Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Zaķis ir ticis cilpā, tagad tikai tā jāsavelk,» PDz saka bijušais politiķis Alfrēds Rubiks.
Viņš ilgāku laiku tiesas ceļā centās piedzīt naudu no cilvēka, kuram par nenotikušu pakalpojumu samaksājis 700 eiro. Tiesa lēmusi par labu Rubikam. Nepatīkamais atgadījums noticis pirms trim gadiem. Kāds vīrs Rubiku uzrunājis viņa vasarnīcā un solījies veikt mājas sienu mazgāšanu.
Viņš Rubiku pārim paprasījis priekšapmaksu 200 eiro, kurus saņēmis, un solījis drīzumā informēt par darbu sākšanu. Rubiku pāris vēl nebija paspējis papusdienot, kad mājas mazgātājs atgriezies un paziņojis – vajag vēl 500 eiro, lai samaksātu darba izpildītājiem un par stalažu īrēšanu. Kad Rubiki iedevuši arī tos, strādnieks ar visu naudu pazudis.
Pagaidām blēdim samaksātā nauda vēl neesot atgūta. «Tas, kad to saņemšu, atkarīgs no tiesu izpildītāja – cik ātri viņš blēdi piežmiegs un izkratīs. Par tiesas procesu – valsts nodevu un par advokāta pakalpojumiem – esmu samaksājis vairāk nekā 400 eiro. Kurš pensionārs, kas šādi tiek apkrāpts, ko tādu vispār spējīgs samaksāt?
Es gan badu neciešu, taču uzskatu – blēžus vajag iznest saulītē.
Ko tik viņš nemēģināja iztamborēt, lai tiktu cauri sveikā! No sākuma uzstāja, ka es viņu esot nepatiesi apsūdzējis. Ka to blēdīšanos viņa vietā pastrādājis kāds cits, izmantojot viņa vārdu, uzvārdu, telefona numuru un pat automašīnas numuru,» atminas Rubiks.
«Es savam advokātam teicu – ja reiz to visu viņa vietā izdarīja kāds cits, kā šis cilvēks pie visām šīm lietām ticis? Prasīju, vai policijai tolaik ir bijis iesniegums par, piemēram, nozagtām autovadītāja tiesībām? Nē, tāda neesot bijis. Nu blēdis viņš ir! Tagad tādi savairojušies kā slikti koptam sunim blusas,» piktojas Rubiks.
«Pēc apkrāpšanas neesmu ar šo cilvēku nekad vairs saticies. Kāpēc man būtu jātiekas ar cilvēku, kas nenāk uz tiesu? Taču gan es, gan mana sieva saņēmām mistiskus telefona zvanus no cilvēka, kas atteicās nosaukt savu vārdu. Es tiku aicināts uz satikšanos. Kad jautāju, kas mani aicina, saņēmu atbildi – kad atnākšot, tad ieraudzīšot. Es, protams, negāju. Pēc tam sākās mistiski zvani pie durvīm.
Šis cilvēks bija pamanījies tikt iekšā mājā, kur ieeja ir tikai ar kodu.
Iespējams, kāds kaimiņš ielaida, jo pie Rubika taču vienmēr nāk tikai godīgi cilvēki. Izdzirdot zvanu pie dzīvokļa durvīm, paskatījos pa actiņu. Redzēju tikai cilvēka roku. Acīmredzot apzināti nostājies iesāņus, cerot, ka viņu ielaidīšu. Bet es nelaidu. Beigās saņēmu vēl vienu jocīgu telefona zvanu – it kā no policijas.
Cilvēks teicās, ka esot Latgales priekšpilsētas policijas izmeklētājs un vienkāršā sarunvalodā aicināja uz satikšanos sakarā ar tiesas sēdi, kur es pieprasot naudu. Kad jautāju, kā es varu zināt, ka tiešām runāju ar izmeklētāju, man atbildēja – kad atnākšot satikties, tad redzēšot. Nekur negāju, jo sapratu – policija šādos gadījumos sūta ierakstītas vēstules, nevis zvana pa telefonu,» spriež Rubiks.
Vaicāts, vai šie notikumi viņu nebiedē, Rubiks atbild – viņam ne no kā vairs nav bail, un ar šādiem blēžiem ir jācīnās.
