kas raksturo Lieni: «Mums abām bija draudzene Mārīte – sieviete mūsu mammu vecumā. Viņai vienmēr zvanījām, kad bija kāda bēda, ko tuviniekiem negribējās uzvelt. Mārītei abi bērni ārzemēs, un mēs ar Lieni reiz runājām – Mārīte mums tik daudz palīdz, mums viņai tas jāatdara. Kamēr es vēl domāju, ko varētu uzdāvināt, Liene jau bija visu izdarījusi – nopirkusi biļetes uz Daumanta Kalniņa un Mārča Auziņa koncertu, bet Mārītei pateikusi vien tik, ka svētdienas rītā viņai jābūt smukai un gatavai lieliskai brīvdienai.
Kā Liene staroja par Mārītes prieku! Liene turēja kopā mūs, bijušās kolēģes, – rīkoja savas Gandrīz ideālas vakariņas un pieskatīja, lai katru mēnesi mēs pie kādas aizbraucam ciemos. Mēs visas no Lienes varējām mācīties milzīgu cilvēkmīlestību un ģimenes turēšanu augstāk par visu.»
Liene vienmēr lepojusies ar savu ģimeni. Stāstījusi par mammu, tēti, brāli un īpaši jau par brāļa mazo meitiņu, vienmēr domājusi, kā vēl varētu viņu iepriecināt. Liene kolēģēm daudz stāstījusi arī par saviem ceļojumiem un tur piedzīvoto – viņa pasauli redzējusi skaistu un tā arī dzīvojusi.
Pēdējais spilgtākais piedzīvojums bijis Lienes brāļa ģimenes sagādātais pārsteigums viņai vārdadienā augusta vidū – izjāde ar zirgu.
Vēl septembrī viņa noorganizējusi Talsu bāriņtiesas kolektīva pasākumu Valdgales dzirnavās – ar ekskursiju, ar bērnišķīgu prieku par ziepju burbuļu puteni, ar kafiju un kliņģeri. Lai izrautos no piņķerīgajām darba domām, Liene plānojusi kopīgu kolēģu braucienu pretī zelta rudenim. Nepaspēja.
«Pat nevarēju samīļot savu mammu»
Nedēļā pirms bērēm Lienes brālis Kalvis telefonsarunā teica: «Man pat nav laika sērot, jo ir daudz darāmā, gatavojoties tēta un māsas bērēm. Un, protams, man tagad ļoti daudz jāpalīdz mammai – kaut vai tādi šķietami nieki kā jāsamaksā telefona un dzīvokļa rēķini, jo līdz šim to mammas vietā darīja Liene. Tagad, kad viņas vairs nav, Liepu ģimenē vienīgais jaunais un spēcīgais esmu tikai es, un man jātiek ar visu galā. Vakaros apsēstos ar karstu upeņu tējas krūzi rokās un domās saku māsai lielu paldies par to, ka viņa man vienmēr ir ļoti palīdzējusi, mani atbalstījusi, jebkurā situācijā uzmundrinājusi un devusi savu padomu, kā būtu labāk darīt.»
Kalvis ir ļoti sportisks un ar stipru veselību un atzīstas, ka arī viņa viedoklis par jauno vīrusu vēl nesen ir bijis līdzīgs daudzu citu jaunu, spēcīgu cilvēku redzējumam: «Kad martā viss sākās, es it kā sabijos, bet tad pienāca vasara, šķita, ka viss ir beidzies un būs kārtībā – notika dažādi koncerti, svētki. Runas par vīrusa otro vilni likās nebūtiskas – visi taču zinām, ka rudens vienmēr ir saaukstēšanās un biežākas slimošanas laiks.
Arī es domāju: tas kovids taču tāda pati gripa vien ir – nu paklepos, papuņķosies, un viss būs kārtībā! Neklaigāju par to skaļā balsī, bet arī īpaši nopietni pandēmiju neuztvēru – līdz brīdim, kamēr tas viss skāra manu dzīvi…
Tagad, kad šis vīruss ir paņēmis divus manus tuviniekus, es uz to visu skatos pavisam citādi. Ziniet, kas man ir vissāpīgāk? Tas, ka tik smagā brīdī, kāds ir piemeklējis mūsu ģimeni, es nevarēju samīļot savu mammu. Lai arī mammai nav nekādu slimības simptomu, mēnesi viņas Covid-19 testa rezultāts bija pozitīvs, tāpēc viņai viss šis laiks jāpavada vienatnē.
