Šorīt viena no pirmajiem uzzināju par Jāņa Maizīša nāvi. Tas bija kā zibens spēriens no ne visai skaidrām debesīm. Zināju par viņa veselības problēmām, bet, šķiet, neviens no viņa draugiem nedomāja, ka viņa dzīve tā beigsies. Jāni iepazinu kā vienu no klasesbiedriem Cēsu puišu kompānijai, kurā ir Juris Žagars, Ingus Gārša, Juris Kmins. Viņi kaut kādā ziņā man asociējas ar jaunu puišu kompāniju, kuri dzīvoja un dibināja Cēsu rotu, kuri palīdzēja 1918. gadā izcīnīt Latvijas neatkarību. Jauni puiši, kurus vienoja ideāli par labāku nākotni. Atceros, vienā no dzimšanas dienām Jānis Maizītis man uzdāvināja plastmasas rozā brilles ar stāstu, ka nekad dzīvē nevajag pazaudēt rozā briļļu sajūtu. Un kaut kādā ziņā šie Cēsu puiši šo sajūtu sevī ir nesuši. Katru pavasari kopš mūsu kopīgās intervijas Santā Jānis 1. martā man zvanīja un dziedāja klausulē: «Mēs tikāmies martā…» Tas ir kaut kas ļoti personīgs un intīms starp cilvēkiem, kuri viens otru saprot, spēj uzmundrināt un pieņemt.
Neviens nedomāja, ka Jānim ir laiks aiziet, bet šī aiziešana mums visiem ir kā pierādījums, ka citas dzīves mums nebūs.
Jādzīvo. Jānis man intervijā pat nenojaušot ir atbildējis uz jautājumu, kā viņš dzīvotu, ja zinātu, ka ir palikusi tikai viena diena: «Uzrakstītu pāris dzejoļu. Pirmā rinda skanētu – es šodien domās apmaldījos… Tā dzeja būtu veltījums. Tad būtu jābūt vēl kādam labam darbam. Drusciņ laika veltītu draugiem pie vīna glāzes. Bet droši vien visvairāk gribētu uzrunāt pāris cilvēku un pateikt to, ko esmu gribējis, bet neesmu pateicis.»
Domāju, ka Jāņa aiziešana ir kā stāsts par draugiem, ilgošanos, mīlestību un par to, ka otru iespēju mums neviens nedos… Esam pavasarī pie Gaujas, esam sapnī par meiteni puķainā kleitā, un tad mēs būsim kopā ar Jāni. Manā stāstā nav viņa profesionālās karjeras, nav viņa sasniegumu. Manā stāstā ir cilvēks, kura arī man ļoti pietrūks.