Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Latvieši neprotam priecāties
Sadzīves skati ar dziedāšanu sešās bildēs – tā Skroderdienas Silmačos pieteicis lugas autors. Rūdolfs Blaumanis to uzraksta 1901. gada vasarā, dzīvodams Brakos. «Tā ir joku luga. Esmu gribējis rādīt smieklus. Cita mērķa man nav bijis. Man patīk, kad tauta smejas. Mēs, latvieši, esam tik smagi, ka neprotam priecāties…» teic Blaumanis.
Savam draugam Aleksandram Būmanim viņš lūdz uzrakstīt izrādei mūziku, un 1902. gada 30. janvārī Rīgas Latviešu teātrī notiek lugas pirmizrāde. Režisora Pētera Ozoliņa iestudējumā piedalās viss Rīgas Latviešu teātra zieds: Otīlija Muceniece – Antonija, Jūlija Skaidrīte – Elīna, Kārlēnu spēlē Dace Akmentiņa, kurai tolaik ir 43 gadi, bet Pindacīšas lomas tēlotājai Bertai Rūmniecei, latviešu teātra māmuļai, – 36. Rūmniece visu mūžu spēlēja vecas sievietes, pie Pindacīšas viņa atgriežas arī nākamajos Skroderdienu iestudējumos un līdz mūža beigām tajos vienmēr spēlē tikai Pindacīšu. Kādās atmiņās Rūmniece vēlāk rakstīja: «Labi atceros lugas autoru Blaumani, kas pastāvīgi bija jautrs un smaidīgs, kādēļ arī viņa lugām piemīt jautrs, priecīgs saturs.»
«Esmu gribējis rādīt smieklus. Cita mērķa man nav bijis. Man patīk, kad tauta smejas. Mēs, latvieši, esam tik smagi, ka neprotam priecāties…» teic Blaumanis
Pirmizrādē uz skatuves valdīja spēles prieks, sajūsminātā publika uzņēma izrādi ar gavilēm, autoru vairākkārt izsauca uz skatuves, bet jau nākamajā dienā avīzē Dienas Lapa ir literatūrkritiķa Jāņa Asara iznīcinoša recenzija, kurā Skroderdienas Silmačos viņš nosauc par «sapelējušām drupačām» un izsaka ļaunu pareģojumu: «Varam gan teikt, ka latviešu drāmas nākotnei uz Blaumani maz vairs ko cerēt…»
Asara pareģojums nepiepildās. Pēc diviem gadiem Blaumanis uzraksta lugu Indrāni, pēc trijiem – Ugunī. Skroderdienas tobrīd tiek norakstītas, izrādi nospēlē tikai trīs reizes, bet tā kļūs visvairāk spēlētā luga visā latviešu teātra pastāvēšanas vēsturē.
Tik dažādās izrādes
Teātra vēsturniece Rita Rotkale apkopojusi nozīmīgākos, teātra vēsturē palikušos Skroderdienu iestudējumus: «1907. gada 23. septembrī pirmizrādi Rīgas Latviešu teātrī piedzīvo Alekša Mierlauka iestudējums, kurā, tāpat kā pirmajā iestudējumā, Kārlēnu spēlē Dace Akmentiņa, Pindacīšu – Berta Rūmniece, bet Dūdaru tagad – pats Aleksis Mierlauks. Pēc tam Rīgas Latviešu teātrī katru gadu notiek Skroderdienu iestudējuma atjaunojumi. Citi režisori kaut ko pamaina, piefrišina, nomaina kādu aktieri, bet lielās līnijās tas ir sākotnējais Mierlauka uzvedums.
1921. gada 17. martā notiek Alekša Mierlauka, kurš tobrīd jau ieguvis augstu režisora statusu, Skroderdienu pirmizrāde nesen izveidotajā Nacionālajā teātrī. Kārlēnu spēlē Mirdza Šmithene, vēlākajos Skroderdienu iestudējumos viena no spožās veceņu trijotnes – Bebene. Pindacīša atkal ir Berta Rūmniece. Tolaik mīlas pāris arī dzīvē – Anta Klints un Alfreds Amtmanis-Briedītis – ir lieliski Zāra un Joske. Šim Mierlauka iestudējumam bija lieli panākumi.
