Rīga +20°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kad apkārt cilvēki spriedelē, ka vajadzēja tā un nevajadzēja tā, bet tas sāp vēl vairāk un it nemaz nepalīdz.
Ko vajag vecākiem, brāļiem, māsām tuviniekiem, draugiem?
Mieru, klusumu, lūgšanas, cilvēkus kas gatavi būt šādās sērās blakus, kas gatavi atbalstīt stiprināt, bet arī just robežu,» savās pārdomās pēc traģēdijas Gulbenes novadā, kurā dzīvību zaudēja četri, bet smagā stāvoklī slimnīcā nogādāts viens jaunietis, dalās Gulbenes draudzes mācītājs Ilgvars Matīss.
«Cilvēka dvēseles vērtība nav atkarīga no gadu skaita, bet no tā, ka vērtību tai ir iedevis – tās Radītājs. Dievs mīl šo jauniešu dvēseles. Dievs katru mūs mīl, pat tad, kad esam nepaklausīgi. Dievs dod brīvību mums daudzās lietās, ne vienmēr mēs protam to lietot, bet tāpēc jau Dievs mūs nemīl mazāk – tāpat kā vecāki mīl savus bērnus, pat ja viņi ne vienmēr paklausa un ir prātīgi rīkojušies.
Tik smagas sāpes ir zaudēt savu bērnu, ka. izlasot ziņu. ne vienam vien cilvēkam sariesās asaras, pat tiem, kuri nevienu no jauniešiem nepazina.
Jā, mūsu mirkļa lēmumi, idejas, rīcības, pārgalvība, itin viss var nospēlēt savu lomu visā turpmākajā dzīvē un arī sastapšanās ar nāvi. Bet tāda ir katra diena. Ja esam dzīvi, nenozīmē, ka vienmēr esam bijuši prātīgi un nekad pārgalvīgi, bet gan, ka mūsu eņģeļi ļoti daudzas reizes ir bijuši mums klāt, kad neesam to pat zinājuši, nedz par to aizdomājušies,» pauž viņš.
«Atceroties savas jaunības kļūdas, ari pats brīnos, kādēļ vēl esmu dzīvs.
Daudz ko mēs uztveram pašu par sevi saprotamu, arī savu dzīvību, bet te mums jānoliec galvas un jāsaka: Kungs, piedod man!» aicina mācītājs, «Kungs, lūdzam, dod spēku dzīvot palicējiem! Līdzjūtība bojāgājušo jauniešu tuviniekiem.»
