Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Trauslas un grūti pieradināmas
«Dzeltenā dzegužkurpīte un vēl dažu citu sugu orhidejas sāk ziedēt jau maija beigās un jūnija sākumā, bet ir sugas, kuras zied vēl jūlijā un augustā, piemēram, epipogija, kas ir ļoti noslēpumaina un ļoti reta Latvijā. Šī orhideja ir augs bez hlorofila un barojas saprofītiski, tas ir, no citu augu atliekām. Tai ir skaisti, no baltiem līdz maigi rozā ziedi, tā izskatās ļoti smalka, slēpjas platlapju vai skuju koku mežos, un, neskatoties uz manu ilgo pieredzi botānikā, es to esmu redzējusi tikai bildēs. Zinu, ka botāniķe Vija Kreile to ir atradusi pirms pāris gadiem un vēl dažiem speciālistiem laimējies,» stāsta Nacionālā botāniskā dārza Augu ekofizioloģijas nodaļas vadošā pētniece Dr. biol. Dace Kļaviņa.
Viņas gādībā arī botāniskajā dārzā interesenti var aplūkot dažādas Latvijas savvaļas orhidejas. Tiesa gan, tās nav iedēstītas vienkopus kā kolekcija kādā noteiktā vietā, jo arī dabā tām vajadzīgi dažādi apstākļi – kādai tīk saule, bet cita mīl noēnojumu, kādai mājvieta ir sausi piejūras meži, bet cita slēpjas purvā.
Citi lasa
Eksperte botāniskajā dārzā zina parādīt katru mazo audziņu – lūk, te pie reto augu ekspozīcijas nejauši iesējusies dzeltenbaltā stāvlapu dzegužpirkstīte. Nepieredzējis vērotājs to var sajaukt ar naktsvijoli, taču naktsvijoles ziediņi ir izvietoti skraji uz gara kāta, turpretī baltajai dzegužpirkstītei veidojas tāda kā apaļa ziedkopa.
Arī Baltijas dzegužpirkstīte botāniskajā dārzā esot ieviesusies pati. Latvijā ir to atradņu epicentrs jeb maksimālā koncentrācijas vieta, savukārt visās kaimiņu valstīs to skaits samazinās. «Šis augs attīstās daudz ātrāk nekā dzeltenā dzegužkurpīte, jo tas diezgan ātri uzzied pat tad, ja iestādīts no laboratorijā iegūtajām audu kultūrām, un arī dabā ir pacietīgāks, izturīgāks, spējīgs pielāgoties. Tepat pie Rīgas gar Daugavu šī orhideja auga upes krastos un, kad teritorijā tika ierīkoti dārziņi, tagad zied arī dārzos. Bet arī šī orhideja ir aizsargājama. Interesanti, ka tās krāsa mēdz variēt atkarībā no augšanas apstākļiem. Saulainākās vietās ziedi ir košāki,» zina teikt Dace Kļaviņa.
Dažkārt orhideju atradnes izdodas uziet nejauši, piemēram, nesen, apsekojot nelegāli izgāztu kaļķa kravu Bolderājā, botāniķi līdzās atkritumiem atklājuši milzīgu – līdz pat 1000 augu – dzegužpirkstīšu atradni. Tām patika vieta, bija iespēja nobriedināt sēklas un netraucēti izsēties.
«Orhideja ir viena no vissarežģītākajām augu grupām, visīpašāk specializējusies un attīstījusies,»
atklāj botāniskā dārza pētniece. «Orhidejām pasaulē ir ļoti daudz sugu, tās ir ne tikai zemes orhidejas, bet arī epifītiskās orhidejas – uz kokiem augošas kā milzīgas liānas desmitiem metru garumā u.c. Tās ir īpaši pielāgojušās augšanas apstākļiem. Orhidejām ir ļoti smalkas sēklas bez endospermas, tas ir, bez barības vielām, un, lai sēkla spētu uzdīgt un pabarot jaunā auga sāktās aktivitātes, tām jāsastopas ar īpašu sēni, kas to atbalsta, līdz augs pats spēj veidot barības vielas saules gaismas ietekmē.
Orhidejas pamatā ir mikorizāla suga, tas nozīmē – ar sēni balstīta.»
Neparastās dzegužkurpītes
Nacionālajā botāniskajā dārzā atstatus savā nodabā starp kokiem ieraugāmas arī izteiksmīgās dzeltenās dzegužkurpītes. Botānikas eksperte pastāsta, ka tās iedēstītas no in vitro pavairotiem stādiņiem, kas ar lielākām vai mazākām sekmēm te aug jau vairāk nekā desmit gadus. Vispirms tās augušās telpās, tad atlasīti ap 30 stādi un izstādīti ārā.
Kamēr šī orhideja no maza stādiņa ar nelielu lapiņu izaug līdz dēstam, kuru var droši atpazīt kā dzelteno dzegužkurpīti, paiet vismaz gadi desmit.
Interesanti, ka dzeltenā dzegužkurpīte ir viens no pirmajiem augiem, kas pasaulē ņemts likuma aizsardzībā. No 1879. gada tā ir Zviedrijas aizsargājamo augu sarakstā, tā ierakstīta visu Eiropas valstu Sarkanajās grāmatās. Dzeltenā dzegužkurpīte ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas II kategorijā un Ministru kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Tās atradņu aizsardzībai veidojami mikroliegumi.
Vizuāli no Latvijas orhidejām dzeltenās dzegužkurpītes ir vienas no atšķirīgākajām. Ārējais apziednis ir sarkani brūns, lūpa ir dzeltena. «Dažkārt varam redzēt brūnu paresninātu auga daļu, kur veidojas pogaļa, kurā briedīs sēklas. Tā, atkarībā no vietas, kur orhidejas aug, aizmetas vidēji no 5 līdz 25 procentiem ziedu. Apputeksnētājs ir ļoti svarīgs. Arī barības vielas. Kur ir lieli, veci augi ar 30–40 vai pat 50 kātiem, tur pogaļas veidojas vairāk, ja ir labi augšanas un gaismas apstākļi. Dzeltenajām dzegužkurpītēm ir tā – ja vienā gadā ir liels resursu patēriņš, tad nākamajā gadā resursu ir maz, ziedu var būt mazāk un arī pogaļām ir divu līdz triju gadu cikls. Esam uzskaitījuši un mērījuši – ja vienā gadā ir maksimums 20–25%, tad nākamajā gadā būs samazinājums vai pat minimums. Augs ir gudri iekārtots – lai lieki netērētos, lai būtu resursi dzīvības uzturēšanai, tie jāizmanto ekonomiski,» Dace Kļaviņa rāda dzeltenās dzegužpirkstītes, kas saaugušas grupiņā koku paēnā.
Orhideju sēklas ir putekļveidīgas, ja tās izsējas laukumā bez īpašas citu augu konkurences, ir lielākas cerības, ka tās uzdīgs un augs, protams, ja sastaps savu sēni. Bet, ja tās iesējas blīvā zemsedzē ar lielu augāju, tās nespēj konkurēt un liels procents mazo dīgstu aiziet bojā.
Pētījumi vairāku gadu desmitu garumā
Darbs pie dzeltenās dzegužkurpītes izpētes notiek arī Nacionālā botāniskā dārza Augu ekofizioloģijas laboratorijā. Svešiniekiem te ienākt aizliegts, bet viesiem jāietērpjas speciālos halātos un jāapauj bahilas, jo laboratorijā viss notiek sterilā vidē. Te zinātnieki pēta, pavairo un uzglabā ap 70 reto un īpaši aizsargājamo sugu augus, dažas no tām dabā ir pavisam izzudušas un patlaban dzīvo tikai mēģenēs. Telpā ar noteiktu gaisa temperatūras kontroli ir specifisks apgaismojums, un plauktos rindojas tūkstošiem norasojušu stikla trauciņu, kuros mīt dzīvība – mazi, filigrāni audziņi, saknītes un lapiņas. Izskatās tik brīnumaini, ka elpa aizraujas!
Arī dzeltenā dzegužkurpīte mājo dažās mēģenēs. «Izmēģinām dažādas barotnes – pamatā tās ir līdzīgas – ar audzēšanu veģetārajā želatīnā agaragarā ar minerālvielu, cukura un aminoskābju piedevu, bet dažās ir pievienota aktīvā ogle, lai nevēlamas vielas, kas varētu traucēt augšanai, tiek absorbētas. Dzeltenās dzegužkurpītes te ir labi savairojušās, saaudzējušas daudz sakņu. Jau nāk dzinumi, teorētiski tās var jau stādīt nesterilā substrātā,» rāda Dace Kļaviņa.
Dendrārijā nesen pirmo reizi 14 gadus pēc izstādīšanas no audu kultūras jeb dzīves mēģenē uzziedējis dzeltenās dzegužkurpītes stāds.
Ja ņem vērā, ka audu kultūrā augs iziet pazemes dīgsta stadiju, kas orhidejai dabā ilgst ap četriem pieciem gadiem, tad jāsecina, ka šai orhidejai ir jau 18 gadu.
Savvaļā orhidejām sēklu bankas mūžs ir īslaicīgs – tās saglabā dīgtspēju vien dažus gadus, un, ja nesastop uzdīgšanai nepieciešamo sēni vai augšanas apstākļi nav labvēlīgi, tās iet bojā.
Ne vienmēr spēj pielāgoties
Latvijā orhidejas nekad nav bijušas ļoti bieži sastopamas, jo tām piemērotas dzīvotnes – gan purvi, gan meži, gan pļavas un ganības – ir retas un ļoti atšķiras dažādām sugām, turklāt jāsakrīt vairākiem apstākļiem, lai orhidejas konkrētajā vietā spētu ilgstoši augt un justies labi. «Piemēram, zaļā dobziede it sevišķi uz Latgales pusi agrāk bija sastopama vairākās vietās, bet tad, kad pirms gadiem desmit sākām to atkal meklēt, apbraukājām visas zināmās vietas, kur iepriekš bija konstatētas šīs orhidejas atradnes, taču neko neatradām. Secinājums ir tāds – senāk bija ganības, bija pļavas ar zemu veģetāciju, kas šai zaļajai dobziedei bija piemērotas, bet tagad šīs vietas aizaug ar krūmiem, ar garu zāli, dažādiem lakstaugiem, līdz ar to orhidejas tur vairs nejūtas labi,» pastāsta Dace Kļaviņa.
Arī orhideju meža sugām nepatīk, ja kļūst pārāk tumšs, izveidojas pārāk liels lakstaugu vai krūmu segums, kas rada noēnojumu. Taču, piemēram, dzeltenajai dzegužkurpītei daļējs noēnojums ir vajadzīgs – tie augi, kas atrodas atklātā saulē, ir mazāki nekā daļēji noēnotās vietās. Augs ir ļoti izvēlīgs apgaismojuma ziņā!
«Dzegužkurpītes ir ilggadīga suga, viena auga dzīves ilgums var būt no 20 līdz pat 100 gadiem.
Šīm orhidejām tīk augt līdzās kritušiem kokiem. Mēdz būt tā, ka koks uzgāžas virsū dzegužkurpīšu audzei, bet pēc dažiem gadiem augi atrod ceļu, kā to apiet. Vairākkārt esmu redzējusi, ka pa vidu ir nokritis koks un ar laiku orhideja ir atradusi veido, kā to apaugt, pacelt stublāju un izlīst no koka apakšas, un turpināt dzīvi abās puses traucēklim,» novērojusi botānikas eksperte.
Prot maskēties un pievilināt
Dabā viss ir saistīts, ne jau tikai piemērotu dzīvotņu samazināšanās apdraud orhidejas, tām postu var nodarīt arī, piemēram, apputeksnētāju sugu samazināšanās. Dzeltenajai dzegužkurpītei ir paliela somiņa. Kurpei līdzīgās zieda lūpas iekšpusē atrodas dziedzermatiņi. Tie izdala smaržīgu, eļļainu šķidrumu, kas pievilina bites un citus apputeksnētājus. Bite, iekļuvusi ziedā, meklē no tā izeju. Vienīgā iespēja izkļūt no zieda ir, piespiežoties pie drīksnas, tur atstāt no iepriekšējā zieda atnestos ziedputekšņus, tas ir, apputeksnējot ziedu. Lienot tālāk caur šauro atveri, bite uz muguras savāc jaunu ziedputekšņu devu, kas tādā veidā aizceļo uz nākamo ziedu.
Orhidejai nav vērtīga nektāra, kas sniegtu kādu labumu kukainim, tās piesaista apputeksnētājus ar košo krāsu, smaržu vai ziedu formu.
Piemēram, mušu ofrīdai, kurai Latvijā zināmas vien dažas atradnes, zieds izskatās kā kamene un kukainim atgādina tā dzimumpartneri.
Kamene priecīgi traucas pēc mīlas priekiem un apputeksnē mušu ofrīdu.
Jāprot atrast un atpazīt
Bieži vien biotopos kopā ar dzelteno dzegužkurpīti sastopamas arī platlapu dzeguzenes, kuras zied ap vasaras saulgriežiem. Ja šo augu ir maz un bez zieda, var pat abas sugas sajaukt, jo lapas ir līdzīgas, kaut dzeguzenei nav tik masīvas kā dzegužkurpītei. Toties dzeguzene ir augumā raženāka un var sasniegt pat 35–80 centimetru augstumu, kamēr dzegužkurpīte tikai 20–50 centimetrus.
Zināmajās orhideju atradnēs katrs augs ir uzskaitīts, atradnes atzīmētas kartē. Gadu gaitā pētnieki var izsekot, kas ar augiem notiek. Noteiktos monitoringa pasākumos skaita ne tikai atradnē konstatētos augus, bet arī to kātus, ziedus, sēklu pogaļas – ja tādas ir.
«Orhidejas neuzzied vienādi katru gadu. Dažkārt krāšņi sakuplojusi vesela audze, bet citu gadu vien pāris ziedu. Piemēram, apsekojot Slokas atradni, dzegužkurpītēm pirms trim gadiem nemanīju neviena zieda, bet pērn tajā pašā gadalaikā tur novēroju piecus augus, no kuriem četri tobrīd ziedēja, un tas bija ļoti iepriecinoši. Līdzīgi miera periodi ir arī naktsvijolēm. Taču, ja augs neparādās piecus gadus, to uzskata par gājušu bojā,» atklāj Dace Kļaviņa.
Latvijā savvaļā sastopamas divas sugas: smaržīgā naktsvijole un zaļziedu naktsvijole.
Tās aug mēreni mitrās pļavās, krūmājos, skrajos mežos. Smaržīgās naktsvijoles trauslie ziedi ir nelieli, balti, ļoti smaržīgi, un parasti tā zied jūnija beigās, jūlija sākumā. Ziedus apputeksnē naktstauriņi, jo smarža visspēcīgākā ir tieši naktī. Savukārt zaļziedu naktsvijolei ziedi nesmaržo un ir nevis pienbalti, bet gan nedaudz iezaļgani vai dzeltenīgi, un šī naktsvijole zied pāris nedēļu agrāk nekā tās smaržīgā radiniece. Abas orhideju sugas ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā un ir īpaši aizsargājamas.
Augu ekofizioloģijas nodaļas vadošā pētniece pastāsta, ka ļoti skaistas un retas ir orhidejas cefalantēras. Baltā esot novērota vien Kurzemē pie Dundagas un Latgalē pie Līvāniem – tās pagaidām ir galvenās zināmās atradnes.
Kā interesantas orhideju sugas pētniece nosauc arī viena guma hermīniju, purvāja vienlapi un citus sīkus purva augus.
Savukārt bezhlorofila augus jeb orhideju saprofītiskās sugas – parasto ligzdeni, bezlapaino epipogiju un trejdaivu koraļsakni – uziet izdevies vien dažiem pētniekiem.
Aiztikt aizliedz likums
- Visas Latvijā augošās orhidejas aizsargā CITES konvencija (Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām).
- Savvaļā augošos īpaši aizsargājamos augus kategoriski aizliegts iznīcināt – nedrīkst tos plūkt, izrakt stādus, tāpat nav atļauts ievākt orhideju sēklas (Sugu un biotopu aizsardzības likuma 12. pants «Aizliegtās darbības ar īpaši aizsargājamo sugu augiem, sēnēm un ķērpjiem»).
- Neievērojot aizliegumus un postot orhidejas, ir piemērojams naudas sods no 70 līdz pat 700 eiro, pamatojoties uz Administratīvā pārkāpuma kodeksa 79. pantu, jo visas savvaļas orhidejas ir iekļautas 1973. gada Vašingtonas konvencijā par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām.
Dzeguzes vārds dots vairākām orhidejām Latvijā
- Sastopamas sešas dzegužkurpīšu un četras dzegužpuķu sugas.
- Tās sugas, kurām ir pirkstveidā dalīti gumi, pieskaita dzegužpirkstītēm, bet sugas ar veseliem, lodveidīgiem gumiem – dzegužpuķēm. Liela daļa no tām aug mitrās vietās: zāļu purvos, slapjās pļavās un mežos.
- Tāpat Latvijā aug arī triju sugu dzeguzenes. Mitrās vietās sastopama purva dzeguzene ar bālgani sārtiem ziediem. Kāpās sastopama tumšsarkanā dzeguzene, kuras ziediem raksturīga patīkama vaniļas smarža.
- Visretāk no tām sastopama platlapu dzeguzene ar zaļgani violetiem ziediem.
Pēti un palīdzi apzināt!
- Dabas aizsardzības pārvalde un Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir izdevuši Latvijas orhideju sugu noteicēju, kas atrodams interneta vietnē Latvijasdaba.lv.
- Dabā orhidejas vari izpētīt Engures dabas parka Orhideju takā. Savvaļas orhideju taka atrodama arī dabas parkā Pape un ZS Drubazas izveidotajā botānikas takā.
- Virtuāli orhideju sugas atpazīt palīdz vietne Dabasdati.lv, te vari atzīmēt arī orhidejas, kuras pamani ārpus jau zināmajām atradnēm, tā palīdzot zinātniekiem iegūt papildu datus, kas noder reto sugu pētniecībai un aizsardzībai.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