Pilnīgs apvērsums Skroderdienu skatījumā ir Eduarda Smiļģa iestudējums Dailes teātrī 1923. gadā ar Jāņa Munča dekorācijām un skatuves kostīmiem.
Teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane rakstīja: «Ar delartiskās formas principiem Dailes teātris stājās pie latviešu komēdijas interpretācijas. Blaumaņa Skroderdienas Silmačos inscenējums bija vesela revolūcija latviešu teātra tradīciju pasaulē. No reālā Blaumaņa, no reālās dzīves ainas latviešu lauku sētā te nebija vairs ne miņas. [..] Bet Blaumaņa gars, Blaumaņa dziņa uz teatrālo prieku tomēr šai izrādē bija. Dailes teātris pirmais bija izpratis Blaumaņa «joku» īsto saturu – gaiša dzīves prieka bezbēdīgo starojumu.» Pirmajā brīdī tādam Skroderdienu uzvedumam ir liela pretstāve, bet skatītāji tomēr beigās to pieņem un arī kritika pieņem.
Tā bija ļoti interesanta un pārdroša izrāde, kas parādīja, ka Blaumani var iestudēt dažādi, kā to Jaunajā Rīgas teātrī 1998. gadā savā Skroderdienu iestudējumā izdarīja arī Viesturs Kairišs, bet Smiļģis to uzdrošinājās jau 75 gadus agrāk. Smiļģa iestudējumā Zāra ir Anta Klints un Joske – Alfreds Amtmanis-Briedītis, kuri tobrīd uz pāris sezonām no Nacionālā teātra pārnākuši uz Dailes teātri.
Pēc desmit gadiem Smiļģis Dailes teātrī vēlreiz iestudē Skroderdienas, 1933. gada iestudējumā sadarbībā ar scenogrāfu Oto Skulmi arī ārējās formās ārkārtīgi akcentējot nacionālo.
Izdzēstās zvaigznes
«Neatkarīgās Latvijas laikā Skroderdienas, lai arī vairākkārt iestudētas, tomēr nebija īpaši populāras,» stāsta Rita Rotkale. «1935. gadā, kad Nacionālais teātris bija pastāvējis piecpadsmit gadus, Alfreds Amtmanis-Briedītis, uzaicinot par scenogrāfu latviešu scenogrāfijas pamatlicēju Jāni Kugu, iestudē Skroderdienas, un pirmizrāde tiek ielikta kā Nacionālā teātra 5000. izrāde.
Antonijas lomā ir visvairāk apjūsmotā pirmskara teātra aktrise Lilija Štengele, un tā ir viena no izcilās aktrises nopietnajām lomām. Viņa nav kāda konkrēta teātra aktrise, spēlē latviešu un krievu teātros. Viņa ir zvaigzne, ļoti plastiska, ar perfekti izkoptu dikciju, ļoti izglītota, ko kritiķi, rakstot par Štengeli, aizmirst, smalki aprakstot viņas ārkārtīgo eleganci – šikos tērpus, izsmalcinātās rotas, elegantās kurpes un frizūras.
Štengele tā laika presē ir aprakstīta no matu galiņiem līdz kurpīšu purngaliņiem. Viņas vārdā ir nosaukts pūderis un papirosi.
Viņa ir dīva, vienu laiku Smiļģa lielā mūza un mīla, nepārspējama salonlugās un melodrāmās, bet dziļākajā būtībā Štengele sapņo par nopietnākām lomām, nevis tikai skaistām mīlētājām. Antonija, protams, nav ne Šekspīra, ne Raiņa varone, tomēr dziļāks tēls, un Štengelei nozīmīga un mīļa loma.
Saglabājušās dažas 1934. gada Skroderdienu iestudējuma bildes, kurās skaistā un cēlā Štengeles Antonija ir pilnā tautastērpā, kura balto sagšu, aizbraucot emigrācijā, Štengele paņēma līdzi. Pēc viņas nāves un Latvijai atgūstot neatkarību, daudzas viņas lietas, arī Antonijas villaine, atgriezās Latvijā un tagad atrodas Teātra muzeja krātuvē. Amtmanim-Briedītim tas bija ļoti skaists, nacionāli patriotiski piepacelts iestudējums, kura daudzi lomu tēlotāji vēlāk devās emigrācijā. Gan Lilija Štengele, gan Jānis Šāberts, kas izrādē bija Aleksis, gan Osvalds Uršteins – brīnišķīgais Rūdis. Briedītis savā iestudējumā nospēlēja Dūdaru, bet Anta Klints vēl arvien palika Zāra.
