Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pēter, kāpēc tu skrien?
– Šo jautājumu pats sev bieži uzdodu. Līdz galam atbildi nezinu. Ja man jāatbild par garajām distancēm, tad jāpiemin filma, kuru redzēju. Proti, filmā A Fine Line džekiem jautāja: «Kāpēc jūs kāpjat Everestā?» Viņi atbildēja: «Tāpēc, ka viņš tur ir.» Tā savā ziņā ir arī mana atbilde. Es skrienu garās distances, jo man ir tāda iespēja. Es pārbaudu sevi.
Bet, ja runājam par skriešanu vispārīgi, jāteic, ka skriešana ir mans ritms, kurā dzīvoju.
– Tev tā ir sava veida atkarība?
– Domāju, jā. Ir cilvēki, kas to spēj pārvarēt, un ir cilvēki, kas nespēj. Ir divu veidu maratonisti. Vieni maratonu noskrien, un viņiem ar to pietiek, otrs tips noskrien savu pirmo maratonu un saprot, ka tagad mana dzīve būs tāda – es skriešu. Savu pirmo maratonu beigās baigi nomocīju, taču, pārkāpjot finiša līniju, sapratu, ka ar šo man nepietiek, skriešu vēl.
– Teici, ka pārbaudi sevi. Ko tieši tu pārbaudi?
– Es pārbaudu, cik ļoti varu paspiest savu ķermeni un sasniegt mērķi, kuru esmu izvirzījis.
– Cik vecs biji, kad sāki skriet?
– Fiziskajām aktivitātēm pievērsos 26 gadu vecumā. Tolaik strādāju Lattelecom. Iekšienē tika vākta komanda maratonam.
Lai gan mani besīja skriešana, es piekritu komandas dēļ.
Pirms pasākuma pāris reižu no rītiem izvilkos no mājas, lai noskrietu trīs kilometrus.
Viens no impulsiem bija X-Race piedzīvojumu sacensības 2011. gadā, kurās piedalījos ar sievu un bijušo kolēģi. 2013. gadā noskrēju pirmo maratonu. Protams, ar visām iesācēju kļūdām, tajā skaitā pārķēru startu. 25. kilometrā gribēju nomirt un izstāties. Es salūzu, temps kritās, un parādījās siena, par kuru runā daudzi maratonisti. Bet, tā kā biju nolēmis skriet līdz galam, vilku kājas uz priekšu.
– Esi bijis spiests šo gadu laikā meklēt motivāciju, lai turpinātu iesākto?
– Jā. Tas notiek treniņprocesu laikā. Ja jūtos tā, ka skriešana ir mans darbs, rodas arī grūtības ar motivāciju. Ja man jāskrien rīta treniņš, ir sevišķi grūti, jo neesmu rīta cilvēks. Tad man sev jāiestāsta, ka tuvojas nozīmīgas sacensības, kam gribu būt gatavs.
– Un kāpēc piedalies sacensībās? Var taču vienkārši skriet, nepiedaloties nekur.
– Pirms vēl nebija īstas skaidrības, vai ultramaratons Rīga–Valmiera pandēmijas dēļ notiks, apsvēru domu skriet vienatnē. Bet man būtu bijis svarīgs sacensību faktors, es būtu mēģinājis iekļauties astoņās stundās.
Skriet kopā ar citiem ir vieglāk, tie dzen – no muguras kāds dveš pakausī, bet priekšā esošais velk uz priekšu.
– Skrienot maratonu Rīga–Valmiera pērn, tev bija konkrēts mērķis – sasniegt rekordu?
– Jā un nē. Zināju, ka gribu noskriet ātrāk par astoņām stundām. Tāds bija mans galvenais mērķis. Man paveicās, jo dienā, kad bija paredzēts skrējiens, spēju izslēgt prātu. Ja nebūtu atbrīvojies no domas, ka distance man jānoskrien ātrāk par astoņām stundām, visu dienu būtu bijis gatavais nervu kamols. Uz starta nostājos ar domu, ka rādīšu savu labāko sniegumu. Zināju, ka spēju sasniegt mērķi, taču apzinājos, ka ne viss ir atkarīgs no manis. Savu lomu varēja nospēlēt arī laikapstākļi, tāpat varēja gadīties, ka manam organismam tajā dienā kaut kas nepatiks un būs problēmas ar vēderu. Vai tikpat labi varu uzberzt nepatīkamu tulznu. Mana nostāja bija – ja sanāks, lieliski, bet, ja nesanāks, jāatceras, ka vienmēr ir nākamais gads.
