Ripojošā klasika – Ford Custom 300 rolsroisa krāsā

«Kas ir auto? Ikdienā tas vairāk ir pārvietošanās līdzeklis. Es braucu ar BMW un tā vienkārši ir veca mašīna. Šo par vecu nenosauksi, šī ir antīka mašīna. Ja es būtu miljonārs, es ar tādām ikdienā vien braukātu. Cita garša. Emocijas, prieks un skaistums,» saka Guntis.

• Rolls-Royce krāsa. Oriģinālā mašīna bija zaļgana, jo tajos gados bija ļoti izplatīti pasteļtoņi, taču manai acij tā krāsa nepatika. Auto izskatījās noplucis. Mēs ar meistaru ilgi un prātīgi domājām, kādas krāsas izvēlēties. Veikalā ir kastes ar krāsu paraudziņiem, katrai markai un modelim savs tonis. Tad nu skatījāmies, kurš varētu būt labāks. Nācām pie secinājuma, ka īstais būs baltais Rolls-Royce tonis, jo baltie arī ir n-tie, ar dažādām nokrāsām. Savukārt sarkano no amerikāniskajiem ņēmām, no General Motors un līdzīgiem. Sarkanajam tonim ir pievienoti zelta graudi un saulītē tie mirdz.



• Kāpēc Ford? Es teikšu tā: jūs ejat pa ielu un meiteņu ir ļoti daudz, bet acīs iekrīt viena, divas, trīs. Nevar teikt, ka pārējās ir sliktas – visas ir foršas, taču iepatīkas tikai viena vai divas. Ar mašīnām ir tieši tāpat.

Mašīnu ir saražots daudz un dikti, bet acī iesitas viena vai otra bez loģiska izskaidrojuma.

Citi lasa

Elza Krūmiņa

Skandāls

Kādi jaunumi Rozenbaumas parādu skandālā? Aktieris Apse: Naudas nav, bet cilvēks atpūšas un malko vīnu

Maruta Rampāne

Padomi

Cik bieži ēst skābētus kāpostus, lai tie būtu veselīgi, nevis kaitīgi? Un kam labāk fermentētiem produktiem teikt nē?



Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

• Glābiet auto! Es pārstāvu Antīko automobiļu klubu, darbojos tur jau gadus piecpadsmit. Autiņi man dažādi ir bijuši, kādi divdesmit. Pirmais bija Steyr 220, 1936.gada austriešu kabrioletiņš. Agrāk likām sludinājumus, braucām pa Latviju ekspedīcijās un skatījāmies, ko un kur var dabūt. Diezgan daudz ko iepirkām un vācām ar domu, lai auto izglābtu no lūžņiem, citādāk viss aizietu bojā. Toreiz bija tā – lai vienu restaurētu, savāca divus trīs vienādus autiņus detaļu dēļ un paņēma labākās. Tad bija ko izvēlēties.



• Bez informācijas. Šie modeļi, Ford Custom 300, 1959.gadā bija ar divām durvīm, četrām durvīm, ar mehānisko kārbu, automātisko kārbu, ar sešiem cilindriem rindā kā šim, vai ar astoņiem V veida cilindriem. Kādu gribi! Bija arī pat pikapi, un tas viss bija vienā gadā vai divos, turklāt vienam Fordam vienam modelim, nemaz nerunājot par visām pārējām rūpnīcām! Bet to jau mēs krievu laikā nezinājām. Tad tikai bija – o, vecais autiņš! Un tik vācām, ko varējām savākt.
• Vēsture uz riteņiem. Vēl jau bija viena cita lieta ‑ interese par Latvijas kultūrvēsturi. Man mājās ir viens tāds smagais Chevrolet, 1929.‑30.gada mašīna. Tas ir ūnikums, kas saglabājies. Toreiz no Amerikas Latvijā veda iekšā šasijas, motorus, motora pārsegus, rāmjus, tiltus, vārdu sakot – visu ritošo daļu.
  
  Savukārt vai nu kravas kasti vai autobusu – to būvēja Latvijā uz vietas. Bija gan rūpnīca Vairogs, gan arī dažādas mazās darbnīcas, kas iepirka šasijas, uztaisīja auto un pārdeva. Tas iznāca lētāk, nekā ievest gatavu auto, jo tam bija liela muita. 
• Baltās kaijas. Ja jūs redzat Rīgā baltas Čaikas – tās ir manējās.



• Stress. Man gadās kādreiz kāziniekus vadāt. Tad ir stresiņš, lai viss būtu labi, jo tomēr vecs ir vecs un nav tādas drošības izjūtas, kā jaunam. It kā jau tu esi pārlasījis to auto savām rokām un zini, kas tam iekšā, visu situāciju it kā kontrolē, bet zemapziņā ir, kā ir. Teiksim, šim ir mehānika, bet ja mašīnai ir elektronika vai automātiskā kārba… Piemēram, Čaikai ir četras ātrumu podziņas – uz priekšu, atpakaļ, neitrālais un viens pazeminātais. Reizēm tu vari spiest visas pogas pēc kārtas, bet auto neiet un viss! Un tu nesaproti, kas notiek. Šādas situācijas mazliet kutina nervus.
• Smeķis. Kas rada smeķi, braucot ar šādu auto? Emocijas, jo dzīvē vispār jākrāj emocijas. Nevienam jaunam Mercedes vai Lexus ikdienā neviens nepievērš vērību. Toties braucot pa ielu ar šādu auto, visi pārējie pīpina un māj ar roku. Ļoti jauki. Drošības līmenis, protams, jaunajiem ir labāks. 1959.gadu nevar salīdzināt ar mūsdienām, jo 50 gadi tomēr ir 50 gadi.
• Sapņu auto. Nu ir jau visādi brīnumi padomā. Teiksim, ir tāds 1936.gada Horch 830, vācu autobūves spice. Tas būtu jābūvē, bet man ir tikai virsbūve, savukārt oriģinālās detaļas nav iespējams dabūt. Precīzāk, iespējams ir, taču cena ir simtos tūkstošu. Nenormāls cipars, lai gan īsta šovu mašīna tur varētu sanākt.