Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Cafe Racer
Cafe Racer ir populārākais no šobrīd aktuālajiem retro stiliem moto būvniecībā. Tas aizsācies 60. gados Anglijā, kur Menas salas TT sacīkšu fani ar atvieglinātiem britu spēkratiem rīkoja nelielas sacīkstes Vatfordas Busy Bee un Londonas Ace Cafe apkaimē. 60. gadu sākumā automašīna vairs nebija greznība, tāpēc motocikls kā transports vairs nebija aktuāls un kļuva par sava veida statusa objektu, protestu mietpilsonībai.
Populārākā konstrukcija bija tā saucamais Triton spēkrats, kur tika izmantots jaudīgais Triumph dzinējs un vieglais, izturīgais Norton rāmis. Mazliet vēlāk radās arī līdzīgas konstrukcijas –Norvin (Norton rāmis un Vincent HRD jaudīgais V-twin dzinējs) un Tribsa (Triumph dzinējs un BSA rāmis).
Raksturīgās Cafe Racer īpašības bija: Clip-ons stūre zemākai braucēja sēdpozīcijai, kas ļāva samazināt gaisa pretestību, bieži tika uzmontēts arī neliels aptecētājs, vienvietīgs sēdeklis ar nelielu kuprveida aptecētāju aizmugurē, kāpšļu pozīcijas maiņa, atvirzot tos uz aizmuguri un maksimāla visa motocikla atvieglināšana, noņemot visu lieko.
Tā kā britu moto rūpniecība nepiedāvāja sporta motociklus plašākai publikai, entuziasti tos būvēja paši.
70. gados Cafe Racer turpināja attīstīties, pateicoties Japānas moto ražotāju uzplaukumam un viņu piedāvātajiem jaudīgajiem daudzcilindru motocikliem – leģendārajam Honda CB un Kawasaki Z, kas tika uzlaboti, izmantojot pārbaudīto formulu. 70. gadu beigās Cafe Racer stila spēkratus piedāvāja jau sērijveidā, sākot ar itāliešu Moto Guzzi un beidzot ar Harley-Davidson. Diemžēl daudziem tas bija tikai mārketinga triks, lai piesaistītu jaunus pircējus, un realitātē Cafe Racer versijas atšķīrās no standarta motocikliem tikai ar izskatu.
Bobber
BMW R75 bāzes" src="https://cdn.santa.lv/files/auto-bild/Retro_motociklu_atdzimsana_Cafe_Racer_Bobber_un_citi_popul%C4%81ri_stili_1.jpg">
Šis stils aizsākās ASV, kad pirms simts gadiem jaunie, karstasinīgie motobraucēji no standarta Harley-Davidson V-twin gribēja izspiest lielāku ātrumu un padarīt to manevrēt spējīgāku, maksimāli to atvieglinot. Tika saīsināts pakaļējais dubļusargs un noņemts priekšējais, pazemināta sēdekļa pozīcija, saīsināta motocikla bāze, kā arī noskrūvēti visi liekie aksesuāri, un šo procesu nosauca par Bob-job. 30. gados Amerikas motociklistu asociācija (AMA) izveidoja C klasi savā sacīkšu klasifikācijā, kas paredzēja, ka oficiālajās sacīkstēs varēja piedalīties tikai rūpnīcā gatavoti spēkrati, kas bija uzlaboti pēc līdzīgas formulas.
Iedvesmojoties no šiem sacīkšu spēkratiem, moto entuziasti sāka masveidā modificēt savus standarta Indian un Harley-Davidson motociklus, radot pirmo Custom motociklu stilu Bobber.
Pēc Otrā pasaules kara šī tendence nezaudēja popularitāti, taču bieži vien sāka iegūt dekoratīvu nozīmi, pārbūvētie motocikli tika izgreznoti ar īpašu Pin Striping krāsojumu, krāsainiem sēdekļu polsterējumiem un daudziem hromētiem elementiem, saglabājot standarta ģeometrijas rāmi un nemodificētu dzinēju.
Par tā laika slavenāko Custom moto kultūras pārstāvi uzskatāms mākslinieks un mehāniķis Kenets Roberts Hovards ar iesauku Von Dutch. Viņa Bobber stila raksturīgākās iezīmes bija samazināta izmēra degvielas tvertne, augsta stūre, uz augšu pavērsti izpūtēji un atraktīvs krāsojums ar Pin Striping elementiem. 60. gados stils turpināja attīstīties, sadaloties dažādos apakšvirzienos – dragster stila boberos, Custom show boberos, čoperos (chopper).
Par čopera galveno atšķirību uzskatāms pamatīgi pārveidots vai no jauna izgatavots motocikla rāmis. Pēc čoperu slavas gājiena, kas aizsākās 70. gados un valdīja teju 40 gadu, šodien aktualitāti atguvis pirmatnējais Bob-job, kas tiek saukts par retro-bobber, un tā iezīmes manāmas arī atsevišķos lielo moto tehnikas ražotāju sērijveidu modeļos.
