Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar šmakstu vai bez?
Es zinu, es zinu – ir laimīgās, kuras vienkārši par to pat nedomā, uzticas un ļaujas savām izjūtām, un droši plūst pa dzīvi. Bet man gadās tādi mazi neveiklības brīži – gribētos cilvēku satiekoties vai atvadoties apskaut, bet nokautrējos un to neizdaru. Un pēc tam mazliet žēl. Bet ir par vēlu. Vai otrādi – sirsnības uzplūdā kādam metos ap kaklu, bet sajūtu… tādu kā vieglu vēsumiņu. Un pēc tam tas urbinās prātā.
Patiesībā jau apskāvienu un vaiga skūpstu mode pie mums atplūdusi salīdzinoši nesen – varbūt pēdējos piecpadsmit, varbūt 20 gados. Vēl 2001. un 2002. gadā cilvēki Latvijā parasti sasveicinājās ar rokasspiedienu, atceras etiķetes zinātāja Irma Kalniņa. Bet tad strauji sāka ienākt apskāvienu rituāls. Sākumā tas šķita mazliet mulsinoši. Apskauties ar cilvēku, kurš nav ne tava mamma, ne vīrs, ne mīļotais? Pēc tam sākām pierast.
«Apskāviens ir ļoti draudzīgs žests, un mūsu mērķis jau ir sirsnība un draudzība. Nav iespējams nodefinēt, kas ir pareizi un kas – nepareizi. Svarīgākais, lai tas nebūtu samāksloti,» pārliecināta Irma.
Kāds tad ir šis rituāls? Parasti jau viss kaut kā autopilotā izlaužas pats no sevis, bet ja nu to palēnina kā filmu un aizdomājas… Vispirms labais vai kreisais vaigs? Tad uz vaiga vienreiz, divreiz vai varbūt trīsreiz? Un tad tiešām skūpstīties vai pietiek ar gaisa buču?
Tuvinieki, protams, dara, kā vēlas, kaut vai mīļi paberzē degunus vai pusstundu neizlaiž viens otru no apkampiena. Bet pavisam citādi ir ar paziņām un pasvešākiem cilvēkiem.
«Ar smaidu uz lūpām un sirsnīgu labdien! viegli apņem otru cilvēku ap pleciem. Tad labais vaigs pret labo, kreisais pret kreiso, pieskāriens un viegls, viegls gaisa skūpsts. Tas nav īsts skūpsts!» visu smalkā rāmītī ieliek etiķetes zinātāja Irma Kalniņa.
Kā rīkoties, satiekot cilvēku pirmo reizi mūžā un iepazīstoties? Tiešām sirsnīgi apskaut? Protams, tam var būt kāda sevišķa priekšvēsture. Bet citādi…
«Es teiktu, ka ar svešiem cilvēkiem tā nesasveicinās. Iedomājieties, piemēram, situāciju, ka uz ielas satiekat savas draudzenes, bet starp viņām ir viena nepazīstama sieviete. Jūs pieejat klāt, apskaujat un uz vaigiem noskūpstāt savas draudzenes, bet svešajai sievietei vienkārši laipni, ar smaidu uz lūpām pasniedzat roku un sasveicināties: labdien, mans vārds ir tāds un tāds, priecājos iepazīties! Galvenais – būt pieklājīgai un izrādīt cieņu. Kad šo cilvēku satiekat otrreiz, tad tā ir jūsu izvēle – apskaut vai neapskaut.»
Uz lūpām? Hmm…
Reizēm cilvēks sasveicinoties grib skūpstīties uz lūpām. Ko tad, ja viņš nav īpaši tuvs? «Nekad! Es to uzskatu par ļoti intīmu žestu. Ja to nevēlos, tad mazliet pagriežu galvu. Ja cilvēks nākamreiz to signālu vēl nav sapratis, tad es atkal pagriezīšu galvu. Un viss,» Irma Kalniņa ir strikta. Viņa arī sasveicināšanās kontekstā domājusi par kustības me too iekustināto ikdienas seksuālo aizskārumu tēmu: «Tagad mēs kļūstam piesardzīgāki, kad vīrietis sievietei, piemēram, apliek roku ap vidu. Zinu, ka vairums cilvēku to noteikti dara aiz draudzības. Bet viens solīda vecuma kungs vienai jaunākai sievietei – te mēs nonākam pie tā lielā jautājuma. Vai tas ir vajadzīgs? Ja tas ir darbā – tas noteikti nav pieļaujami. Tuvinieku vai draugu sabiedrībā vai ballītē ir cita situācija. Bet darba attiecībām ir jābūt profesionālām, balstītām uz vienlīdzības pamatiem. Un tas jāiemāca arī saviem dēliem.»
