Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ģimenes arhīvs
«Vijas Artmanes dēls Kaspars Dimiters atveda uz televīziju trīs lielas dzelzs kastes – pilnas ar 8 mm filmu rullīšiem. Viņš nodeva mūsu rīcībā visu arhīvu, kuru safilmējuši gan Artūrs Dimiters, gan pati Vija, kas ņēma līdzi kameru savos ārzemju ceļojumos. Uzskatu tos par ļoti vērtīgiem kadriem un ieguvumu mūsu filmai.
Un tajos mēs varam ieraudzīt Viju bez oficiālās maskas, bez ierastā filmējuma pēc komandas – «Tagad ejiet tur, tagad paskatieties uz kameru un pasmaidiet!» Te ir Vija, kas izkar žāvēties veļu, ravē dārzu, sēž ar bērniem Gaujas malā, peldas, sauļojas, smejas un dejo mājas ballītēs. Ļoti atbrīvota, savā ziņā cits cilvēks.
Kristiāna man uzticēja arī nelielu blociņu, kurā Vija bija veikusi pierakstus Kā gulbji balti padebeši iet filmēšanas laikā. Tā ir īsta filmas dienasgrāmata, kuru bija ļoti interesanti lasīt.
Mēs gan to neizmantojām filmā, bet kā biogrāfisks materiāls tas ir brīnišķīgs. Sākumā viņa ļoti sausi bija pierakstījusi faktus, bet ar laiku ierakstos parādījās viņas attieksme pret cilvēkiem, šaubas par sevi. Piemēram, viņa rakstīja tā: «Nē, tas kino ir tik ļoti sarežģīts, ka laikam nekad nevarēšu būt kino aktrise.» Vijai Artmanei nebija svešs cilvēcisks vājums, šaubas par sevi, kaut kādi kompleksi, grūtumi. Aktrise pati filmā runā par to, ka viņai nav skaists profils (pārāk mazs deguns), augums nekāds un kā gan ar tādiem dotumiem viņa varētu būt laba aktrise?
Man personīgi ļoti interesants šķiet aktrises Ievas Pļavnieces stāsts. Viņa pusaudzes vecumā bija krājusi aktieru autogrāfus un rakstījusi viņiem vēstules. Tostarp arī apbrīnas pilnu vēstuli Vijai Artmanei. Viņas abas satuvinājās Vijas dzīves nogalē. Un Ieva aktrisi vadāja uz izrādēm un koncertiem, ciemojās arī viņas mājās Murjāņos.
Tur, aktrises mājās, joprojām glabājas milzīgas kastes ar pielūdzēju vēstulēm.»
Mazliet par nākotnes plāniem
Tūlīt Agita ar Dairu sāks jaunu Filmas arheoloģiju – par Aloiza Brenča filmu Mirāža. «Ārprātīgi grūti tas būs, jo nav daudz materiālu par šo filmu. Bet ar Mirdzu (Martinsoni) un Mārtiņu (Vilsonu) mums vēl ir iespēja runāt.»
Kad būs iznācis šis žurnāls, Agita ar komandu jau būs nofilmējusi Izraēlas filharmoniskā orķestra koncertu Jūrmalā. «Filmējam kartīšu sistēmā – tā kā ārzemēs parasti filmē simfoniskās mūzikas koncertus. Tas nozīmē, ka visi filmējamie kadri tiek sagatavoti jau pirms tam, un operators strādā pēc tā, kas viņam uzrakstīts priekšā uz kartītēm. Tas ir gandrīz kā scenārijs, kura pamatā ir mūzikas partitūra. Tas ir sarežģīts, bet ļoti interesants darbs.»
Savukārt Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija septembrī skatītājiem piedāvās jaunu raidījumu Kultūrdeva (Viena no tā režisorēm būs arī Agita – aut.). Tas būs gandrīz stundu garš iknedēļas kultūras žurnāls, kuru vadīs Mārtiņš Ķibilds.
Sarunas nobeigumā jautāju Agitai, vai viņa pati ir pielūgusi jeb apbrīnojusi kādu aktieri. «Nē, tas nav manā raksturā. Es uz to nepavelkos. Es vairāk apbrīnoju cilvēkus, kas spēj fanātiski skatīties uz kādu personu vai ideju. Es jebkur varu atrast kaut ko foršu. Tāpēc man vienmēr ir bijuši daudzi mīļi aktieri, daudz mīļas mūzikas un daudz mīļa kino, bet ne visvismīļākais.»