Un tad pienāk ļoti dramatisks brīdis Skroderdienu iestudējumu vēsturē. 1941. gada 6. jūnijā Drāmas teātrī, kā padomju laikā ir pārsaukts Nacionālais teātris, notiek Skroderdienu ģenerālmēģinājums, kas arī paliek vienīgais, un neviena izrāde netiek nospēlēta, jo sākas karš. Osvalda Uršteina ar Jāņa Zariņa virsvadību iestudētajām Skroderdienām vajadzēja būt kroņa numuram gada beigās ieplānotajai Latvijas PSR Mākslas dekādei Maskavā. Tai gatavoja arī operu Baņuta, un nauda šim notikumam netika žēlota.
Ne pirms, ne pēc tam nav bijis neviena tik grezna Skroderdienu iestudējuma, kāds būtu bijis šis, jo vajadzēja parādīt, kā pie padomju varas uzplaukusi latviešu kultūra un latviešu tauta līksmo un priecājas.
Tika darināts milzīgs, balts, tautiskiem rakstiem izšūts, vilnas skatuves priekškars, kas tagad glabājas Teātra muzeja krājumos. Daudzi iestudējuma aktieri pēc dažiem gadiem aizbrauca emigrācijā – Elīnas lomas tēlotājas Irma Graudiņa un Ņina Melbārde, Auce – Milda Zīlava, Rūdis – Osvalds Uršteins, Ieviņa – Maiga Damroze, Dūdars – Kārlis Lagzdiņš. Viņu vārdi uz ilgiem gadiem tika izdzēsti no teātra vēstures, izrāde nenonāca līdz pirmizrādei, bet kā īpašs notikums šis iestudējums paliek latviešu teātra vēsturē.»
Lugas maģija
«Skroderdienu uzvaras gājiens paradoksālā kārtā sākas 1955. gadā, kad Akadēmiskā drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs Alfreds Amtmanis-Briedītis ierosina lugu iekļaut repertuārā un pats to arī iestudē,» stāsta Rita Rotkale. «14. janvārī notiek pirmizrāde, un pēc ilgiem gadiem uz latviešu teātra skatuves atkal parādās Blaumanis. Lai gan nevienos arhīvos neesmu atradusi rakstiskus dokumentus, ka Blaumanis bijis aizliegts, tomēr visi mēģinājumi tolaik šo autoru iestudēt beidzās ar ideoloģisko iestāžu, ar kurām visas teātra ieceres bija jāsaskaņo, noraidījumu.
Vecā un nejaukā Antonija bija iestudējuma veidotāju nodevas ideoloģijai, lai Skroderdienas varētu atgriezties teātrī.
Briedītis pēc liela Skroderdienu pārtraukuma izrādi ar milzīgām pūlēm un viltību burtiski izsita. Tajā laikā arī Smiļģis gribēja Dailes teātrī iestudēt Skroderdienas, viņam tas netika ļauts, bet atļāva iestudēt Pazudušo dēlu, kas Smiļģim bija brīnišķīga izrāde.
Galvenā problēma, kas Skroderdienas darīja nevēlamas, bija ideoloģiska – Blaumaņa lugā nav konflikta starp kalpiem un saimniekiem, bet padomju varai tāds traktējums nebija pieņemams, tāpēc Briedītim vajadzēja ārkārtīgi sakāpināt sociālo momentu. Antonijas lomu viņš iedeva spožu raksturlomu tēlotājai Olgai Lejaskalnei, kas jau ārēji bija skarba, nesen nosvinējusi piecdesmit gadu jubileju, un Antonijas vecums izrādē tika īpaši uzsvērts. Tas bija nepārprotami, ka veca, bagāta atraitne pērk sev jaunu vīru, kalpa puisi, kurš viņu prec naudas dēļ. Blaumanim Antonija ir jauna, ziedoša sieviete, kurai ir maza meitiņa. Pindacīša lugā saka: «Branga un priša diezgan vēl ir. Vecāka jau arī nav par Aleksi.»