– Kā tev izdevās skrējienu saplānot tā, ka iekļāvies vēlamajā laikā?
– Pirmkārt, palīdzēja pieredze. Šis bija mans ceturtais skrējiens uz Valmieru. Pašā pirmajā reizē, kad to darīju, man nebija jausmas, ko gaidīt. Sāku ļoti prātīgi, no Rīgas izskrēju sešdesmitais simts cilvēku konkurencē. Palēnām paātrināju skrējienu un Valmierā nonācu devītais. Toreiz mans laiks bija 10 stundas 16 minūtes. Pēc skrējiena sapratu, ka procesu ļoti izbaudīju, arī to, ka neesmu ļoti strikti trenējies, turoties pie plāna. Tā man radās doma, ka varētu skriet arī ātrāk par deviņām stundām, un es sāku ar plāna sastādīšanu. Togad skraidīju ļoti cītīgi un no janvāra līdz martam (sacensības notika aprīlī) savācu 1500 kilometru.
Uz starta izgāju ar vienu mērķi – ieskriet zem deviņām stundām, bez ambīcijām par vietām uz pjedestāla.
No Rīgas izskrēju, būdams desmitniekā. Bieži vien sacensībās ir bariņš, kas turas aiz līderiem. Līdz Raganai daļu no viņiem apsteidzu un uzkāpu līdz trešajai pozīcijai. Pie Braslas uzzināju, ka līderis ir izstājies un esmu otrais. Stalbē pie kontrolpunkta panācu to, kurš skrēja visiem pa priekšu, apsteidzu un ieskrēju kontrolpunktā pirmais. Biju diezgan pārliecināts, ka cilvēkam, kuru esmu panācis un apsteidzis 77. kilometrā, temps ir lēnāks par manējo un viņam nav izredžu. Šo teoriju paspēju sev iestāstīt un noticēt, taču drīz vien viņš pagāja man garām un noturējās priekšā līdz finišam, atraujoties par piecām minūtēm.
Finišā sapratu, ka skrējienu esmu veicis astoņās stundās un trīsdesmit divās minūtēs, sapratu arī to, ka nopietni šim skrējienam biju gatavojies tikai trīs, varbūt četrus iepriekšējos mēnešus. Un, ja atradīšu treneri, kurš man ieliktu labu pamatu, iespējams, varētu cīnīties par laiku pat zem astoņām stundām. Atradu treneri un sāku trenēties pie viņa. Taču nākamajā gadā izdarīju muļķību, izdomāju, ka man jāskrien Rīgas maratonu maijā un vēl Rīga–Valmiera nākamajā mēnesī.
Rīgas maratonu noskrēju labi, jo biju trenējies, taču vienlaikus jau biju paguvis savu ķermeni izžmiegt, jo man bija mērķis – ieskriet finišā ātrāk par divām stundām piecdesmit. Visu nākamo mēnesi līdz Valmierai nespēju atiet. Bet, kad pienāca izšķirošā diena, skrienot starp Garkalni un Sēnīti, sapratu, ka šis nebūs mans gads. Vēl turpināju skriet līdz Raganai…
– Un izstājies?
– Nē, nākamos sešdesmit kilometrus veicu plezīra režīmā. Bet zini, gan šī neveiksme, gan viss cits iepriekš pieredzētais mani noveda pie rezultāta, kuru sasniedzu šogad. Vienas sacensības man palīdzēja saprast, ka šī distance man ir pa spēkam, otrkārt, sapratu, ka nevaru vienkārši ieņemt galvā, ka spēju ieskriet zem astoņām stundām, jo iepriekš tīri veiksmīgi esmu finišējis. Lai ko tādu paveiktu, vajag gana lielu atpūtu, arī noskaņoties.
– ur tobrīd bija tavs treneris, kurš varētu dot padomu neskriet divus maratonus pēc kārtas?
– Zini, tā brīža trenerim prasīju: «Vai tas ir prātīgi?» Viņš atbildēja, ka būs OK. Es tikai neatceros, vai viņam teicu par saviem augstajiem mērķiem Valmieras skrējienā.
– Laikam jāpiekrīt tevis teiktajam, ka viss ar tevi notikušais aizveda tevi pie augstā sasnieguma šogad.