Eiropa savu lietišķās etiķetes paraugstundu demonstrē katru dienu – kurš gan nav televīzijā redzējis, piemēram, kā Briselē sasveicinās Žans Klods Junkers un Angela Merkele vai citas augstu stāvošas amatpersonas!
Viņi visi viens otru sveicina ar vaigu saskaršanos un bučiņām gaisā – vienreiz, divreiz, trīsreiz. Jā, arī vīrieši savā starpā saskūpstās. Un tam nav nekādas saistības ar viņu seksuālo orientāciju, bet tikai ar Rietumeiropas kultūru! Taču ir kultūras, kurās vispār nepieņem skūpstīšanos publiskā vietā.
Irma Kalniņa teic, ka stāsts ir par ieklausīšanos – ja tiecies ar cilvēku no citas kultūras un viņu kultūrā parasts saskūpstīties kaut trīs reizes, tad nav lielas jēgas spirināties pretī, jo tā viegli var zaudēt sirsnīgumu saskarsmē. Un otrādi.
Biznesa etiķete vispār ir smalka lieta, un, veidojot biznesa attiecības Eiropā, mums ļoti jāatceras vienlīdzības princips starp vīriešiem un sievietēm. Irma Kalniņa stāsta, ka viņu joprojām mulsina vīrieši, kas, ienākot cilvēku pilnā telpā, paspiež roku tikai vīriešiem – tā teikt, savam klubiņam. Bet sievietēm tikai pamāj. «Ko var darīt sieviete? Dot pretī savu roku, un es to daru. Un pēc kāda laika situācija var mainīties. Var arī, piemēram, darbavietā visi var vienoties, ka no rīta pietiek ar mutisku sveicienu,» bilst Irma Kalniņa.
Psihoterapeite Gunta Jakovela, jautāta par šādu situāciju, ir saprotošāka: «Bieži vien vīrieši ar rokasspiedienu sasveicinās tikai ar vīriešiem, jo viņiem skaidrs, ka tā tas ir pieņemts. Bet tālāk viņi mulst, jo nav skaidrs – drīksti sievietei dot roku, nedrīksti? Vai vecākai sievietei pirmajai jāsniedz roka? Tāpēc šāda rīcība ne vienmēr nozīmē, ka sieviete nav cilvēks. Tas var arī nozīmēt tikai to, ka, nezinādams, kā jādara, cilvēks labāk nedara vispār.»
Uzmanīgi, trausls!
Ir cilvēki, kuriem vispār īsti nepatīk puspazīstamu cilvēku pieskārieni, un viņi savu personīgo zonu sargā īpaši.
«Ja par kādu paziņu vai draugu zināt, ka viņš nevēlas šo apskāvienu, tad nav grūti cienīt viņa privātās robežas,» saka Irma Kalniņa. Taču var jau būt arī tā, ka viņš nevēlas apskauties tieši todien, bet rīt viss būs citādi. Mums visiem ir savas labās dienas un savas sliktās dienas.
«Ir cilvēki, kuriem vispār nepatīk apskauties. Tas var būt arī kādas traumatiskas pieredzes dēļ,» atzīst psihoterapeite.
Taču tikpat laba un sirsnīga reizēm ir sasveicināšanās bez jebkāda fiziska pieskāriena. «Es šovakar dodos uz savas studenšu korporācijas Dzintra pasākumu. Ja vairākas dzintras stāv bariņā un es dodos iekšā telpā – vai man ar katru jāapskaujas? Nē! Es varu vienkārši pateikt: man prieks jūs visas atkal redzēt!» teic Irma. Tāpat, ja ej pa ielu un ieraugi paziņu, parasti pietiek ar galvas mājienu vai smaidu un sveicienu.
Un ja nu vienkārši negribas, varbūt pat vispār negribas ar kādu sasveicināties? «Man bieži jādod roka politiķiem, kuru ideoloģijai es varbūt nepiekrītu. Man jābūt taisnīgai pret sevi, un ar to, ka es paspiežu roku, ir pietiekami. Šādās situācijās būsim taisnīgi pret sevi un iedosim tikai roku, sasveicināsimies bez tiem apskāvieniem un gaisa skūpstiem!» iesaka Irma Kalniņa.
Pavisam citāds ir stāsts par īpašām situācijām, kad apskāviens nozīmē emocionālu vēsti, paužot attieksmi par sevišķi labu vai – gluži otrādi – skumju notikumu dzīvē. Tie ir pavisam citi apskāvieni.
«Uzskatu – vissvarīgāk ir padomāt, kā tu pati gribētu, lai izturas pret tevi. Un nevis kritizēt citus, bet parādīt labo piemēru. Būsim vienkāršas!» aicina Irma Kalniņa.