Ceļš uz pirmajām pēckara Skroderdienām Silmačos bija ildzis gandrīz desmit gadu. «Briedītis uzvarējis!» šādus vārdus par sevi pēc Skroderdienu pieņemšanas izrādes dienasgrāmatā ieraksta Briedītis.
«Kopš 1955. gada, kad Alfreds Amtmanis-Briedītis un viņa diplomātiskais atbalstītājs Voldemārs Kalpiņš (Toreizējais kultūras ministrs – L. B.) caursita dzelzs priekškaru, aiz kura padomju cenzūra bija ieslēgusi šo Blaumaņa lugu, tā ne brīdi nav nogājusi no Latvijas teātru skatuvēm,» raksta literatūrzinātniece, Blaumaņa dzīves un darbu pētniece Līvija Volkova.
«Tā lugas maģija nav īsti izskaidrojama, bet viens ir skaidrs – visus savus Skroderdienu personāžus, ne tikai pozitīvos, Blaumanis mīl, un šajā lugā ir iekodēts kaut kas dzīvs,» saka Rita Rotkale. «Visi izcilākie latviešu režisori laika gaitā vismaz reizi ir iestudējuši Skroderdienas. Arnolds Liniņš 1985. gadā tās iestudēja Ruses pilsētas teātrī Bulgārijā un 1993. gadā Liepājā. Pirms tam Liepājā spēlēja Valdemāra Zandberga 1984. gada iestudējumu.
Valmieras Drāmas teātrī 2004. gadā pie Skroderdienām ķērās Oļģerts Kroders, Antonijas lomu iedodams Elīnai Vānei, tolaik pavisam jaunai aktrisei.
No daudzajiem Skroderdienu iestudējumiem gribu pieminēt Arkādija Kaca Rīgas Krievu drāmas teātrī veidoto izrādi 1980. gadā, kuru ar lielu sajūsmu vēl tagad atceras Antonijas lomas tēlotāja Ņina Ņeznamova. Viņa bija skaista un lepna saimniece. Pindacīšu spēlēja Kaca dzīvesbiedre Raina Praudiņa. Rūdi – Andrejs Iļjins, kas vēlāk aizgāja uz Maskavu un kļuva populārs seriālā Kamenska. Aleksandrs Bojarskis bija lielisks Ābrams. Tā bija aktiera pēdējā loma, drīz pēc tam viesizrāžu laikā Bulgārijā viņš noslīka. Gan krievu, gan latviešu publika izrādi ļoti labi uzņēma. Pirmo reizi Skroderdienas Krievu Drāmas teātrī iestudēja jau 1934. gadā ar Juriju Jurovski Alekša lomā.
Ļoti asprātīga un interesanta ir 2007. gadā iestudētā Leļļu teātra izrāde, ko veidoja Kārlis Auškāps un Valdis Pavlovskis. Blaumaņa tēli bija pārtapuši amizantos, raksturos niansētos mājdzīvniekos, un iestudējums saņēma Spēlmaņu nakts žūrijas specbalvu par netradicionālu pieeju klasikas interpretācijai.
Pārskatot iestudējumu hronoloģiju, nozīmīgi dažādos teātros man sanāca kādi sešdesmit, un nav zināmi tie simti, kas uzvesti amatieru teātros, neprofesionālo trupu iestudējumos Latvijas pagastos. Skroderdienas Silmačos ir mūžam dzīva luga, kuru tauta ne tikai mīl, bet arī pati spēlē.»
Spožās vecenes
«Vienmēr sakām – komiskās vecenes, bet, iedomājieties, Pindacīšas meitai Ieviņai ir trīspadsmit gadi!… Kāda Pindacīša vecene! Neviena no viņām nebija vecene!» smejas Rita Rotkale. «Akadēmiskā drāmas teātra iestudējumā laika gaitā aktieru sastāvs mainījās, palikdams tas pats Briedīša iestudējums, līdz 1975. gada 27. decembrī notika Alfrēda Jaunušana Skroderdienu pirmizrāde, kas atkal bija pilnīgs apvērsums, jo visiem prātā bija lugas iepriekšējie traktējumi.»