– Tieši tā. Nozīme bija arī 2019. gada skrējienam Kanāriju salās. Šis skrējiens risinājās kalnos. Patiesībā domāju, ka tobrīd biju vēl labākā formā, nekā šogad skrienot uz Valmieru. Skrienot kalnā Kanāriju salās, kādā astoņdesmitajā kilometrā pēkšņi uznāca karstums. Spēju spert vienīgi mazus, vārgus solīšus. Cīnoties ar kalnu, tas nav labi. Tā man bija morāla trauma, jo biju ieguldījis nežēlīgu darbu, no ļoti daudz kā biju atteicies un iepriekšējos mēnešus darīju visu šī mērķa labā. Man arī bija plāns iekļauties konkrētā laikā. Taču gadījās kalns, kura priekšā viss izšķīda. Tas mani sagrāva tā, ka pirmā doma bija izstāties no skrējiena pavisam. Šī pieredze man noderēja.
Pirms Valmieras zināju: lai cik grūti būs, likšu vienu soli aiz otra un virzīšos uz priekšu, jo man ir viens mērķis – parādīt savu labāko sniegumu, kādu tobrīd spēju.
Biju gatavs visam, piemēram, ka var sagriezties vēders un būs jālec krūmos vai sāksies krampji, taču es darīšu, ko spēšu. Vēl man jāpiemin 2017. gada Neiespējamais skrējiens Valkā, kad noskrēju 100 kilometrus 7:32:43. Tolaik rezultāts bija ļoti tuvs tempam, kādu vajadzēja uzturēt, skrienot uz Valmieru. Balstoties uz šiem rezultātiem, izveidoju plānu, kā man vajadzētu skriet līdz Valmierai. Nosaucu to par optimistiski reālistisko plānu, kurš paredzēja, ka finišā man jāieskrien 7:56:12. Bet mans laiks bija 7:59:02. Iespējams, citu apstākļu sakritības rezultātā būtu realizējies manis paredzētais laiks.
Daudzi uzskata, ka laikapstākļi, skrienot uz Valmieru, bija lieliski – bija pavējš. Lai gan neviens nerunā par to, ka stundu vai divas gāza lietus, kas man nekādi nepalīdzēja skriešanai. No Valmieras atceros septiņdesmit septīto kilometru, kontrolpunktu. Tur sastapu savu atbalsta komandu, kurā bija arī mans tagadējais treneris Andris Ronimoiss. Punktā viņš man teica: «Tagad tikai bliez un strādā, jo vairs nav daudz atlicis.» Izskrēju no kontrolpunkta un jutu, ka ikros sāk rauties krampji. Tajā brīdī sapratu – tagad kļūs grūti.
– Tev līdzi bija adata, lai iedurtu krampī?
– Nē, bet es arī līdz šim nebiju piedzīvojis šāda veida krampjus. Katrā ikrā bija pa vienam punktiņam, kurš sarāvās tādā kā krampītī. Varēju turpināt skriešanu, taču mans solis pamainījās un visu atlikušo laiku varēju veltīt, lai rēķinātu, cik ātri jāskrien, lai joprojām iekļautos sevis noteiktajā laikā.
– obrīd biji pirmais?
– Jā, biju. Pirmos desmit kilometrus, izskrienot no Rīgas, mūs pavadīja policija. Kad policijas ekipāža apstājās, panācu līderi. Kādus divus kilometrus skrējām kopā. Tā kā nebijām pazīstami, nerunājām. Tad es atrāvos un līdz pat finišam skrēju viens. Bet tas nenozīmē, ka viens biju visu laiku. Starp 77. un 84. kilometru sapratu, ka atrāviens ar otro vietu sarūk. Atkal jau sākās rēķināšana galvā. Ja viņš par mani kilometrā ir 10 sekundes ātrāks, tad līdz pat finišam mani nevar panākt. 94. kilometrā man neviens nepateica, cik tālu ir tuvākais sekotājs.
– Vajadzēja skriet atskatoties?
– 97. kilometrā tā arī darīju. Taču, līdzko griezu galvu, mainījās solis, kam sekoja krampis. Sapratu, ka nevaru skatīties uz aizmuguri, jāskatās tikai uz priekšu. Kad bija atlikuši septiņi kilometri līdz finišam, uzzināju, ka sekotājs no manis atpaliek par divām minūtēm un četrdesmit sekundēm. Lai gan tas ir daudz, nav arī maz… Tobrīd jau biju ārā metams. Visticamāk, viņš bija līdzīgs. Nepateikšu, kā, bet zināju – mans tuvākais sekotājs ir Kristaps Magone. Iespējams, man kāds to pateica.
