Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mēs ar viņu kādreiz kopā strādājām. Viņš man piezvanīja, pateica, ka katru dienu domā par Ukrainu un mani. Apvaicājās, kā man iet. Tas notika tajā brīdī, kad vēl biju šokā. Pateicu, ka viss ir labi un apraudājos. Tad viņš minēja, lai braucu pie viņa kopā ar kaķi, jo palīdzēs. Sākumā negribēju braukt prom no Ukrainas, bet Renārs mani pārliecināja, ka, ja es atbraukšu un pavadīšu Rīgā vai Liepājā kādas pāris nedēļas mierīgākā vidē, tā nebūs nodevība pret savu valsti.»
Jekaterinai Skuridinai Kijivā ir sabiedrisko attiecību aģentūra, kas agrāk palīdzēja organizēt grupas «Prāta Vētra» uzstāšanos Ukrainā.
«Mani nepamet sajūta, ka tas viss nenotiek ar mani, ka tā ir filma un ka tas nav pa īstam. Sākot jau ar to, ka bombardē pilsētu un tu redzi, kā sprāgst raķetes, beidzot ar to, ka Renārs 6.30 no rīta mani sagaida stacijā. Man kāds mītiņā pajautāja, vai es saprotu, ka tas ir viens no populārākajiem cilvēkiem Latvijā. Jā, es principā saprotu. Ja man kāds bērnībā vai agrāk, kad es pati gāju uz «Prāta Vētras» koncertu, būtu teicis, ka es dzīvošu pie viņa Rīgā, jo bēgu prom no bumbām un Krievija bombardē Kijevu… Tas viss liekas tik savādi, visu laiku šķiet, ka tas ir tikai sapnis un ka es pamodīšos, un viss būs normāli.»
Kopā ar draugiem pēc sava dzīvokļa pamešanas Jekaterina nolēma paslēpties vasarnīcā Vasiļkovā. Piecu dienu garumā viņa atradās karadarbības epicentrā.
«Parasti bombardē divos trijos naktī, bet pēdējā vakarā tas sākās daudz agrāk, proti, sešos vai septiņos vakarā. Tā kā mēs atradāmies starp Fastivu un Bila Cerkvu, no Fastivas uz Bila Cerkvu šāva raķetes, un tās visas lidoja virs mums. Kaut kādā momentā tieši zem mūsu loga nokrita raķetes gabals.
Tas bija ļoti baisi. Sapratām, ka nervi vairs netur.
No rīta iesēdāmies mašīnā un aizbraucām uz Hmeļnicku.»
Divas dienas Hmeļnickā pie paziņu paziņām, tad vēl divas – Ļvivā, līdz Jekaterina atrada brīvprātīgo, kas viņu aizveda līdz Polijas gājēju robežai. Rindā bija jāstāv deviņas stundas.
«Tur es iepazinos ar meiteni, kura man ar transferu palīdzēja tikt līdz Varšavai, kur es atkal pārnakšņoju pie kaut kādiem nepazīstamiem labiem cilvēkiem, draugu draugiem, un pēc tam es nopirku biļeti līdz Rīgai. 11 stundas mēs kopā ar kaķīti braucām, 6.30 Renārs mūs sagaidīja autoostā. Vienkārši atvēra man savu māju, nopirka veselu ledusskapi ar ēdienu,» atzīst Ukrainas bēgle.
Jekaterina visu laiku cenšas būt noderīga. Kongresu namā, zvanu centrā, viņa arī attālināti cenšas vadīt savu uzņēmumu. Sieviete aizpildīja iesniegumu, lai saņemtu humāno vīzu; tā būšot gatava 17. martā.
«Ir tāda sajūta, ka tev bija viss, bet pēkšņi esi palicis par cilvēku bez nākotnes. Visi cer atgriezties mājās, bet, kad tas notiks un kā tu tur atgriezīsies, kā izskatīsies pilsēta, tas viss ir ļoti neskaidrs.»
Intervijas laikā ar Latvijas Radio Jekaterina turas bravūrīgi un pat cenšas jokot. Asaras acīs sievietei saskrien tikai vienreiz, runājot par vecākiem, kas palika Ukrainā.
«Kad es braucu prom, Ukrainā vēl bija pilsētas, kas palika neskartas un kuras nebombardēja; tajā skaitā Dnipro – pilsēta, no kuras es nāku. Man tur ir mamma, tētis, vecmamma. Šorīt es pamodos no tā, ka bombardēja Dnipro pilsētu. Nē, viss labi… Nu, kā labi… cits rajons. Tas viss ir uz laiku – nekad nezini, kurš būs nākamais. Mamma saka, ka nekur nebrauks. Ja agrāk varēja aizbraukt uz Ukrainas rietumiem, tad šodien valsts iekšienē tu vairs nekur nevari palikt. Agri vai vēlu tas atnāks visur.»
