Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
27
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Mūža lielāko daļu Elīna Zālīte cīnījās ar smagu slimību – tuberkulozi, kas izpaudās dažādās formās. No muguras pārceļoja uz plaušām, tad uz nierēm, un tieši slimība arī pavēra ceļu Zālītes literārajai darbībai. Spiesta lielu daļu dzīves pavadīt guļus gultā uz dēļa, viņa savas dienas aizpildīja ar svešvalodu studijām, tulkoja citu darbus un sacerēja pati.
Kā zina stāstīt Zālītes māsas Elzas mazmeita Baiba Gerharde, bērnu ārste Talsos, dzejniece skaļi ilgojusies kaut vienu dienu pavadīt kā pilnīgi vesels cilvēks. Baibai bija tikai četri gadi, kad tante Elīna aizgāja viņsaulē. Vēlāk, pūlēdamās sastādīt ciltskoku, Baiba izjautāja vecomammu par viņas slaveno māsu.
Tā pierakstīti stāsti, arī par to, cik kaislīga sēņotāja Elīna bijusi, taču lasījusi tikai baravikas!
Kaut gan nav smādējusi tās arī ar tārpiņiem, jo groza saturu savēra uz auklas un žāvēja pie krāsns, lai uz Rīgu aizvestās baravikas atgādinātu par Apes saulainajiem siliem. Tomēr rudeni savos pantos dzejniece apdziedājusi kā smagu laiku, kad mirstošās lapas vedina uz skumjām pārdomām.
Iespējams, mūsdienās tik smagi slims cilvēks tiktu atzīts par invalīdu un būtu valsts aprūpē, taču Elīnai Zālītei par izdzīvošanu nācās cīnīties pašai, ikdienā sadzīvojot ar sliktu pašsajūtu, sāpēm un nogurumu, kam pievienojās augsts asinsspiediens un galvassāpes. Reizēm bija jālieto smaga ģipša korsete.
Kāda cita Elīnas vietā būtu kļuvusi par nastu apkārtējiem, bet viņa nekad nežēlojās, strādāja, cik spēja, un varbūt arī pārslodzes dēļ tik agri aizgāja mūžībā… Kā skaidro Baiba Gerharde, tuberkulozi tais laikos ārstēja vienkārši – ar labu gaisu un uzturu. Arī viņa pati smagi slimojusi, nonākusi pat sanatorijā, kur lielisko ārstu piemērs iedvesmoja studēt medicīnu. Un arī Baibai skolā labi padevušies sacerējumi, taču kļūt par dzejnieci viņa nekad nav kārojusi. Zīmīgi, ka Elīnas Zālītes nākotnes sapņi saistījās vispirms ar mūziku, tad tieslietām, bet pie rakstniecības viņa nonāca būtībā nejauši – pateicoties talantam un nepieciešamībai izdzīvot…
Pati saviem spēkiem
«Sirds nemiers mani projām dzen no mājām,» rakstīja Zālīte, iemācījusies lasīt jau četru gadu vecumā, un rotaļlietu vietā allaž izraudzījās grāmatas. Ģimenē viņu sauca par Mazēnu vai Mazīti – sīkā, bālā meitenīte bija jaunākā triju bērnu ģimenē. Vecākā māsa Elza deva priekšroku dārza darbiem un mājdzīvniekiem, taču muzikālās dotības bija visām Zālīšu atvasēm, arī brālim Hugo Aleksandram. Viņš pratis meistarot visvisādus mūzikas instrumentus, arī mašīnas.
Savukārt Elīna savās rotaļās nodevusies kapsētām: meitene vāca beigtus kurmjus, putniņus, pelēnus, taisīja tiem zārkus un krustus, ar skaistām puķēm rotāja kapiņus.
«Reizēm man bija ārkārtīgi jautri, reizēm bez sevišķa iemesla nolīdu kaktā un raudāju,» par savām bērnu dienām stāstījusi rakstniece, kas dzimusi 1898. gada 19. oktobrī Gaujienas pagasta Vosu mājās.
