Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Noziegums tumsā
2013.gada 17.janvāra vakarā dažas minūtes pēc pulksten 23 Maskavā kādā Trocka ielas pagalmā uz mājas ieeju devās vīrietis. Baleta pasaulē ietekmīga figūra – Lielā teātra baleta trupas mākslinieciskais vadītājs Sergejs Fiļins. Viņš izdzirda aiz sevis soļus, pagriezās un ieraudzīja svešinieku. Kapuce un maska aizsedza vīrieša seju, bija redzamas tikai acis. «Es nobijos, domāju, ka viņš šaus,» vēlāk stāstīs Fiļins. Taču svešais ielēja mākslinieka sejā šķidrumu. «Mani pārņēma mežonīgas, neizturamas sāpes. Instinktīvi pieliku sniegu pie sejas. Palika vieglāk. Es atkal un atkal ar sniegu berzēju seju. Ārsti saka – tā es izglābu acis. Bet es neko neredzēju un man šķita, ka uz sejas vairs nav ādas.»
Uz palīgā saucieniem neviens neatbildēja.
Ievainotais mēģināja piezvanīt, bet cilvēkam, kurš neko neredz, ar skārienjūtīgo telefonu, tas, protams, neizdevās. Turklāt telefons, starp citu, baltā krāsā, izkrita no rokām. To tā arī neatrada – laikam palika kādā kupenā. Mākslinieks kaut kā aizstreipuļoja līdz autostāvvietai, rēķinādamies, ka tur vienmēr atrodas sargs.
Citi lasa
Tovakar, nodejojusi savu lomiņu «Gulbju ezera» pirmajā cēlienā, Fiļina sieva Marija jau bija atgriezusies mājās, nolikusi gulēt abus dēlus un, pagatavojusi vīram vakariņas, gaidīja viņu pārbraucam. Tad atskanēja telefona zvans – tas bija autostāvvietas sargs: «Maša, skrien šurp, te ir Sergejs, viņu aplēja ar sērskābi!» Kad «ātrie» cietušo nogādāja slimnīcā, ziņa par notikušo izplatījās zibenīgi.
Nākamajā dienā Lielais teātris dūca kā bišu stropā. Kā tas ir iespējams, kāpēc gan, kas notiek!? Neizpratne mijās ar sašutumu. Tikmēr mediķi ziņoja, ka cietušais guvis ne vien smagus sejas apdegumus, bet tagad jācīnās arī par viņa redzes saglabāšanu. Meklējot izskaidrojumu, baumas un čuksti pārņēma teātri, kurā cits pēc cita ieradās žurnālisti un televīziju korespondenti ne tikai no Krievijas, bet arī ārvalstīm. Visiem galvenais jautājums – kā lai izskaidro šo mežonīgo uzbrukumu? Izmeklētāji zibenīgi izteica versiju – noziegums saistīts ar cietušā profesionālo darbību. Savādi gan! Upuris nenodarbojās ar riskantu vai aizliegtu biznesu, bet vadīja leģendāru baleta trupu…
Simbols un eksportprece
Noziegums itin kā atrāva vaļā augoni, un nu sabiedrība uzzina visādas nesmukas lietas par Lielā teātra aizkulisēm. Ka tie mākslinieki, kas atļaujas kritizēt teātra vadību, var rēķināties, ka neieraudzīs savus vārdus jauniestudējumos, reti tiks dejot un arī nebrauks viesizrādēs. Ka tiek algoti cilvēki, kas izrāžu laikā aplaudē vai arī ūjina, lai kādu konkrētu mākslinieku izceltu vai «noraktu». Ka nopirkt biļeti uz izrādi ir gandrīz neiespējami, bet biļešu uzpircēju rūpals plaukst un zeļ, un to pat nemēģina apkarot. Ka ne visa iespaidīgā naudas summa, kas piešķirta teātra ēkas vērienīgai rekonstrukcijai, izmantota paredzētajam mērķim, jo liela daļa pārceļojusi uz labi nomaskētiem privātiem kontiem. Jā, Lielais teātris – tā ir arī liela nauda un ietekme. Visos laikos šis teātris ticis varas mīlēts un lolots, tikai 500 metru no Kremļa, bet visās nozīmēs – ļoti tuvu tam. Lielvalsts budžetā Lielajam teātrim atvēlēta pat atsevišķa rindiņa, to dēvē par Krievijas simbolu un eksportpreci. Mūsu slepenais ierocis – tā reiz pajokoja toreizējais valsts prezidents Dmitrijs Medvedevs. Teātra dzīvi allaž centušies ietekmēt visu līmeņu činavnieki un ietekmīgi ļaudis.