Nacionālā teātra Skroderdienu arheoloģiju ļoti labi pārzina teātra zinātniece Rita Melnace. «Kad 1955. gadā Briedītis iestudēja Skroderdienas, es tolaik mācījos 2. vidusskolā blakus teātrim, un mūs no skolas ielaida 1. balkonā uz pēdējo ģenerālmēģinājumu. Biju pārsteigta, ka tajos laikos var būt tik ārkārtīgi krāšņa un skaista latviešu dramaturģijas izrāde. Mēs jau bijām pieraduši pie pelēcības un izteikta reālisma, bet Skroderdienas ar Arvīda Spertāla dekorācijām un Margas Spertāles kostīmiem bija kā atgriešanās pasaulē, ko bijām zaudējuši. Olga Lejaskalne gan manā, jaunas meitenes, uztverē bija briesmīga vecene, bet skaistais Žanis Katlaps – brīnišķīgs Aleksis. Spožs bija veceņu trio: Mirdza Šmithene – Bebene, Emma Ezeriņa – Tomulīša, Anta Klints – Pindacīša. Klintītei vienīgajai nebija dublantes. Bebeni spēlēja arī Lilija Ērika, Tomulīšu – Maiga Mainiece.
Pēc tam vienu laiku Skroderdienām bija pārtraukums, jo Pelšes laikā (Kompartijas pirmais sekretārs Arvīds Pelše – L. B.) izrādi aizliedza. 1962. gadā, kad uz Jāņu svinēšanu skatījās brīvāk, Briedītis iestudējumu vēlreiz atjaunoja un pamainīja arī lomu tēlotājus. Elza Radziņa no Elīnas pārgāja uz Antoniju, Olga Lejaskalne – uz Tomulīšu, un līdz ar Antonijas nomaiņu uz gados jaunāku izrāde stipri izmainījās.
1969. gadā uz teātra 50 gadu jubileju bija paredzēts jauns Skroderdienu iestudējums, kuru veidotu Žanis Katlaps. Lomas bija sadalītas, aktieri sanāca uz pirmo mēģinājumu, bet tas nenotika, jo torīt Katlaps bija aizgājis mūžībā.
Skroderdienas, mazliet citādi pārdalot lomas, taču paliekot Briedīša zīmējumā, uzņēmās Alfrēds Jaunušans kopā ar Mihailu Kublinski. Tika mīkstinātas saimnieces un saimes attiecības, kas nu jau bija stipri blaumaniskas. Tās bija ļoti gaišas, līksmas un latviskas Skroderdienas. Izrādē bija arī otra Antonija – Velta Līne, viņas Dūdars – Imants Adermanis. Viņi bija brīnišķīgs pāris. Ar šiem Silmačiem mēs pirmo reizi izcirtām logu uz Eiropu. 1969. gada oktobrī teātris brauca savās pirmajās viesizrādēs uz Rostokas Tautas teātri Vācijas Demokrātiskajā Republikā, vedām arī izrādi Pūt, vējiņi!
Teātra direktors Imants Filipsons panāca, ka lidmašīna no Maskavas atlidoja uz Rumbulu, kur tolaik bija Rīgas lidosta, un mums uz Berlīni nevajadzēja lidot caur Maskavu. Izgājām muitas pārbaudi, bet nevarējām tikt projām, jo todien bija drausmīga migla. Kad lidmašīna beidzot pacēlās, man galvā ienāca neomulīga doma. Lidmašīnā bija viss mūsu teātra kolektīvs – viss lielais Silmaču un Pūt, vējiņu sastāvs.
Lidoja visas vecās dāmas, arī Anta Klints, lai gan tajā laikā jau smagi slima ar vēzi, bet teātrī neviens to nezināja. Ja nu vienīgi Velta Līne. Pēc četriem mēnešiem Klintīte aizgāja.