Lai kā man gribējās viņu apskaut, man jābūt atbildīgam – man ir ģimene, mazs bērniņš mājās. Man bija sajūta, ka tieku plēsts uz pusēm, bet esmu pateicīgs savai ģimenei, draugiem un kolēģiem, kas mani šajā tik trakajā brīdī atbalsta un sapurina. Mammas dzīvoklis ir pirmajā stāvā, es visu šo laiku gādāju viņai pārtiku un citu vajadzīgo – mamma iznāca uz balkona, es pastiepu roku un atdevu iepirkumu maisiņu. Un man bija jāpasaka viņai gan tas, ka ir miris tētis, gan – māsa.
Es zinu, ko nozīmē skatīties savai mammai acīs, pasakot viņai vispirms vienu, bet pēc dažām dienām vēl vienu traģisku ziņu.
Es zinu, kā tas ir – redzēt, ka tava mamma sabrūk, un nevarēt būt viņai blakus, apskaut vai pieturēt…
Tiem, kas netic šim vīrusam un saka, ka tas viss ir izdomāts, varu teikt tikai vienu: nē, tas ir reāli. Pat ja man būtu kāds ļaunākais ienaidnieks, es viņam nenovēlētu piedzīvot to, ko šoruden piedzīvojam mēs.» Kalvis pie ģimenei izteiktajām līdzjūtībām sociālajos tīklos ir lasījis komentārus, ka viņa ģimene tagad būšot bagāta, jo Liepām esot samaksāta nauda, lai tikai pierakstītu, ka tuvinieku nāves cēlonim ir saistība ar covid. Kalvis saka: paklusējiet. Viņš un mamma būtu bagātākie cilvēki pasaulē, ja kāds spētu atdot Imantu un Lieni.
Cik viegli Lienīte aizlido…
Piektdienā, kad Talsus pārlidoja ziņa, ka šorīt mirusi 34 gadus vecā Liene, talsiniece Elīna Lāce sociālajos tīklos dalījās ar emocionāli smeldzīgu ierakstu. «Jūs, kuri mēnešiem ilgi ar aizdomām vai pat bravūru mētājat frāzes par to, ka nepazīstat nevienu ar Covid-19 saslimušo! Vai aptverat, kas tā bija par milzīgu laimi – nepazīt nevienu ar Covid-19 saslimušo?! Šī ir tā diena, kad daudzi no mums, Talsos dzīvojošajiem, ne tik vien pazīst kādu saslimušo, bet arī kādu, kurš ir miris no šīs slimības. Es ļoti, ļoti būtu gribējusi, lai šāda diena nekad nepienāk,» rakstīja Elīna. Viņai šogad maijā ar Lieni bija kopīgs piedzīvojums – abas bija blakām gaisa balona grozā, lidojot pāri Talsiem.
Zaļraibā gaisa balona pilots Kristaps Frickauss atceras šo lidojumu: «Tā bija ļoti smaidīga un lustīga kompānija. Bija 22. maijs, lidojām no Valdgales tieši pāri Talsiem. Atceros – skats bija ļoti košs, jo ziedēja rapši. Lidojot es parasti fotografēju nevis cilvēkus, bet gan skatu no augšas, un man ir fotogrāfijas tieši no šā lidojuma.» Liene nelidoja pirmoreiz, un šoziem viņa plānoja lidot atkal. Elīna rakstīja: «Liene, ja es vēl kādreiz lidošu ar gaisa balonu (un varbūt pat ziemā), es to darīšu Tavai piemiņai.
Pat sejas masku es likšu, pieminot Tevi, un, kad man zem maskas šķitīs mazliet smacīgi, atcerēšos, ka tā ir liela laime – aizvien spēt elpot un būt.»
Šis ieraksts zibenīgi aplidoja ne tikai Talsus.
Par Lienes nāvi rakstīja arī ziņu portāli, raisījās diskusijas, jo pirmo reizi Latvijā Covid-19 dēļ dzīvību zaudēja tik jauns cilvēks. Pienāca nākamās dienas rīts. Sestdiena. Tieši ap brokastlaiku talsinieki pacēla acis, un tur, rudenīgajās debesīs, lēns un cēls lidoja gaisa balons. Neviens to nebija speciāli organizējis Lienes piemiņai, tā vienkārši sagadījās – Dieviņš pašķirstīja savu debesu kalendāru un tieši šajā rītā Kurzemes pusē ieplānoja lidojumam labvēlīgu laiku – sestdien tur debesīs pacēlās vairāki gaisa baloni, tāpēc tos manīja gan Talsos, gan tuvējos ciemos. Daudzi nodomāja: redz, cik viegli mūsu Lienīte aizlido.
