Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Žēloties nebija Artmanes garā
«Vijai piemita talants un unikāla spēja pielāgoties laikam. Ne velti filmas nosaukums ir Aktrise un laiks. Jo Smiļģa laiks teātrī prasīja kaut ko vienu no viņas, režisora Pētera Pētersona laiks atkal ko pilnīgi citu, vēl citu – 80. gadi jeb Arnolda Liniņa laiks. Vija spēja ne tikai atrast savu vietu katrā no šiem laikiem, bet vienmēr būt pirmā. Un tas no viņas ļoti daudz prasīja. Viņai nācās arī sevi lauzt un mainīt.
Filmā parādās brīnišķīgs režisora Jāņa Streiča novērojums. Viņš saka, ka Vija bijusi neiecietīga, bieži dusmojusies, reizēm nedomājot kaut ko spērusi uz āru.
«Un tad viņa saprata, ka dusmīgs cilvēks nav skaists. Bet Vija gribēja būt skaista.» Viņa iemācījās apvaldīties, savākties, un izveidot citu tēlu. Tas bija milzīgs darbs ar sevi. Režisors Rolands Kalniņš, kuram šobrīd ir jau 97 gadi, Viju pirmo reizi satika 1949. gadā, lai aicinātu uz fotoprovēm filmai Nauris. Vijai tolaik bija tikai 20 gadi. Kalniņš Viju raksturoja kā ļoti talantīgu un absolūti kino aktrisi, kas spēj uzreiz sajust un sadraudzēties ar kameru. Turklāt Vija ļoti ātri un organiski spējusi arī uztvert un norunāt tikko rokās iedotus tekstus. Dabas dots talants, tā viņš teica.
Citi lasa
Bet traģiskā puse bija aktrises dzīves nogale. Viņa piedzīvoja vairākus insultus, un apbrīnojami, ka spēja pēc tiem atgūties. Man šķiet, tas arī liecina par viņas neatlaidību un milzīgajām darba spējām. Jo galu galā arī atgūties no slimībām ir darbs. Un ne tikai atgūties, bet vēl kāpt uz skatuves un spēlēt. Televīzijā saglabājies ieraksts ar viņas pēdējo lomu 90. gadu beigās izrādē Pīķa dāma. Tur viņa ir lieliska un spoža! Slimība, protams, bija atstājusi savas sekas, un Vija mēdza aizmirst tekstu, taču dažas izrādes viņa nospēlēja bez nevienas aizķeršanās.
Un vēl, protams, žēl, ka viņai bija jāpiedzīvo pārmaiņu laiks Latvijā, kad mājai, kurā viņa dzīvoja, uzradās īpašnieks un visus iemītniekus vajadzēja dabūt ārā. Bet tāds liktenis bija daudziem. Kāds pārmet ģimenei, kāds valdībai, kāds teātrim, un katram ir sava taisnība. Taču no tā mēs filmā centāmies distancēties.
Lai nu kā, nevienā no uzfilmētajiem materiāliem neatradām epizodes, kurās viņa žēlotos vai būtu izmisusi. Tas nebija Vijas garā. Viņa neatļāvās tā skatīties uz dzīvi. Vismaz publiski noteikti ne.»
Intervijas turpinājums:
