Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vārdnīcā var izlasīt, ka skumjas nozīmē emocionālu stāvokli, kam raksturīgs žēlums, bēdas vai arī sāpīgas ilgas pēc kaut kā. Visbiežāk tās piedzīvojam saistībā ar kādu situāciju, kurā nejūtamies komfortabli, – labprāt gribētu to mainīt, lai justos labāk, bet bieži vien īsti nezinām, kā. Ja runājam par rudens skumjām, aptuveni visiem ir skaidrs, kas tās tādas ir – saules mazāk, drūmums lielāks. Jā, dažiem cilvēkiem izdodas ļoti ātri pārslēgties uz citu sezonu. Bet daži, vasarai beidzoties, piedzīvo skumjas. Īpaši grūti ir izteiktiem vasaras mīļiem, kuri ienīst rudeņus un ziemas. Reizēm viņi pat pieliek pie sienas kalendāru, lai katru dienu varētu noplēst lapiņu un tā tuvināties nākamajai vasarai.
Jo, kā zināms, gaidīt patīkamo ir līdzīgi kā piedzīvot patīkamo. Ja tas palīdz – uz priekšu!
Tiklīdz samazinās saules gaisma, šķiet, ka sākusies gluži cita dzīve, jo pilnīgi visiem samazinās serotonīns. Bet, ja zina, kā to pacelt, gluži veiksmīgi iespējams turpināt dzīvot arī rudenī un ziemā. Krāsas, gaisma, mūzika, smiekli, gardas maltītes, satikšanās ar cilvēkiem un viss, kas mūs ietekmē pozitīvi, vairo serotonīnu. Daļai cilvēku to izdodas īstenot, bet citiem iestājas neziņa – bija tik labi, bet tagad lietus un drēgnums, ko nu?
Runājot filozofiski – tāpat kā dabā ir aktivitātes un miera periodi, arī mūsu dzīvē notiek nemitīga viļņošanās. Ja mēs gribam visu laiku dzīvot smaidot, tas ir diezgan nereāli. Tas ir tāpat kā auto braukšanā – tikai ļoti lieli profesionāļi spēj dažās sekundēs nodriftēt straujā pagriezienā, lielākā daļa situācijās, kurās jāmaina virziens, mēdz samazināt ātrumu, pat apstāties. Tieši tāpat varētu apstāties cilvēks, atlaisties dīvānā, skatīties ārā pa logu vai lēnītēm dzert tēju un apzināties, ka skumjas piedzīvo pilnīgi visi. Un tā vietā, lai izbaudītu šo nulles stāvokli, mēs bieži pārdzīvojam, ka esam nīgri un noguruši. Bet tieši nulles stāvoklis ir normāls pārejas posms uz nākamo darbošanos.
Varbūt vienkārši stress?
Rudens jeb jauna sezona mēdz ieraut vāveres ritenī – parādās papildu pienākumi, viss jāpaspēj, jāizdara vēl šis un tas, un pārņem stress –, mēs vienkārši sākam slikti justies, bēdāties par to, ka netiekam galā. Nepārspīlēta iekšējā kritika nav slikta, taču līdzsvaram vajadzīga arī atbalstošā daļa. Ļauj, lai tava iekšējā pieņemošā un atbalstošā daļa paņem tevi klēpī un dod brīdi pārdomām! Iespējams, bezpalīdzība un izmisums, kas šajā gadījumā ir skumju izraisītāji, mazināsies.
Kad stress norimstas, sāk šķist – cik izdarīšu, tik izdarīšu, pasaule tāpēc neapstāsies.
Skumjas var izraisīt arī salīdzināšanās ar citiem. Jo kādam noteikti kaut kas būs labāks, skaistāks, vairāk nekā tev. Ir liela kļūda iedomāties, ka mums jāspēj tieši tas pats, kas draudzenei vai kaimiņienei. Skumjas parāda, ka nekas nav ideāls – ne pasaule, ne situācijas, ne mēs paši – un nevienam tādam nav jābūt.
Paslēpušās skumjas
Skumjas mēdz maskēties. Iespējams, ka vasarās mēs vienkārši nostumjam savas drūmās, nomācošās domas dziļumā, bet rudeņu raudošās debesis mums it kā dod atļauju iekšējām skumjām atkal nākt ārā. Šajā gadījumā nav tā, ka rudens radīja skumjas, bet ir kaut kādas neatrisinātas traumas, kas mūsos sēž. Un tās nekur nepazudīs pavisam, līdz netiks atrasts dziļāks cēlonis.
Piemēram, reizēm mēs kādam nodarām pāri – ne to pasakot vai pasakot pārāk skarbi, skaļi, emocionāli.