Kad Elīnai bija seši gadi, ģimene pārcēlās uz mazpilsētu Api, netālu no Igaunijas robežas. Zālīšu ģimenes galva Augusts cerēja darboties kā ratu meistars un galdnieks, viņš nopirka zemes gabalu Dzirnavu ielā, kur uzbūvēja darbnīcu un uzslēja no Vosiem pārvesto guļbūves dzīvojamo ēku. Skaidrs, ka bija sakņu dārzs un puķu dobes, par kurām un trim bērniem gādāja Karlīne Zālīte. Jaunāko meitu viņa centās palutināt, Elīna allaž esot bijusi glīti ģērbta, uz baznīcu vesta ar skaistu lenti matos. Mācībās veicās ļoti labi, sevišķi panākumi bija matemātikā un dziedāšanā, un, Apes pamatskolu beidzot, meitene nosaukta par skolas kroni.
Pie Zālīšiem bieži skanēja mūzika: Elza spēlēja cītaru, Elīna – ģitāru un dziedāja tik skaisti, ka sapņoja kļūt par dziedātāju.
Diemžēl šis nodoms neatrada dzirdīgas ausis – tēvs bija pret, bet mātei nebija naudas, lai Elīnu atbalstītu. Tēvs uzskatīja, ka meitai vajadzīgs bagāts vīrs, nevis izglītība.
Turklāt Augusts, aizrāvies ar kāršu spēli, daļu nopelnītā notrallināja, un mammas mūžīgo neapmierinātību ar dzīvi rakstniece teicās mantojusi. Savukārt no tēva nāca runīgums, humora izjūta un krietna deva enerģijas. Tā arī spārnoja doties uz Valku, kur 1913. gadā Zālīte iestājās sieviešu ģimnāzijā.
Valkā Elīnai nācās iztikt tikpat kā bez vecāku atbalsta, ja nu māte atsūtīja šo to no pārtikas produktiem. Uzņēmīgā meitene pasniedza privātstundas, pateicoties savam sirsnīgajam raksturam, ieguva daudz draugu un atbalstītāju, kas palīdzēja ar maizes kumosu. Tolaik skolēni bija sākuši rakstīt cits citam vēstules, sacenšoties – kuram iznāks labāk! Talkā sauca arī Elīnu, un viņas rakstītās tika atzītas par visskaistākajām.
Pirmā pasaules kara laikā uzplauka Zālītes jūtas pret kādu čehu tautības karagūstekni, kurš bija mākslas skolas audzēknis. Elīna – trausla, gracioza, sievišķīga – patika puišiem. Ģimnāzijas pēdējā klasē viņa smagi saslima – mugurkaulā sākās tuberkulozes process. Par iemeslu minēta gan paslīdēšana uz ielas, krītot uz muguras, gan savainojums, kad, peldoties Vaidavas upē, meitene uzdūrusies ar muguru kādam zaram. Vēlāk Zālīte rakstīja: «Šīs grūtās un ilgās slimības laikā es varbūt būtu kritusi izmisumā, ja man nebūtu bijis labs draugs – jauns bēgļu ārsts Jānis Smilga, kas man atdeva ticību un cerību dzīvei.»
Ārsts lika iekvēloties mīlas jūtām, kā arī modināja interesi par literatūru, sevišķi Raiņa darbiem, un tolaik Elīna nopietni sāka aizdomāties par rakstniecību un dzeju.
Smilga gan nepiedzīvoja nevienu Zālītes rindiņu nodrukātu, jo 1920. gadā nolika galvu Krievijas stepju smiltīs. Toties Elīna par spīti slimībai mācījās un kā eksterne nokārtoja beigšanas eksāmenus Tartu sieviešu ģimnāzijā. Viņa sapņoja studēt tieslietas, taču tam nebija naudas.