Uz viesizrādēm nelidoja vienīgi Jānis Osis un Kārlis Sebris. Domāju – ārprāts, kas notiktu, ja lidmašīna noietu lejā!… No Nacionālā teātra paliktu tikai Osis un Sebris…
Vecenes mums vienmēr bijušas spožas. Burvīgs veceņu trio bija Jaunušana 1975. gada iestudējumā. Pindacīša – Velta Līne, Bebene – Lidija Freimane, Tomulīša – Elza Radziņa, un tā bija loma, ko viņa šausmīgi necieta. Elzai tā burtiski riebās, bet viņa prata savai nepatikai pārkāpt pāri un blakus Līnei un Freimanei, kas savās lomās dzirkstīja, spēlēja atbilstošā līmenī. Jaunušans visu laiku teica, lai veceņu lomu tēlotājas nekopē un neatdarina iepriekšējās, bet Līne, būdama izcila aktrise, mācēja slepeni vilkt iekšā savas mīļās Klintītes intonācijas. Iepriekšējos iestudējumos blakus Klintītei Velta bija spēlējusi Zāru, pēc tam Antoniju, viņa lieliski zināja savu mīļoto skatuves krustmāti. Klintīte bija neaizmirstama Pindacīša, un Velta to gribēja atgādināt. Ak, tie viņas izkliedzieni un acu bolīšana! Mums bija nenopriecāties, cik ļoti valšķīgi un gudri Velta to darīja.
Ar lielu prieku un azartu otrajā sastāvā Tomulīšu spēlēja Helēna Romanova. Pindacīša tajā bija Irina Tomsone, un Inta Tirole – ļoti interesanta Bebene.»
Jaunušans teica, ka Tirole Bebenes lomā ir pirmā latviešu narkomāne.
Spītnieces savaldīšana
Skroderdienas Silmačos vienmēr tika iestudētas ziemā un rādītas kā repertuāra izrāde visu sezonu, arī Alfrēda Jaunušana 1975. gadā no jauna iestudētajām, kurās viņš pilnīgi aizgāja no Alfreda Amtmaņa-Briedīša zīmējuma, pirmizrāde notika 27. decembrī.
Antoniju Jaunušans iedod Astrīdai Kairišai, Dūdaru – skaistulim Ģirtam Jakovļevam, kas teātrī un kino tolaik spēlē mīlētājus. Viņš bija kā Marlons Brando. Kad Ģirts uznāca uz skatuves, zāle ievilka elpu.
Rita Rotkale atceras: «Jaunušans tiem laikiem ļoti radikāli paskatās uz Blaumaņa personāžiem. Antoniju viņš iedod Astrīdai Kairišai, Dūdaru – skaistulim Ģirtam Jakovļevam. Viņi ar Astrīdu bija ārkārtīgi skaists pāris. Izrādē visi bija lieliski. Ieviņa – Lāsma Kugrēna, Kārlēns – Uldis Norenbergs, Rūdis – Voldemārs Šoriņš, Ābrams – Uldis Dumpis, kas palika lomā uz ilgiem gadiem, un likās, ka labāka par viņu nevar būt. Joski spēlēja Jānis Skanis. Galvenais bija spraigums starp Dūdaru un Antoniju. Tas viss ir Blaumaņa lugā, bet uz skatuves padomju laika iestudējumos bija kaut kas jauns.»
Silvija Radzobe recenzijā rakstīja: «Antonijas un Dūdara attiecību risinājuma ziņā Alfrēda Jaunušana iecere un Astrīdas Kairišas un Ģirta Jakovļeva spožā spēle pieder pie novatoriskākajām latviešu klasikas interpretācijas lappusēm visā Latvijas teātrī 70. gados.»
«Jaunušans šajā iestudējumā ļoti pārskatīja tēlu attiecības un teica, ka tā ir sava veida latviešu spītnieces savaldīšana, kuru lieliski izspēlēja Astrīda un Ģirts. 1975. gada Skroderdienas mums gāja gandrīz divdesmit gadus, līdz 1994. gadam,» atceras Rita Melnace.