«Ja vicepremjers man pusotru stundu skaidro, kurš var vadīt baleta trupu…»
stāsta tagadējais teātra ģenerāldirektors, kuru amatā iecēla pēc sērskābes skandāla. Viņš piekritis šo darbu uzņemties ar noteikumu, ka varenie neiejauksies teātrī notiekošajā. Tā ģenerāldirektors stāsta Lielbritānijas dokumentālajā filmā «Bolshoi Babylon» (Lielā Bābele. Maskavas Lielā teātra aizkulises). Jo viņš pirmo reizi atļāvis ārzemju filmēšanas grupai brīvi filmēt baleta trupas sanāksmes, mēģinājumus, izrādes. Rezultātā tapis patiess stāsts, kā top brīnums – baleta izrāde. Par to, ka jebkuros apstākļos izrāde notiks, par neiedomājamām fiziskajām slodzēm, traumām, sāpju pārvarēšanu, atteikšanos un upuriem viena vienīga mērķa vārdā – lai dejotu uz pasaulslavenās skatuves. Arī par intrigām, kad visi līdzekļi labi, lai tikai piepildītu savu sapni.
Kārdinošais amats
Kas tad bija nozieguma upuris? «Sergejam Fiļinam nenācās sapņot par galvaspilsētu, jo viņš tur piedzima. Tiesa, parastā ģimenē, tēvs – šoferis, mamma – mājsaimniece. Viņa vēlējās, lai dēls dejo un aizmānīja puiku uz deju ansambli. Tā vadītāja drīz vien paziņoja, ka zēns ir dzimis baletam, un ieteica pieteikties baletskolā. Pats talants sašuta, ka nu nāksies zeķbiksēs skraidīt pa skatuvi, tāpēc, lai draugi pagalmā neizsmej, par mācībām nestāstīja. Tomēr drīz vien apjauta, ka viņam patīk dejot, turklāt balets ir iespēja izsisties no pelēcīgās dzīves. Puisis to izmantoja, Fiļinam ir spoža baletdejotāja karjera – divdesmit sezonas Lielajā teātrī ar skaistām lomām, viesizrādēm pa visu pasauli, aplausiem un pielūdzējām. Arī iemantota siržu lauzēja slava. Divas laulības. Abas sievas – balerīnas. Trīs dēli. Taču – cik gan ilgi var dejot augstā līmenī? Tuvojoties četrdesmit gadiem, Fiļins nolemj aiziet no skatuves un kļūst par Staņislavska un Ņemiroviča–Dančenko Maskavas akadēmiskā muzikālā teātra (sarunās sauktu par «stasiku») baleta māksliniecisko vadītāju».
