Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Cēlajai celtnei, ko pirms vairāk nekā 250 gadiem – no 1755. līdz 1767. gadam – cēla pēc itāliešu arhitekta Antonio Parako projekta, protams, ir ļoti laimējies. Tā gan ir dažas reizes cietusi. 1940. gadā, kad komunisti cīnījās ar Dievu, aizdedzinot oriģinālās ērģeles un nelaižot iekšā cilvēkus, kas gribēja tās nodzēst. 1941. gada jūlijā, kad vācieši uzbruka Krāslavai un padomju armija atkāpās, šāviņš trāpīja Svētā Donāta kapelai un izcēlās ugunsgrēks.
Tomēr visa baznīca nekad šajos ilgajos gados nav dedzināta vai bumbota.
Tā nav arī piesmieta un pazemota, padarot par krogu, sporta zāli vai minerālmēslu noliktavu, un nekad nav palikusi bez savas draudzes. Nekad baznīca nav tikusi slēgta.
Baznīca celta, pateicoties grāfu Plāteru atbalstam, un to projektējis tas pats arhitekts, kas Plāteru pili, tāpēc ērģeļu luktā atrodas Konstantīna Ludvika Plātera, kura aizbildņa Sv. Ludvika godam veltīta baznīca, un viņa sievas Augustes portrets. Savukārt kriptā zem baznīcas apglabāti Plāteru dzimtai piederīgie.
Baznīca vēl nebija pabeigta, kad 1757. gadā šeit sāka darboties katoļu Garīgais seminārs, pati pirmā augstskola tagadējās Latvijas teritorijā – vēl pirms Academia Petrina, ko Jelgavā nodibināja Pēteris Bīrons 1775. gadā, t. i., 18 gadus vēlāk. Mācības seminārā notika poļu valodā, taču tajā pasniedza ne tikai parastos tā laika garīgo semināru priekšmetus un valodas – latīņu, franču, vācu, krievu un lietuviešu –, bet arī latviešu valodu tās vietējā latgaliešu variantā, lai jaunie priesteri varētu strādāt vietējās draudzēs.
Baznīcas apdare un iekārtošana gan turpinājusies vēl ilgus gadus, gandrīz līdz 19. gadsimta vidum. Tās interjeru – tai skaitā centrālo altāri un sešus no divpadsmit sānu altāriem freskas tehnikā (tieši uz apmetuma) – apgleznojis itāļu mākslinieks Filipo Kastaldi. Centrālā altāra freskā attēlots Svētais Ludviks, Francijas karalis Ludviks IX, kura vārdu baznīca un draudze nes, saņemot bīskapa svētību un dodoties krusta karā. Laika gaitā freska no mitruma, aukstuma, sveču un vīraka kvēpiem nomelnēja un pārklājās ar pelējumu. 19. gadsimtā, kad par restaurāciju īpaši nedomāja, slavenam poļu māksliniekam Janam Matejko pasūtīja jaunu altāra gleznu, un ar to aizsedza bojāto fresku. Ar laiku cieta arī glezna, taču padomju laikos baznīca un draudze neuzdrošinājās vērtīgo mākslas darbu atdot restaurācijai, baidoties, ka vara to konfiscēs. Baznīcas un tajā esošo mākslas darbu restaurācija sākās 2003. gadā, kad tajā kalpoja iepriekšējais dekāns Jāzeps Lapkovskis. Altāra gleznu atjaunoja poļu restauratori un sponsorēja Polija, bet rāmi – Latvija.
Filipo Kastaldi otai pieder arī sienu un griestu gleznojumi sakristejā. Padomju laikā tie bija aizkrāsoti ar eļļas krāsu, bet tagad, pateicoties NKMP finansējumam, atguvuši sākotnējo izskatu. Vēl palicis darbs pie logiem un grīdas. Restaurāciju gaida arī kumode, kuras milzīgajās atvilktnēs glabājas senie, skaistie, rokām izšūtie garīdznieku tērpi un citas baznīcas tekstilijas.
Tieši šāds glabāšanas veids – guļot horizontāli izklātiem atvilktnes tumsā, nevis karājoties uz pakaramajiem, tērpiem esot pats labākais.
Reizi gadā jaukā laikā tos iznes laukā un izkar uz auklām izvēdināties – nu gluži tāpat kā bagātas saimnieces pūra lādes saturu. Noslēpumā tīts, kā pati milzu kumode nokļuvusi sakristejā, jo telpā nav neviena tik plata atvēruma – ne durvju, ne loga –, pa kuru to varētu ienest. Acīmredzot arī senos laikos, gluži tāpat kā mūsdienās, amatnieku darbnīcās darināja saliekamas mēbeles, un īstajā mājvietā tikai samontēja. Tādā pat veidā – izjauktai – kumodei būs jādodas arī uz restaurāciju un jāatgriežas no tās.
Atsegumi un zondāžas liecina, ka zem vēlāko laiku krāsas un apmetuma kārtām arī baznīcas centrālajā jomā slēpjas freskas. Tāpēc darba pietiks arī nākamajiem 250 gadiem, smejas prāvests Eduards Voroņeckis. Restaurācija, protams, ir dārga, un var notikt, tikai pateicoties valsts atbalstam caur NKMP un Kultūrkapitāla fonda finansētajiem projektiem. Kārtējais projekts jau uzrakstīts – lai sakārtotu baznīcas hidroizolāciju…