Gribu un negribu
Kāpēc cilvēkiem gribas sveicinoties apskauties un saskūpstīties? Un kāpēc kādreiz negribas? Ko mūsu ķermenis ar to grib pateikt vai noklusēt?
«Cilvēku vispār motivē gribu un negribu, un var būt pat tā, ka ar vienu un to pašu cilvēku vienā reizē es vēlos apskauties, bet citā nevēlos. Un tad tam parasti ir sava priekšvēsture,» uzskata psihoterapeite Gunta Jakovela. Vārdi vispār ir tikai neliela daļa no komunikācijas, un ļoti daudz informācijas nodod ķermeņa valoda. Tomēr sasveicinoties tam parasti piejaucas krietna deva formalitātes. Tas ir tāpat kā ar slaveno frāzi kā tev iet? brīžos, kad jautātāju patiesībā galīgi neinteresē, kā otram cilvēkam iet, bet arī tas būtībā domāts tikai kā sveiciens.
«Ir etiķetes normas, kas reizēm liek ignorēt to, ko es gribu vai negribu. Bet mūsdienās sabiedrībā valda lielāka brīvība un cilvēks vairāk ieklausās sevī. Un robežas tik un tā nosaka katrs pats – cik tālu vēlas vai nevēlas iet ārā no sevis vai pielaist sev klāt,» saka Gunta Jakovela.
Etiķete jāmāca jau skolā
Kāds vēl joprojām atceras jokaino padomju mantojumu – no vienas puses, visi bija biedri un sveicinājās ar pastīviem rokasspiedieniem, no otras – valsts līderis Leonīds Brežņevs televīzijas kameru priekšā ar skaļiem šmakstieniem bučojās uz lūpām.
Šobrīd pie mums valda liels dažādu tradīciju sajaukums. Un ļoti iespējams, ka tam pat vispār nav jāpiešķir pārāk liela nozīme, vissvarīgākais ir ieklausīties sevī.
«Nav pareizi un nepareizi. Tā var vērtēt tikai tad, ja ir protokols, un jārīkojas pēc tā. Tas pats attiecas uz biznesa ētiku un uzņēmumu rakstītajiem vai nerakstītajiem noteikumiem,» uzsver Gunta Jakovela. Viņa uzskata, ka etiķete būtu jāmāca jau skolā: «Ir tradīcijas un noteikumi, kur jāpārkāpj pāri saviem patīk vai nepatīk. Tas jau nekas, ka ne visi to pēc tam ievēros. Bet vismaz zinās, kā vajag.»
Vai var uzskatīt, ka latvieši ir vēsāki un vairāk distancēti? «Kaut kādā ziņā jā, bet tas pašlaik noteikti mainās,» uzskata Gunta Jakovela. Jaunajai sasveicināšanās brīvībai piemīt savs valdzinājums, un tā nav vienīgā pārmaiņa, kas nemanāmi iezagusies mūsu dzīvē. Pamazām arī Latvijā cilvēki aizvien biežāk sasveicinās ar pārdevējām veikalos vai pat ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, piemēram, satiekoties uz vienas takas dabas parkā vai uz meža ceļa. Un tas dzīvei piešķir burvīgu draudzīgumu, vai ne?
Neērti mirkļi. Ko iesākt?
1. Reizēm gadās tā, ka tu kādu sirsnīgi apskauj, bet tad… sajūti tādu kā neērtību no otras puses. Un sajūties neveikli arī pati: vai tas bija par daudz? Varbūt nevajadzēja? Ko tad?
«Šīs izjūtas varat paturēt prātā nākamajai reizei, kad satiksit šo cilvēku. Bet varat arī par to runāt. Piemēram, sacīt: atvaino, varbūt tev tas nebija patīkami? Tad bumbiņa ir otrā pusē, un otrs cilvēks var teikt: nekas, viss kārtībā! Vai varbūt: jā, tev taisnība. Ko tālāk? Neko! Jo atvainošanās jau notikusi ar pirmo jautājumu. Un, iespējams, tā ir tikai šajā vienā reizē.
Jo vienmēr novērtēt, kuram tuvoties, kuram ne, ir pārāk sarežģīti!» spriež Gunta Jakovela. Bet, ja kādreiz rodas šaubas, var taču pavisam vienkārši pajautāt: drīkstu tevi apskaut?