Līgo nakts mistērija
1994. gada 16. jūnijā Nacionālajā teātrī notiek pirmizrāde Edmunda Freiberga iestudētajām Skroderdienām. «Pretstatā spilgtajai Jaunušana izrādei viņš savu veidoja klusinātu, tajā bija ļoti smalkas tēlu attiecības. Pēc Freiberga iestudējuma kritika rakstīja, ka Blaumaņa komēdijai piemīt čehovisks raksturs, kas pirmajā brīdī liekas absurds,» atceras Rita Rotkale. «Ivars Puga Alekša lomā un Daigas Gaismiņas Elīna šajā iestudējumā bija kā centrālie, nevis Antonija un Dūdars. Bet ļoti labi bija arī viņi – sulīga un skaista Zanes Jančevskas Antonija, Dūdars – Rolands Zagorskis, kas Jaunušana iestudējumā spēlēja Aleksi.
Manās atmiņās un sajūtās neaizmirstams palicis Jāņu nakts skats, kas bija klusums, kurā attiecības tikai vibrēja, cik tās bija smalkas. Izteiksmīgas Alekša un Elīnas mēmās, klusās ainas.
Tā bija ļoti izdevusies un kritikas novērtēta izrāde. Freibergs izcēla un apliecināja, ka ikviens cilvēks ir mīlestības un sapratnes vērts. Visu tēlu attiecības bija virzītas uz lielāku atturību un smalkumu. Dabas noreibums. Līgo nakts mistērija, kas saplūda ar varoņu jūtu mistērijas kulmināciju un reibumu.»
«Edmunda iestudējums bija kā ainavas ar migliņu Līgas Purmales gleznās, kādas viņa kādreiz gleznoja,» tādas sajūtas ir arī Ritai Melnacei. «Iestudējums bija veidots ar vieglu nostalģijas migliņu. Jaunie aktieri, kuri ienāca šajā iestudējumā, nebija redzējuši iepriekšējos Skroderdienu iestudējumus, un viņiem bija pilnīgi svaigs skats uz savām lomām. Ļoti interesants bija Ulda Anžes Kārlēns. Pēc tam viņš bija lielisks Joske, tagad Indras Rogas iestudējumā – brīnišķīgs Dūdars. Un tā es varu teikt par ikvienu aktieri.
Nacionālajā teātrī katrs aktieru iesaukums tiek it kā pārbaudīts uz Blaumaņa Silmačiem. Viņiem tas ir kā eksāmens kādā lomā.
Edmunda iestudējumā bija brīnišķīgi latviska Gunāra Zemgala scenogrāfija. 2010. gadā tapušajam Indras Rogas iestudējumam scenogrāfiju veidoja Mārtiņš Vilkārsis. Tā ir grandioza skatuves uzbūve, kurai vajag divas dienas. Kad to māju uzliek, tad spēlē desmit izrādes līdz sezonas noslēgumam.»
«Tas ir pirmais Skroderdienu iestudējums, kuram režisore ir sieviete,» piebilst Rita Rotkale. «Skroderdienas vienmēr bijis skats no vīrieša viedokļa, šajā izrādē tas ir skats no sievietes viedokļa. Man tas patīk. Indra Roga ir noņēmusi visus kariķējumus, viņai nav vecenes, bet pilnasinīgas, dzirkstošas sievietes. Visu tēlu attiecības ir ar ļoti dzīvu nervu.»
Stāstot par Skroderdienām Silmačos, jāpiemin arī skaistais balets Antonija#Silmači, kuru veidojuši komponists Juris Karlsons un horeogrāfs Aivars Leimanis. Iestudējums tika iekļauts Latvijas valsts simtgades svētku programmā, un skatītāji ir sajūsmā par abām izrādes Antonijām – Elzu Leimani un Viktoriju Jansoni.
Mums ir mūžīgie skatītāji, kas uz Skroderdienām nāk katru gadu, kuriem tās pirms Jāņiem vajadzīgas kā vitamīni, kā dzīves eliksīrs.
Taču, nenoliedzami, Skroderdienas Silmačos ir Nacionālā teātra zīme, un tauta šo izrādi saista ar Nacionālo teātri un pirmsjāņu laiku. Rita Melnace saka: «Skroderdienu skatīšanās ir mūsu nacionālā īpatnība. Mūsu gēnos tā izrāde ierakstīta jau kopš 1902. gada, kad pirmo reizi luga tika iestudēta. »
Skroderu dienas,
Raibraibās dienas
Silmačos beidzas
Un kāzas nu būs!