Mans zemākais skrējiena punkts bija, ieskrienot Valmierā. Tur bija noskrējiens uz leju. Pie apvedceļa tilta sākās kalns augšup. Tieši pirms noskrējiena stāvēja atbalstītāji, kuri kliedza, lai skrienu un strādāju. Dzirdot šos uzmundrinājumus, uzforsēju, bet, skrienot augšup, sākās grūtības. Šķita, ka kājas nekustas, gluži kā Kanāriju salās. Tobrīd man radās šaubas, vai vispār vēl tikšu uz priekšu. Kad tiku augšā, temps kļuva pieņemamāks. Joprojām nezināju, cik tālu ir Kristaps.
Tas, ka viņš tur aizmugurē elpoja, man palīdzēja.
– Vai atceries sajūtu, pieskaroties Sīmaņa baznīcas durvju rokturim, kur bija finišs?
– Nezinu, vai esi redzējis video ar manu finišu. Pieskāros kliņķim un nokritu zemē. Šķiet, pusstundu tā arī gulēju. Prāts bija tukšs. Es tur biju, un viss.
– Esmu redzējis tikai bildi, kurā guli pie baznīcas durvīm uz zemes.
– Nu, lūk! Finišā man prasīja, kā jūtos. Atbildēju: «Es izdzīvoju.» Un patiesībā tā arī bija. Tobrīd biju ļoti laimīgs, ka esmu ticis līdz kliņķim, tam pieskāries un izdzīvojis, nevis līksmoju par to, ka esmu ieskrējis zem astoņām stundām.
– Cik ilgs laiks pagāja, līdz iedzēri alu?
– Domāju, tas notika, kad piecēlos, pusstundu pēc skrējiena.
– Kāds ir labākais alus pēc skrējiena?
– Negribu apvainot nevienu, bet man jāatzīstas, ka pēc skrējieniem dzeru Valmiermuižu. Lai gan man patīk mazo alus darītavu produkti, to alu garšu pēc skrējiena nespētu izbaudīt, tāpēc es dzeru to, ko dzeru, jo izbaudu pašu faktu, ka dzeru alu.
– Arī pēc treniņiem dzer alu?
– Periodiski. Ir brīži, kad nedēļā katru vakaru izdzeru pa aliņam. Ir tādi treniņi, pēc kuriem, atnākot mājās, ir sajūta, ka bez viena aliņa neaizmigšu. Tas, ka varu šādi atļauties, ir amatiera bonuss. Protams, sports ir daļa no manas dzīves, bet pat tad, ja kaut ko nesasniegšu, mana pasaule nesabruks. Esmu mēģinājis apzināti atturēties no alkohola mēnesi vai divus pirms sacensībām, bet sapratu, ka tas mani laimīgāku nedara. Drīzāk pretēji – kļūstu saspringtāks un ķermenis dzīvo lielākā stresā.
– Ko tev nozīmē fakts, ka esi sasniedzis jaunu distances Rīga–Valmiera rekordu?
Man ir nežēlīgs prieks, ka šo mērķi izdevās izpildīt. Otrs, man ir lepnums par to, ka esmu ar trekniem burtiem ierakstījis savu vārdu Latvijas ultraskriešanas vēsturē. Varbūt nākamgad Kristaps Magone ceļā uz Valmieru nepieļaus kļūdas un noskries zem septiņām stundām un piecdesmit deviņām minūtēm, bet esmu pirmais, kurš paskrēja zem astoņām stundām. Par to man ir lepnums.
– Kopš skrien, vai dzīvē esi kļuvis mērķtiecīgāks?
– Pat nezinu. Domāju, ka ne. Esmu apmierināts ar to, ko daru un kur esmu. Karjeras ziņā neesmu drošs, vai vēlos kļūt par vadītāju. Šajā ziņā neesmu sev atbildējis, vai gribu kāpt kaut kur augstāk. Iespējams, sacensības ir veids, kā apmierināt savu vēlmi sasniegt kaut ko vairāk.
– Ko tu ieteiktu tiem, kuri vispār neskrien, bet gribētu to sākt? Skrieniet 300 metru! Nākamajā dienā 500 un tā tālāk?
– To droši vien teiktu treneri. Vispirms ir jāatrod motivācija, kāpēc darīt. Tad var meklēt veidus, kā to pareizi darīt. Ja esi pilnīgi no dīvāna, tad vispār vajadzētu sākt ar pastaigu, lai ķermenis pierod pie paaugstināta pulsa. Ir tādi, kuri saka, ka viņi necieš skriešanu. Vēl ir tādi, kuri saka, ka viņiem padodas sprinti, bet neko vairāk par 100 metriem viņi negrib skriet. Cilvēki bieži vien nejūt savu pareizo skriešanas tempu. Kad es pats apņēmos sākt ar trim kilometriem, man jau pēc 500 metriem radās jautājums: «Ko es te daru?»