Tad skumju nianse parādās kā nožēla par izdarīto, par ko pārdzīvoju, taču nespēju skaļi sev to atzīt. Tā vietā, lai mocītos pašpārmetumos, varētu atzīt – jā, muļķīgi pateicu, pāršāvu pār strīpu. Un ar to pietiktu, lai atgūtu iekšējo līdzsvaru.
Melanholija un sentiments
Ja mums ir dota skumju daļa, tad no tās ir kaut kāda jēga. Ja mums nebūtu kanālu, caur kuriem sajust pasauli un sevi, mēs nezinātu, kas ir aizkustinājums. Tad mēs nespētu izjust arī tādas skumju nokrāsas kā melanholija un sentiments, kas būtībā arī ir saviļņojums, aizkustinājums. Asaras var birt gan no prieka, gan skumjām. Melanholiskākiem un jūtīgākiem cilvēkiem aizkustinājumam reizēm pietiek ar sīku niansi, kaut vai to, cik skaisti birst rudens lapas.
Dažreiz skumjas var būt smeldzīgas. Jo mēs varam atcerēties kādus senus notikumus, kas šo smeldzi rada.
Piemēram, to, kā kāds mūsu tuvinieks skaisti spēlējis ģitāru. Tagad viņš jau ir miris, bet, atceroties skaistos brīžus, pārņem smeldze.
Tas nozīmē, ka kaut kas no kādreiz piedzīvotā ir ļoti aktuāls un svarīgs mums esošajā dzīves posmā. Un, lai to labāk saprastu, var uzdot sev jautājumus. Kā es toreiz jutos, kad viņš dziedāja? Ko es tad piedzīvoju? Kā es tad domāju? Kā uztvēru pasauli? Kāda bija mana attieksme pret lietām? Šādi gremdējoties atmiņās, mēs savienojamies ar to daļu, ko it kā esam zaudējuši. Atceroties, kā toreiz jutāmies, senās emocijas var kļūt dzīvas un atnākt pie mums tagadnē. Un viss, ko piedzīvojam tagad, kļūst īsts. Lielāko daļu emocionālu notikumu varam padarīt tagadnē esošus un dzīvus. Un tas ir ne tikai skaisti, bet svarīgi mūsu emocionālajai labsajūtai.
Grūtsirdība un bēdas
Grūtsirdība nav patīkama sajūta. Cilvēks pat var just smagumu sirdī, just, ka sirdī dur vai spiež. Tās var būt skumjas par zaudēto vai to, ko nespējam vai mums neļauj piedzīvot. Taču cilvēki reti atceras, ka paši ir saimnieki saviem dvēseles stāvokļiem. Mums lielākoties labpatīk šos stāvokļus padarīt atkarīgus no citiem cilvēkiem. Piemēram, ja bijušas kādas attiecības, kas ļāva justies mīlētai, uzklausītai, drošībā, tad, tās zaudējot, sieviete izjūt pilnīgu sabrukumu. Ja jau šī cilvēka attiecībās vairs nav, es vairs nevaru justies mīlēta.
Bet sajūta – būt mīlētam – ir mana. Un to sevī atklāju, pateicoties konkrētam cilvēkam.
Svarīgi ir saprast, ka man pašai ir brīva piekļuve jebkuram stāvoklim. Un man nav obligāti vajadzīgs kāds cits, lai to dabūtu. Bet, ja šādas saiknes pašam ar sevi nav, var parādīties grūtsirdība. Tā ir arī sava veida norobežošanās, sevis pasargāšana – tad ir svarīgi pažēlot sevi un parūpēties par iekšējo drošību.
Kad skumjas piedzīvojam kā sēras, zaudējot kādu savas dzīves vērtību – tuvu cilvēku, veselību, darbu, jaunību –, veselīgi būtu izsērot un dot tām laiku. Sēru laikā ir jāatrod atbalsts un jāvelta rūpes pašam sev. Laiks iejūtībai, līdzjūtībai šajā periodā būs noteicošais, lai neieslīgtu tajā pārāk dziļi, bet, pamazām izdzīvojot, atgrieztos dzīvē visā tās veselumā un tādā tempā, kāds mums pašiem vajadzīgs, nevis kā citi uzskata par pareizu.
Dzīve nav ciešanu poligons
Mums ir jāizturas ar cieņu gan pret patīkamām izjūtām, gan ciešanām, gan skumjām. Ja tomēr šķiet, ka ciešanu dzīvē ir par daudz, jāmeklē palīdzība. Jo mēs nepiedzimstam tāpēc, lai ciestu. Kaut arī, protams, ir cilvēki, kam patīk ciest un kam šķiet neierasti just mieru un divas nedēļas no vietas neskumt un neraudāt. Ko varam darīt? Mainīt savu pozīciju. Jo, raugoties no cita rakursa, viss var izskatīties pavisam citādi.