2. Cilvēks, ar kuru sasveicinoties iznāk apskauties, izteikti un ne sevišķi patīkami smaržo, piemēram, pēc cigaretēm.
«Jā, man var nepatikt, ja cilvēks smaržo, piemēram, pēc tabakas vai alkohola, bet es to neizrādīšu! Ja tāds cilvēks gribēs mani sasveicinoties apskaut, es neteikšu: jūs esat pīpējis, es to nevēlos! Un vispār nekādi nekomentēšu, lai palīdzētu otram cilvēkam saglābt viņa pašlepnumu. Būtu gan jābrīdina sievietes, kuras lieto pārāk daudz smaržu – sieviete satiekoties noskūpsta otru cilvēku, bet viņš pēc tam smaržo visu dienu. Kad mans vīrs atnāk mājās, dažreiz man viņam jājautā: nu, kur tad tu šodien biji, ka tā smaržo?» smejas Irma Kalniņa.
3. Kādā brīdī ar kādu apskauties vienkārši negribas!
Apskāviens ir fizisks kontakts, pirmais kontakts, kādu piedzīvo bērns, ienākot šajā pasaulē. Tas ir pieskāriens ādai, un āda ir smalkā robeža starp mūsu iekšiņu un āriņu, tajā ir tik daudz jutīgu nervu galu! Un arī apskāvieni var būt dažādi. «Ja otrs atpletis rokas un grib apskauties, bet jūs skaidri zināt, ka to negribat, tad ir ātri jāizlemj, kā reaģēt. Varbūt vienkāršāk ir uz dažām sekundēm ļauties un pārlaist mirkli. Bet var arī atrast veidu, kā paust savu nē. Piemēram, tā vietā pastiept pretī roku sveicienam,» iesaka Gunta Jakovela.
4. Tavs bērns, satiekoties ar radiniekiem, protestē un nevēlas ne apskauties, ne bučoties ar radu tantēm vai onkuļiem.
«Svarīgi bērnam iemācīt, ka ķermenis ir viņa īpašums. Un ka viņa sajūtas – patīk, nepatīk, gribu, negribu – ir patiesas. Arī mammai ir jārespektē, ja bērnam viņas bučiņu šķiet par daudz. Un otrādi – arī viņa kādreiz bērnam var pateikt: tu man esi ļoti mīļš, bet pagaidi, tagad man nav laika, samīļosimies, kad pabeigšu šo darbiņu. Jāmāca, lai bērns pats nosaka savas robežas. Ja viņš nevēlas bučoties ar tantēm, viņam tas nav jādara. Un, tiekoties radu lokā, jāļauj saprast, ka mamma aizstāv viņa nostāju,» iesaka Gunta Jakovela.
Iesaka IRMA KALNIŅA
Mazais sasveicināšanās apskāvienu ceļvedis
- Jāsaprot, ar ko tu sasveicinies, kāpēc un kur. Sasveicinoties ar draugiem un tuviniekiem, etiķetes likumu nav. Tur jāliek lietā veselais saprāts.
- Vaigu skūpsti domāti paziņām, radiem, draugiem. Ja redzi cilvēku pirmo reizi – tad skaisti piestāvēs rokasspiediens.
- Arī citās šaubu situācijās pilnīgi droša sasveicināšanās ir rokasspiediens un laipns smaids.
- Ja sasveicinies pirmo reizi, izrunā savu vārdu skaidri! Un, ja vēlies pati zināt otra cilvēka vārdu, nekautrējies un pajautā. Piemēram: es atvainojos, kā jūs, lūdzu, sauc? Vai, ja neesi sadzirdējusi: atvainojos, es nesadzirdēju – kā jūs, lūdzu, sauc?
- Un neizliecies, ja kāds tevi pazīst, bet tu nevari atcerēties viņa vārdu. Tā, starp citu, daudzi cilvēki sev pilnīgi nevajadzīgi rada lielu problēmu – ar dziļdomīgu sejas izteiksmi tēlo, ka otru atpazīst, bet pēc tam visu vakaru mazohistiski mokās minējumos: kas viņa (viņš) bija?! Var taču vienkārši pajautāt: es atvainojos, zinu, ka esam tikušies, bet mana atmiņa kļūst sliktāka – kāds ir jūsu vārds? Starp citu, lai citus atbrīvotu no minējumos sabojāta vakara, mierīgi vari pati sasveicinoties uzreiz atgādināt: labdien, mēs tikāmies Rēzeknē mana brālēna kāzās!
- Uz lūpām sasveicinoties neskūpstās! Ja vien tas nav tavs mīļotais cilvēks.
- Ja skūpsti kādu uz vaiga – labāk jau bez lieliem trokšņiem, šmaukstināšanas un dramatizējuma!
- Ja otrs cilvēks, pat tuvs paziņa, dod roku un nemaz negatavojas saskūpstīties vai apskauties, tad arī nevajag.
- Ja esi citā valstī, vēro, kā rīkojas citi, un dari līdzīgi. Ja arī kaut kas nepatīk – pacieties! Jo laipnība un sirsnība ir svarīgākais.
