Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
No ģērbējas Operā līdz režisorei Televīzijā
Agita nāk no Jēkabpils, un viņas radošā dzīve aizsākās, jau studējot Žurnālistikas fakultātē. «Mana kursabiedre toreiz piestrādāja Operā, un arī es tur nonācu, lai drusku piepelnītos. Bet iestrēgu uz ļoti daudziem gadiem. Pat tad, kad jau strādāju Televīzijā, vakarā gāju uz izrādēm Operā. Es biju ģērbēja, kurai vajadzēja sagatavot mākslinieku tērpus, kā arī palīdzēt viņiem ar pārģērbšanos.
Protams, ka lielākais kaifs jau nebija gludināt kostīmus, bet uzturēties aizkulisēs un savā ziņā būt aizliegtās, nepieejamās puses daļai.
Jau ieejot pa Operas nama dienesta durvīm, man bija sajūta, ka savā ziņā es šajās telpās esmu valdniece. Man te nenormāli patika, jo neskaitāmas reizes no aizkulisēm dzīvoju līdzi sev mīļiem izrāžu tēliem. Un es ļoti labi saprotu tos cilvēkus, kas strādā teātros ar mazām algām, bet neiet prom. Jo mākslas vide ir ļoti lipīga, tā fascinē un ievelk.
Baleta un operas solisti savā ziņā kļuva par maniem sabiedrotajiem, kas man uzticējās un arī jautāja viedokli par izrādēm – «Kā sanāca, kā skanēja, kā nodejoju?» Un, tā kā pēc dabas esmu ārkārtīgi aktīva un ļoti ātri iesaistos visos procesos, man vienmēr bija savs viedoklis.»
Strādājot Operā, Agita iepazinusies ar Latvijas televīzijas režisori Valdu Ilgisoni un mūzikas redaktori Dailu Liepu, kas veidojušas ierakstus Operas un baleta teātrī. Tā kā savulaik klasiskajai mūzikai bija atvēlēta liela niša mūzikas redakcijā, Valda ar Dailu bijušas biežas viešņas teātrī. Tieši tolaik Televīzijā atbrīvojusies administratores jeb režisora palīdzes vieta, un Agita, pat vēl nebeigusi studijas, jau nokļuva citā radošā pasaulē ar ļoti aizrautīgiem kolēģiem.
«Mani darbā pieņēma Mūzikas redakcijas vadītāja Maija Amoliņa. Ļoti interesanta personība un joprojām mana kolēģe. Maija savā dzīvē satikusi ļoti daudz izcilu personību, viņa ir ļoti aktīva, emocionāla un atvērta, un darbā iegulda visu savu sirdi un dvēseli. Un tie viņas stāsti vienmēr ir tik aizrautīgi! Vēl tagad atceros, ka pēc raidījuma par kādu mākslinieku viņa atnāca pie mums un teica: «Meitenes, es viņā pilnīgi esmu iemīlējusies!»
No viņas cenšos mācīties strādāt ar atvērtu sirdi. Tā es nokļuvu Televīzijā, un tūlīt būs 25 gadi, kopš tur strādāju. No Mūzikas redakcijas režisora asistentes izaugu līdz režisorei. Bet, ja es ko daru, vienmēr ļoti pavelkos. Sākumā gāju uz pilnīgi visiem ierakstiem – gan tiem, uz kuriem bija jāiet, gan tiem, uz kuriem nebija. Bet gāju tikai tāpēc, lai mācītos un gūtu pieredzi. Vienā brīdī slodze kļuva par lielu un ģērbējas darbs bija jāatmet.»
Jebkura cilvēka dzīve ir filmas vērta
«Katram dzīvē ir tādi pavērsieni un brīži, no kuriem iznāktu kārtīgs seriāls, daudz jaudīgāks par Santa Barbaru. Manā dzīvē arī netrūkst interesantu epizožu. Taču aizraujošākās saistās ar darbu, kas ir negaidītu pavērsienu pilns. Jā, var teikt, ka esmu darbaholiķe.»
Agitas vecākajam dēlam Artūram, kurš ir biologs, jau ir 28 gadi un pašam sava dzīve. «Kad piedzima dēls, man šķita, ka viņam jābūt manai kopijai. Un man bija liels pārsteigums, ka tas ne tuvu nav tā. Mans dēls ir kaut kas pilnīgi cits. Tik ļoti citādāks cilvēks, bet tajā pašā laikā – daļa no manis. Kopš mazām dienām viņu nekas cits neinteresēja kā skudras un kukaiņi.
Artūrs stundām varēja sēdēt vecmāmiņas dārzā un vērot, kā skudras rāpo. Apbrīnojami! Meita Sofija, kurai ir vienpadsmit, ir daudz līdzīgāka man. Kaut vai tādā ziņā, ka, līdzīgi kā es skolas gados, – spēlē volejbolu. Bet bērni man ir palīdzējuši saprast, ka nevienu nevajag lauzt un mēģināt pārveidot vai piespiest izvēlēties nodarbošanos, kas vecākiem šķiet piemērotāka.»
Intervijas turpinājums:
