Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kad sociālajos tīklos parādījās jūsu sauciens pēc palīdzības, daudzi bija neizpratnē – kā tas var būt, ja smiltsērkšķu izstrādājumi ir tik pieprasīti. Kas īsti notika?
– Eduards: Mēs uzdrīkstējāmies un metāmies attīstības projektos – gribējām pabeigt «Zelt» smiltsērkšķu namu jeb mūsu «Alma Mater», veidojām savu e-komercijas platformu. Gatavojāmies tūristiem – pieprasījums nāca no visām Baltijas valstīm, slēdzām līgumus ar tūrisma firmām par to, ka pie mums brauks ar lielajiem autobusiem skatīties un mācīties, kā aug smiltsērkšķi. Gribēdami namu ātri pabeigt, ieguldījām visus savus līdzekļus, paņēmām aizdevumu. Sekoja kovids, un tūrisma nozari nogrieza. Paralēli saņēmām palīdzības atteikumu no «Altum». Viss iesāktais palika nepabeigts, bet bijām tik dziļi darbos, ka apstāties īsti arī nevarējām. Sākās riņķa dancis, no vienas kabatas otrā, līdz vienā brīdī iestājās apogejs, jo tik milzīgu projektu tikai ar saviem līdzekļiem nevarējām pacelt.
– Elīna: Visgrūtāk «Zelt» produktiem ir iekļūt lielajās tirgus grupās – esam dārgāki, jo mums ir 100% dabisks produkts. Mums nevienā brīdī nav bijusi vēlme vai iespēja apmānīt klientu. Ja mēs solām dabisku produktu, tad tāds tas arī pudelītē ir. Tirgū visu diktē cena.
Mūsu ceļš ir ērkšķiem klāts, bet tāds tas smiltsērkšķis ir, un tādu mēs to izvēlējāmies.
– Lai publiski atzītu, ka nepieciešama palīdzība, vajadzīga saņemšanās.
– Eduards: Mums tās bija nopietnas pārrunas un sarežģīts solis. Bet tas nebija klasisks palīdzības sauciens. Mēs par palīdzību devām pretī to, ko esam sastrādājuši. Vienkārši bija par maz laika, lai paplašinātu pārdošanu un apgūtu jaunus tirgus.
– Elīna: Tas bija iekšēji smags lēmums, kas prasīja daudz emociju. Bija jānomet kauna izjūta.
Mums, kā jau daudziem latviešiem, dziļi iekšēji ir bailes – ko par mani padomās, bet cilvēku galu galā visvairāk interesē viņš pats.
Tāpēc kauns jāmet pie malas un jādara! Jaunajām mammām parasti iesaka: ja kaut kas nesanāk, prasiet palīdzību, un tas man kā jaunajai māmiņai ļoti gāja kopā ar to, ka arī «Zelt» bija jāprasa palīdzība. Nebija variantu, mēs tiešām bijām aizas malā. Eduards ilgi ķepurojās kā mācēdams, man cenšoties tik daudz nestāstīt, jo gaidīju bērniņu. Bet mēs to izdarījām, un iznākums ir labs – tas ļāva turpināties mūsu sapnim un augt pircēju lokam.
Sapratām, ka latviešos tiešām ir spēks, un ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Sūtījām paciņas pat uz Sidneju! Kāda kundze rakstīja, ka nopirkusi mūsu produktus, un viņai palicis tikai īrei. Sajutām tādu kopīgo garu! Domāju, ka daudz pirkumu bija ne tikai tāpēc, ka cilvēkiem patīk smiltsērkšķi, bet tāpēc, ka viņi novērtē, ka Latvijā ir cilvēki, kas strādā un kas mīl laukus. Bija tik daudz pasūtījumu, ka beidzās iepakojums – daži gaidīja pat četras nedēļas. Apzvanījām katru, lai atvainotos, ka sūtījums kavēsies.
– Eduards: Piezvanīt 1500 cilvēkiem nebija viegli, mums to darīja sešas meitenes. Katram solījām uzaicinājumu uz dārzu un bezmaksas ekskursijas. Kaut kā jau 36 hektāros saspiestos…
– Jums piemīt vēriens gan saimniekošanā, gan dzīves uztverē, gan pasaules izjūtā?
– Eduards: Tas ir mūsu pluss un mīnuss. Toties saskaņā ar mūsu sirdsapziņu un vēlmēm. Mīlestība pret smiltsērkšķiem nav mainījusies, bet augusi.
Protams, bija pārdomu brīži, milzīgs stress un uztraukums. Bet nolaist rokas vai braukt uz Bahamām arī negribējās.
Pat bail iedomāties, kas būtu, ja no dārza nāktos atteikties. Jo tas jau nav tikai mums pašiem, bet visiem darbiniekiem un cilvēkiem, kas mīl un uzticas smiltsērkšķa vērtībai. Mums ir vairāki apakšuzņēmēji, tiešā vai netiešā veidā uzņēmuma darbībā iesaistīti 150 cilvēki. Kad viņiem ir darbs, viņi var strādāt un pabarot savu ģimeni. Ja pasūtījumu nav, viņiem jāņem patēriņa kredīts. Mēs jūtam arī dziļu atbildību.
– Elīna: Tāpēc notikušais tā satricināja sirdi. Mēs mīlam zemi, mīlam smiltsērkšķus un daudz tajos ieguldām. Paldies Visumam un mūsu mīļajiem klientiem, ka varam šo sapni turpināt un dalīt. Varbūt pat ar vēl lielāku jaudu nekā iepriekš. Nevienu brīdi neesam atslābuši, gribas vēl vairāk saņemt spēku un spiest gāzes pedāli. Joprojām aicinām cilvēkus bez maksas uz dārzu, kur viņi var pastaigāties kā pašvaldības dārzā, izglītojam un stāstām, ko smiltsērkšķis dod ķermenim, prātam un garam.
Kādas mācības esat guvuši?
Elīna:
- Jābūt radošiem un jāiet līdzi notiekošajam – jā, valstī ir noteikumi un ierobežojumi, bet tajā visā jāatrod arī kas labs un jāpielāgojas. Varbūt tas pat ir labi, iespējams, par ilgu dzīvojām standarta situācijā un piedāvājumos.
- Jāatceras, ka šis ir arī iespēju laiks.
Eduards:
- Problēmas jāceļ gaismā uzreiz – jādalās, jāmeklē risinājumi, lai tās nesamilst tik lielas, ka kļūst arvien grūtāk.
- Domāju, liela daļa pārtrauks risināt vakardienas problēmas, jo tur vairs neko sevišķi mainīt nevar. Šodien jārisina problēmas un jautājumi, kas būs aktuāli rīt, parīt.
- Kovidlaiks deva iespēju pārbaudīt sadarbības partneru un darbinieku lojalitāti. Izkristalizējās, ar kuriem vērts iet tālāk, ar kuriem ne. Tie, kas iztur problēmu rūgtumu un pārbaudījumus, kļūst vēl spēcīgāki.