Mūsu stāstā ir būtiski, kā viņš atgriežas «Lielajā teātrī». "Kad tur gatavojas mainīt baleta trupas māksliniecisko vadītāju, sākas intrigas. Jo amats kārdina daudzus, pretendenti tiek vētīti un saskaņoti daudzos kabinetos. Kļūst zināms jaunais pretendents, un izraisās iespaidīgs skandāls. Ar baletu saistītie cilvēki saņem epasta vēstules ar norādi uz kādu mājaslapu, bet tur publicētas fotogrāfijas par potenciālā baleta vadītāja… netradicionālo seksuālo dzīvi. Ak vai! Pēc kaut kā tāda viņš vairs prestižajam amatam neder. Piedāvājumu saņem Sergejs Fiļins, un, protams, neatsakās, jo «no kaut kā tāda neatsakās». Taču viņš tik ļoti steidzas uz jauno darbavietu, ka iepriekšējo pamet sezonas vidū. Tā krietni ļaudis nedara – savu sašutumu skaļi pauž stasika direktors, un nezinātājiem paskaidro – parasti pieņemts nostrādāt sezonu un tad mainīt teātrus. Kas zina, vai Fiļins būtu tā steidzies, ja zinātu, ka pēc dažiem gadiem tieši stasika direktors Vladimirs Urins kļūs par Lielā teātra ģenerāldirektoru un lems par viņa darba līguma pagarināšanu…
Un te uz skatuves tiek izsaukts vēl viens baletdejotājs, ko saista ar sērskābes skandālu. Valsts galvenais princis – tā, jokojot par daudzajām nodejotajām šī ampluā lomām, mēdza dēvēt Nikolaju Ciskaridzi. Savulaik viņš ar Fiļinu dalīja grimētavu un bija ja ne draugi, tad labi kolēģi. Tomēr pamazām konkurence uz skatuves pārgāja uz sāncensību ikdienā. Varbūt tāpēc, ka abi ir ļoti atšķirīga rakstura, dzīves uztveres un pieredzes cilvēki? Ciskaridze piedzima Tbilisi inteliģentā ģimenē. Tēvs – vijolnieks, tēva māte, pēc tautības francūziete, izbijusi aktrise. Puika bija vēlais bērns – mamma dzemdēja dēlu 43 gados. Taču viņa turpināja strādāt, bet zēnu pieskatīja auklīte, kura mazajam lasīja priekšā Šekspīru un Tolstoju.
Tbilisi baleta skolā pasniedzēji zīmīgi saskatījās – šis puika lidos tālu!
Kad četrpadsmit gadu jauno talantu pārcēla uz prestižo horeogrāfijas skolu Maskavā, kur valdīja dzelžaina disciplīna, ģimenes lolotam mīlulim tas bija milzu pārbaudījums. Viņš to izturēja, un tad devās iekarot Lielo teātri. Ciskaridze sākumā dejoja kordebaletā, galvenās lomas nāca vēlāk, pēc pārbaudījumu gadiem. Toties turpmākā karjera izvētās spoža!
Atšķirībā no Fiļina, par savu privāto dzīvi Ciskaridze publiski nerunā, vien komentē – es protu labi maskēties un to neafišēt. Vēl pakaitina ziņkārīgos ar izteicieniem – privātajā dzīvē es neko nedaru pēc plāna, zinu, ka pašlaik viss ir labi, bet negrasos ierobežot sevi ar saistībām. Toties Ciskaridze nekad nav klusējis par teātrī notiekošo. Balets bez noteikumiem – tā viņš izteicies par Lielo teātri un tajā notiekošo. Un piebildis, ka pēc rūgtās pieredzes teātrī draudzējas tikai ar vienu cilvēku un tas ir Ciskaridze.
Nelabvēļi nepalika parādā! Melsa, ka viņš ir jau pieminētā pornoskandāla autors, jo tik ļoti vēlējies kļūt par baleta trupas māksliniecisko vadītāju, ka centies sev atbrīvot vietu. Ciskaridzi notikušajā vainoja pat toreizējais teātra ģenerāldirektors. Sašutušais baletdejotājs atklāja, ka skandalozajās bildēs redzams arī viņa radinieks, un retoriski jautāja, kāpēc lai viņš ko tādu darītu. Turklāt rūgti piebilda, ka teātra vadītājs dara neiedomājamas lietas, lai tikai sabojātu viņa reputāciju."
«Meklējiet sievieti!»
