Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Miera ielas republika, Brasas apkaimes kaimiņi, Labi dzīvot Āgenskalnā, Lastādija – tuvējā Maskavas forštate – Rīgā teju katram rajonam ir feisbuka grupa, kuras dalībnieki ne vien dalās ar skaisto saulrietu bildēm, kas uzņemti pa dzīvokļa logu, bet arī koordinē aktivitātes un informē par apkaimes nebūšanām.
«Visu laiku pašiem roka jātur uz pulsa, » atzīst triju bērnu mamma Inese Auziņa. Viņa ir viena no aktīvākajām dalībniecēm Hospitāļu ielas un Brasas apkaimes kaimiņu kopienā, Rada brasa dibinātāja un krāšņo Hospitāļu ielas svētku rīkotāja.
Svētki sākušies no kaimiņu būšanas. Gadskaitlis 1912. virs kāda nama ieejas durvīm ziņoja, ka tuvojas ēkas simtgade. Iemītnieki, atraktīvi cilvēki, izdomāja, ka visiem mājas iedzīvotājiem tas kopīgi jānosvin. Sameta pastkastītēs ielūgumus un sarunātajā datumā visi ar groziņiem sanāca trepju telpā. Pēc laika, kad tuvākie kaimiņi bija iepazīti, nolēma, ka pienācis laiks iepazīt arī tālākos un tika organizēti ielas svētki.
Citi lasa
Kāda ģimene, kas ir hospitālieši jau paaudzēs, Inesei nesen atzina: agrāk ikdienas maršruts – mājas, bērnudārzs, darbs – tika mērots steigā, taču tagad kļuvis par rituālu, ko izbaudīt.
Apkārtne kļūst arvien sakoptāka, izzudis agrākais drūmums. Satiec paziņas, sveicinies. Arī bērniem ir drošāk, ka svešinieku vietā visapkārt ir kaimiņi. Hospitāļu ielas štābiņš ir kafejnīca Cacao, kur saimnieko komūnas locekļi. Te var gan uzspēlēt zoli, gan kopīgi uzdziedāt, gan atstāt savu parakstu zem kāda projekta.
Urbānās kopienas ir darbības vārds, un viens process aizved pie nākamā. Tā noticis arī ar Kapu draugiem, kas panāca, ka tiks uzsākta šī kultūrvēstures pieminekļa konservācija un restaurācija. «Esmu lepna, ka kapu talkošanas kustība aizsākās, lielā mērā pateicoties Hospitāļu ielas svētkiem, kuros organizējām ekskursijas pa apkaimi un Lielajiem kapiem. Redzot, kā tur viss nolaists, grupa cilvēku nolēma regulāri sanākt kopā un kapus kopt,» atceras Inese.
Nelielas grupas iniciatīva spēj ietekmēt pilsētas telpu. Bolderājas kopiena nosargāja Daugavgrīvas cietoksni, kas gandrīz tika atdots privātajam sektoram, bet kaimiņi – Čiekurkalna republika – izsita savu bērnu spēļlaukumu.
Lai pievērstu ierēdņu uzmanību faktam, ka Hospitāļu apkaimes bērnudārza pagalmā vienīgais aprīkojums ir sarūsējušas, 50 gadu vecas līdztekas, arī Inese rakstīja, zvanīja, gāja vizītēs uz Rīgas domes nekustamo īpašumu departamentu. Un šodien apkaimes bērnudārznieki lepojas ar iespaidīgu rotaļlaukumu. Lai arī varētu šķist, ka komūnas rosīšanās koncentrējas ap sīkumiem, tomēr tieši tie veido pilsētas vidi.
Brasas apkaimes problēmzonas ir ne vien Lielie kapi un cietuma tuvums, bet arī pamestais kara hospitālis ar plašu, senu parku. Taču ir skaidrs, ka tā jaunajiem saimniekiem būs jārēķinās ar modro un aktīvo apkaimes kopienu, kas jau tagad uzrauga hospitāļa rekonstrukcijas projektu gaitu.
Viena no apkaimju komūnu misijām, ir parādīt savas pērles arī citiem. «Vegānu kafejnīca. Alus darītava, veikaliņš, kur tirgo malku, mākslas studijas un restorāns, kur ēdienu gatavo īsts grieķis. Avotu iela ir kā odziņa,» jūsmo Aija Berne no Studijas Bluķis, kas sadarbībā ar Arhitekti Ārgaļi šogad jau otro gadu rīkoja Avotu ielas svētkus.
Idejas priekšā pasaka pati iela. «Te ir daudz tukšu telpu, kurās varētu sarīkot performances vai teātra izrādes. Cerējām ar īpašniekiem sarunāt, lai viņi tās atver. Apzvanījām, apstaigājām, bet atsaucās tikai viens no visiem uzrunātajiem.»
Tomēr, par spīti ieguldītajam darbam, cerība nav atmesta, un nākotnē plānota sadarbība ar Free Riga, tas ļautu iesaistīt apkaimes namīpašniekus, tiem pretī piedāvājot nodokļu atlaides un dažādus bonusus.
Aijas sapnis ir Avotu ielā izveidot mākslas telpu, kas piesaistītu šeit arvien jaunus cilvēkus.
Kaut gan daudzi joprojām uzskata šo vietu par kriminogēnu, Aija saka, ka beidzamajā laikā vide ir ļoti mainījusies. Bija iecere noplukušo ēku fasādes padarīt par mākslas darbu, procesā iesaistot apkaimes bērnus un iedzīvotājus. Iela pārvērstos mākslas galerijā. Taču, tā kā apkaime ietilpst kultūrvēsturiska mantojuma teritorijā, katram grafiti būtu iepriekš jāsaskaņo skice un jāpiesaista profesionāls mākslinieks. «Bet mēs taču negribam apgleznot jūgendstila ēku!» izsaucas Aija, kas, apmeklējot San Paolo Beco do Batman kvartālu, redzēja, kā grafiti mākslinieki degradētu vidu pārvērtuši tūrisma atrakciju magnētā un vienā no drošākajiem pilsētas rajoniem. Jo iniciatīva, atbildība un māksla spēj pārvērst arī bezcerīgāko telpu un vidi.
