Izsakot viedokli par vai pret pieminekļu, piemiņas plākšņu demontāžu, kā arī ielu pārdēvēšanu, diskusijas dalībnieku domas dalījās. Vieni uzskatīja, ka nojaukšana ir vienkāršākais un brutālākais veids, kā atbrīvoties no pagātnes mantojuma, kamēr, piemēram, Ausma Cimdiņa bija pārliecināta, ka nedrīkst vilkt vienādības zīmi starp dažāda lieluma un nozīmes personībām. «Būtu taču dīvaini, ja mēs visi tagad staigātu pa Ļeņina ielu un salutētu Ļeņinam…»
Arno Jundze norādīja, ka vajadzētu izstrādāt vīziju, plānu, ko iesākt ar demontētajiem pieminekļiem. Un te nu skaidrību ieviesa vicemērs: «Visi parki nav domāti kā pieminekļu izstādes. Šādu pieminekļu izstādi mums ir vēlme izveidot no centrā noņemtajiem pieminekļiem.
Lietuvā ir ļeninekļu parks, kur visi vecie Ļeņini stāv, un par 10 eiro ir ieejas biļete.
Citi lasa
Šeit varētu kaut ko līdzīgu darīt, domāju, ka ļoti jauki būs, ka visus saliksim vienā skaistā parkā, smuki noformēsim, ainavu arhitekti piedalīsies, un tad pie katra pieminekļa paskaidrojošā plāksne.»
Pieminot bēdīgi slaveno un diskusijām apvīto Andreja Upīša pieminekli, Ratnieks skaidroja, ka šobrīd neesot pieņemts lēmums par konkrētu tā transformāciju. Pieminekļa pārzāģēšana, ko par necienīgu rīcību uzskata liela daļa sabiedrības, bijusi tikai ideja. Uz jautājumu, kas būs vietā, viņš atbildēja: «Vietā varētu būt plāksne, ko veidojam Anšlavam Eglītim, un vēl būs piemineklis leģionāriem, ko arī būtu vērts novietot kādā labā vietā.»