Kamēr baumas par sērskābes skandālu pieņemas spēkā, cietušais kopā ar sievu un māsu aizbrauc uz Vāciju, kur viņam veic vairākas operācijas. Krievu žurnālisti neslinko – dodas uz klīniku, savukārt slimnieks palātā labprāt sniedz intervijas, stāstot, kā viņa amata kārotāji centušies viņu izēst. Ticis uzlauzts epasts, viņš terorizēts ar telefona zvaniem, uz it kā lietišķām sarunām nākušas dziļi dekoltētas sievietes, cenšoties viņu pavedināt, lai iegūtu kompromitējošas fotogrāfijas, esot piedāvāta nauda, lai trupā iekļauj kādu baletdejotāju. Tā kā neviena provokācija neesot izdevusies, lūk, ķērušies pie galējiem līdzekļiem. Tieši tas esot jānoskaidro izmeklēšanā – kurš aiz visa slēpjas?
Tikmēr baumas uzplaukst kā puķes siltā pavasara dienā. Parādās versija par liktenīgo sievieti, kuras dēļ noziegums pastrādāts. Odeta no Voroņežas – tā Anželinu Voroncovu nosauc kāda kolēģe. Žurnālisti zibenīgi izzina jaunās balerīnas biogrāfiju.
Mazā Anželina bija tik lokana un plastiska, ka mamma piecgadīgo knīpu aizved uz horeogrāfijas skolas sagatavošanas kursiem. Bet meitenei nepatīk! Baletu nomaina mākslas vingrošana, Anželina strauji progresē, un tas nozīmē regulāras sacensības un treniņnometnes, stingru disciplīnu un nemitīgas prasības. Pēc pieciem gadiem vadzis lūst – meitene atsakās turpināt trenēties. Iejaucas liktenis, šoreiz liekot satikt kādreizējo deju skolotāju, kas saka: «Tev obligāti jāiet uz horeogrāfijas skolu!» Uz iebildumu, ka Anželina jau pāraugusi vecumu, kad tur uzņem, pedagoģe stingri paliek pie sava:
«Tādus talantus kā tevi neatraida!»
Tā arī notiek, un iesācēja drīz vien apsteidz skolasbiedrus. Kad piecpadsmit gadīgā topošā balerīna piedalās konkursā, žūrijā sēž Nikolajs Ciskaridze. Viņa palūdz zvaigznes autogrāfu, bet baletdejotājs saka: «Meitenīt, tev jābrauc mācīties uz Maskavu!» Taču Anželai nav tādas iespējas, viņu un trīs gadus vecāko māsu audzina mamma, jo tēvs pēc šķiršanās meitu dzīvē nepiedalās. Tā viss paliek pa vecam līdz dienai, kad dzīvoklī zvana telefons. Runā ļoti uzstājīga sieviete, Sergeja Fiļina palīdze. Viņš «stasikam» meklē jaunu zvaigzni, ierodas Voroņežā un piedāvā Anželai pabeigt mācības Maskavā, bet pēc tām – vietu teātrī. Vecākā māsa paliek pie vecmāmiņas, bet māte ar Anželu ierodas Maskavā. Fiļins abas izmitina teātra dienesta dzīvoklī, palīdz mātei iekārtoties darbā. Anžela gatavojas horeogrāfijas skolas izlaiduma eksāmeniem, kad viņu jau pieņem darbā teātrī. Drīz par viņu un Fiļinu jau mēļo, ka abus vieno ne tikai profesionālas attiecības. Bet tad notiek negaidītais – pēc izlaiduma Voroncova pieņem Lielā teātra piedāvājumu strādāt tur. Nedzirdēta nekaunība, ko daudzi, tai skaitā Fiļins, uztver kā nodevību. Kurš meiteni atveda uz Maskavu, kurš loloja un bīdīja? Turklāt jaunkundze pat «neesot uzskatījusi par vajadzīgu izrunāties ar Fiļinu. Pēc gadiem, skandāla laikā, balerīna šos pārmetumus komentēs – kāpēc gan lai es justos kā nodevēja? Fiļins jau bija pierādījis, ka ir dzelžains cilvēks, kas necieš atšķirīgu viedokli.Turklāt rīkojās tieši tāpat kā viņš vēlāk, kad radās iespēja pāriet uz Lielo teātri sezonas vidū!»
Tīšām vai netīšām, taču Lielajā teātrī Anželinu zem sava spārna paņem Ciskaridze. Kad Fiļins kļūst par baleta trupas pirmo personu, vecie aizvainojumi kļūst aktuāli. Vērīgākie ievēro, ka Ciskaridzi pakāpeniski pastumj malā, vairs neiesaista jaunos iestudējumos. Savukārt Voroncova uzskaita virkni Fiļina pāridarījumu – mani vairs nelaida viesizrādēs, pieprasīja, lai pārtraucu sadarbību ar Ciskaridzi, nedeva lomas jaunajās izrādēs…
Vainīgais arestēts!
Gandrīz četrus mēnešus pēc nozieguma izmeklētāji paziņo, ka arestēti trīs aizdomās turētie: šoferis, kas aizvedis līdz un no nozieguma vietai, izpildītājs un organizators. Turklāt par nozieguma organizatoru nosauc Lielā baleta solistu Pāvelu Dmitričenko. Viņš to esot izplānojis, lai atriebtos baleta vadītājam, kurš centies sabojāt baletdejotāja mīļotās sievietes (un tā ir neviena cita kā Anželina Voroncova!) karjeru.
Kolēģi ir šokā. Nu visi metas vētīt aizdomās turētā biogrāfiju. Tā kā Dmitričenko vecāki ir profesionāli dejotāji, kuri strādājuši Igora Moisejeva deju ansamblī, viņi arī dēlu aizved uz baletskolu. Lai arī pēc tās Pāvelu uzreiz pieņem darbā Lielajā teātrī, viņa karjeras sākums ir neveiksmīgs. Puisis iedzīvojas kājas traumā, un nākas piekrist operācijai. Tā kā pirmā neizdodas, kāju jāoperē otrreiz. Pēc ilgās rehabilitācijas viņš dejo kordebaletā, pamazām izpelnoties pa lomiņai. Bet tad puisi ievēro leģendārais baletmeistars Jurijs Grigorovičs, un piešķir galvenās lomas gan «Spartakā», gan «Ivanā Bargajā», un vēl paziņo, ka Dmitričenko ir izcilākais Ivans Bargais, ko viņš redzējis. Pēc nelabvēļu teiktā, slava jaunajam solistam sagroza galvu, un viņš sāk uzvesties kā zvaigzne. Citi kolēģi uzsver – Pāvels pēc rakstura esot cīnītājs par taisnību, kas neklusē, ja redz, ka kolēģim dara pāri. Turklāt kā arodbiedrības pārstāvis, darbojies grantu sadales komisijā, kas izlēmusi – cik lielu papildsamaksu saņems baletdejotāji. No komisijas izslēgts, kad asi iebildis, ka Fiļins naudu dala negodīgi, lauvas tiesu piešķirot saviem draugiem. Bet kāds tad ir iemesls arestam?
Divas dienas pēc aresta izmeklētāji tiekas ar Lielā teātra kolektīvu un bezierunu tonīpaziņo, ka Dmitričenko uzbrukumu noorganizējis, jo uzskatījis, ka viņa mīļotajai meitenei Fiļins nedod lomas. Piemēram, viņa esot prasījusies dejot Odetu – Odīliju, bet saņēmusi aizrādījumu, ka nav tai gatava. Izmeklētājiem neizdodas pārliecināt māksliniekus par Pāvela vainu, un 350 kolēģi paraksta viņa aizstāvības vēstuli, pieprasot godīgi veikt izmeklēšanu. Vēlāk Dmitričenko stāstīs par dzīvokļa kratīšanu piecos no rīta, kad viņam uzreiz atņemts telefons un dators, liedzot ar kādu sazināties, arestu, neuzrādot jelkādu dokumentu, daudzu stundu pratināšanu, nedodot ne ēst, ne dzert, vairākas dienas izolatorā bez advokāta.
«Mani centās pārliecināt liecināt pret Ciskaridzi. Es tam nepiekritu.
Tad viņi pievērsās versijai, ka es gribēju ieņemt Fiļina vietu. Teicu – man tikai 29 gadi, es tik daudz dejoju, kā gan kāds varētu iedomāties iecelt amatā tik noslogotu dejotāju? Tad par motīvu kļuva greizsirdība, bet beigās palika pie versijas, ka es atriebos, jo biju neapmierināts ar lomu sadali un algām 250 baleta māksliniekiem. No manis uztaisīja Donkihotu! Pēc astoņiem mēnešiem sākās tiesa, notika 28 sēdes. Savu vainu es neatzinu, pierādījumu nebija, tāpēc process vilkās ar grūtībām. Tiesas zālē nevienam neļāva filmēt – it kā tiesātu valsts nodevēju. Es biju šokā, kad nolasīja spriedumu – seši gadi stingrā režīma cietumā…»
Pēc gadiem…
Apritējuši vairāki gadi pēc šokējošā nozieguma. Kaut arī pēc oficiālās versijas vainīgie ir atrasti un sodīti, tomēr pārliecības, ka izzināta patiesība, joprojām nav. Šajā laikā par notikušo izteikušies itin visi, kam vien nav bijis slinkums. Arī paši stāsta varoņi nav cietuši klusu, tomēr rodas iespaids, ka ikviens kaut ko noklusē vai runā sev vēlamā griezumā. Bet kas tad šajā laikā noticis ar stāsta varoņiem?
Anželika Voroncova jau vasarā pēc uzbrukuma Fiļinam klusi aizgāja no teātra. Viņa dzīvo un strādā Pēterburgā, ir Mihailovskas teātra prīma, kas dejo visas skaistās, lielās lomas, ieskaitot tiesas sēdē pieminēto Odetu – «Odīliju Gulbju» ezerā. Anželika ir apprecējusies. Viņas vīrs ir Mihailovskas teātra galvenais diriģents un muzikālais vadītājs Mihails Tatarņikovs. Trīspadsmit gadus vecākais mūziķis nāk no mūziķu un mākslinieku ģimenes.
Lielā teātra afišās vairs nav redzams arī Nikolaja Ciskaridzes vārds – kad beidzās termiņš līgumam, teātris to nepagarināja. Arī viņš ir pārcēlies uz Pēterburgu, kļuvis par rektoru vienai no pasaulē vecākajām baleta skolām, Krievu baleta akadēmijai. Tā dibināta jau 1738.gadā, bet Ciskaridze ir pirmais akadēmijas vadītājs, kurš nav tās absolvents.
Sergejs Fiļins pēc daudzajām operācijām ar rētām uz sejas un melnām brillēm, lai saudzētu acis, atgriezās darbā. Taču jaunais teātra ģenerāldirektors arī ar viņu nepagarināja darba līgumu. Tomēr pret Fiļinu izturējās iejūtīgāk, viņš tagad ir Lielā teātra jauniešu baleta programmas vadītājs. Savukārt viens no viņa dēliem – Aleksandrs – veiksmīgi piedalījās Krievijā ļoti populārajā televīzijas šovā «Balss.Bērni».
Par priekšzīmīgu uzvedību Pāvelam Dmitričenko samazināja soda izciešanas laiku un izlaida no cietuma Rjazaņā. Viņa advokāts nekavējās paziņot – taisnība beidzot uzvarējusi! Arī Pāvels cietumā… apprecējās. Šis stāsts ir kā no romāna: «Jana ir dizainere un stiliste, mēs iepazināmies pie paziņām pirms notikumiem ar Fiļinu. Viņa nāca uz katru tiesas sēdi. Kad nonācu kolonijā, sākām sarakstīties, un es drīz sapratu, ka tā ir pati skaistākā manas dzīves dāvana. Es iemīlējos, bildināju viņu un mēs cietumā apprecējāmies.» Iznākot brīvībā, baletdejotājs pauda apņēmību atgriezties uz skatuves. Baleta ļaudis gan šaubās, vai pēc cietumā pavadītajiem gadiem tas ir iespējams. Un turpina mēļot, meklējot izskaidrojumu sērskābes skandālam.