Brat Style
Līdzīgi kā Cafe Racer, motocikls tiek atbrīvots no visa liekā – izģērbts, taču tam ir augstāka un platāka stūre. Viss nepieciešamais – akumulators un vadi – ir apslēpti. Raksturīgākā Brat Style iezīme ir minimālisms, plakanais, taisnais sēdeklis un atkailināta zemsēdekļa rāmja daļa. Par iecienītākajiem pārbūves donoriem kalpo 70.–80. gadu japāņi – Honda, Yamaha, Suzuki un Kawasaki ar 400–1000 cm3 dzinējiem.
Jāatzīmē, ka pretēji citu stilu pārstāvjiem šeit liela daļa pārbūvēto motociklu ir ar nosacīti mazajiem 400–500 cm3 viencilindra četrtaktu gaisdzeses dzinējiem.
Nosaukums kā tāds cēlies no kādas Tokijas priekšpilsētā bāzētas moto darbnīcas. Tur jau pirms vairāk nekā 10 gadiem būvēja šāda veida atvieglinātus Cafe Racer motociklus ar samērā šaurām riepām, par pamatu ņemot vecos Yamaha XS viencilindra spēkratus. Konstrukcijā netika izmantotas dārgas komponentes, tā saglabājot samērā zemas izmaksas, kas piesaistīja jauniešu auditoriju.
Tokijas Brat Style darbnīcas motociklu raksturoja standarta rāmis ar nedaudz pārveidotu, zemāku, minimālistisku aizmugures daļu, divi konvencionāli amortizatori, plakans sēdeklis, paredzēts vienam braucējam, standarta teleskopiskā priekšējā dakša, abi vienādi riteņi un standarta pilienveida bāka (dažkārt aizgūta no kāda mazāka motocikla), plata stūre, saīsināti dubļusargi, nekāda hroma vai glancēta krāsojuma, un dzinējs bieži tika nokrāsots melns.
Pavisam drīz jau šis stils valdīja Japānā, un, pateicoties globālajam tīmeklim un sociālajiem tīkliem, Brat Style iekaroja arī visu pasauli.
Scrambler
Scrambler saknes meklējamas 20. gados Lielbritānijā, kur tika rīkotas sacīkstes, kurās ar motociklu bija nepieciešams visātrāk nokļūt no punkta A līdz punktam B. Lai to paveiktu, ikdienas spēkrati ar motoru tilpumu līdz 650 cm3 tika īpaši pārveidoti braukšanai bezceļa apstākļos. Faktiski šie bija pirmie bezceļnieki, enduro un motokrosa motociklu priekšteči: augstu pārvietots izpūtējs, īsāks, polsterēts sēdeklis, mazāka degvielas tvertne, lielāks piekares gājiens, augsta profila riepas ar bezceļa protektoru, atvieglinātas komponentes un vizuāla vienkāršība.
Šis ielas motociklu pārveidošanas process turpinājās līdz 70. gadiem, kad lielie moto zīmoli pievērsās bezceļu un krosa motociklu masveida ražošanai un arī sacīkstes kļuva sarežģītākas, ar augstākiem lēcieniem, lielākiem ātrumiem un neizbraucamākām trasēm.
Tracker
Flat Track sacīkstes ir vienas no vecākajām motociklu sacīkšu formām pasaulē, tās oficiāli aizsākās 20. gadsimta 20. gados, kad Starptautiskā Motociklistu federācija (FIM) sāka rīkot bezceļu sacensības. Savukārt plakanā ovāla trase dzima 1932. gadā ASV, kad Amerikas motociklistu asociācija (AMA) izveidoja A klasi savā sacīkšu klasifikācijā. Sacīkstēs piedalījās braucēji ar rūpnīcās būvētiem sacīkšu prototipiem, tie sevī ietvēra tā laika augstākās moto būvniecības tehnoloģijas. Lielās depresijas iespaidā 1937. gadā AMA izveidoja C klasi, kas sacīkstēs ļāva piedalīties ar krietni lētākiem sērijveida spēkratiem. Gadu gaitā ASV C klases sacīkstes pārauga Flat Track sacīkšu formā (Eiropā to pazīstam kā spīdveju).
Flat Track trases raksturīgās iezīmes ir: ovālveida, maksimums vienu jūdzi gara, ar četriem pagriezieniem un grants, smilšu vai izdedžu segumu.
Sacensības notiek pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam, tas nozīmē, ka ir tikai kreisie pagriezieni. Līdz ar to motociklu konstrukcija ir specifiska –atvieglināts, ar nelielu degvielas tvertni, augstu klīrensu, vienvietīgu sēdekli, raksturīgas formas aizmugurējo aptecētāju, platu stūri, augsta profila riepām, bez dubļusargiem un bez bremzēm. Faktiski visi Tracker stila mūsdienu motocikli iedvesmojas no leģendārā Harley-Davidson XR750 Flat Track sacīkšu bolīda.
Rezumējums
21. gadsimtā vēsturiskie moto stili piedzīvoja renesansi, un mazās darbnīcas atsāka būvēt retro spēkratus, bet tam sekoja atbildes gājiens no lielajiem ražotājiem.
