«Satiksmes ministrijas priekšlikums bija piemērot brīdinājumu par atļautā ātruma pārkāpšanu līdz 5km/h. Savukārt par 5–10km/h pārsniegšanu sodu līdz 10 eiro. Es vēlos, lai komisija paskaidro sabiedrībai – kas tieši šeit ir radikāls? Pētījumi rāda, ka nevis obligāti soda lielums, bet gan biežums izmaina vadītāju uzvedību uz ceļa. Bieži un mazi sodi ir kaitinoši, un tāpēc arī tie strādā. Es saprotu, ka neviena tehnoloģija nespēj perfekti izmērīt ātrumu un ka vienmēr būs robežgadījumi, kur kādu nepamatoti soda par 10 eiro.
Bet šis ir kārtējais gadījums, kur valsts iestrēgst bezdarbībā, jo par svarīgāku uzskata perfektu, nevis vismaz strādājošu un reālu risinājumu. Pat 10km/h starpība var būt dzīvības un nāves jautājums.
Aicinu komisiju atvērt 7.klases fizikas mācību grāmatu un novērtēt, cik ļoti divtonnīga ķermeņa kinētisko enerģiju ietekmē ātruma atšķirība. Mēs jau esam paredzējuši līdzekļus, lai līdz 2025.g. trīskāršotu vidējā ātruma radaru skaitu. Mēs redzam, ka to klātbūtne samazina CSNg cietušo skaitu par veseliem 64%, un plašāka sodu piemērošana tikai uzlabotu šo statistiku. Es arī nepieņemu izvairīšanos no atbildības, sakot, ka “nevar jau tikai sodīt”. Jā, mēs investēsim arī ceļu drošības infrastruktūrā un virzīsimies uz Vision Zero.
Abas šīs lietas var darīt reizē. Es burtiski katru dienu saņemu ziņu par satiksmes negadījumu, kur kāds ir gājis bojā. Situācija gadiem ilgi nav uzlabojusies. Mums nav laika juridiskam perfekcionismam,» norāda Briškens.