Beigusi skolotāju kursus, Elīna sāka strādāt Alūksnes vidusskolā, un šīs pilsētas iezīmes viņa devusi savā romānā Agrā rūsa aprakstītajām varones Elzas gaitām. Taču drīz vien darbs bija jāmet pie malas, jo uzliesmoja slimība. Atgriezusies Apē, Elīna ilgstoši ārstējās un, gultā gulēdama, apguva vācu un franču valodu, igauņu mēli zināja visi Apes bērni, taču, lai pienācīgi tulkotu, nācās daudz mācīties.
Tulkošana bija pirmais solis ceļā uz rakstniecību, drīz radās dzejoļi. Tas notika sanatorijā Tatru kalnos, Zakopanē, – naudu tālajam ceļam savāca Apes jaunieši, kas ļoti mīlēja Elīnu. Pie viņas bieži notika dziesmoti vakari, kuros Zālīte dziedāja un spēlēja ģitāru, novadnieki sarīkoja teātra izrādi, kuras ienākumi tika ziedoti viņas ārstniecībai. Svešajā vietā, iegrimusi vientulībā, Elīna dzejā izpauda savas izjūtas un vārsmas nosūtīja Antonam Austriņam. Dzejnieks atzinīgi novērtēja veikumu, deva lietišķus padomus, sekoja pirmā publikācija, un 1923. gadā Zālīte Apē atgriezās jau kā «rakstniece». Veselība uz laiku bija glābta, taču ar uztura pelnīšanu Latvijā nevedās viegli.
Latvijas Kultūras ministrija paziņoja par plāniem izdot igauņu eposa Kalevipoegs tulkojumu latviski un meklēja kādu, kas uzņemsies šo darbu. Kaut tikai iesācēja, Zālīte uzdrīkstējās iztulkot eposa fragmentu un to nosūtīja uz Rīgu. Izrādījās, jauniete tobrīd bija teju vienīgā atdzejotāja no igauņu valodas, un Kalapuisis iesoļoja Dzirnavu ielas mājiņā. Līdztekus Zālīte nopietni pētīja igauņu tautasdziesmas, rakstīja apcerējumus, pieteica sevi prozā, arvien čaklāk dzejoja.
Sievietes dvēseles atspulgi
Sakrājusi naudu, 1924. gada sākumā Elīna Zālīte devās uz Rīgu, lai ar operāciju apturētu tuberkulozes procesu mugurkaulā. Pēc tās viņa tika noguldīta uz dēļa, liedzot kustēties…
Blakus neviena tuvinieka, kas apraudzītu, līdz drīkstēja atgriezties Apē. No turienes turpmāk uz laikrakstu un žurnālu redakcijām galvaspilsētā cits pēc cita ceļoja dzejoļi un stāsti.
Zālīti uzaicināja piedalīties latviešu rakstnieču vakarā, kur Elīna uzstājās kopā ar Aspaziju, Annu Brigaderi un citām slavenībām.
Lielo prieku sarūgtināja iesācies plaušu tuberkulozes process. Tam par spīti, viņa čakli strādāja. Pabeidza Kalevipoega tulkojumu, latviskoja igauņu dzeju, tulkoja romānus. Mācījās somu valodu, rakstīja recenzijas, līdz sēdās vilcienā, lai dotos uz sanatoriju Šveicē – Davosā. Lielāko daļu laika atkal nācās pavadīt gultā, par laimi, dzejnieci iekārtoja mājā, kur mitinājās trīs latvieši, tostarp aktrise Ludmila Špīlberga. Viņai bija liktenīga loma Zālītes turpmākajā daiļradē, jo saskarsmē ar aktrisi Elīnā iedegās vēlme uzrakstīt kādu lugu. Galvenās lomas tēlotāja jau bija izraudzīta, un, kad pēc četru mēnešu ārstēšanās atgriezās mājās, viņa tūdaļ ķērās pie lugas Bīstamais vecums, ko uzveda Nacionālajā teātrī 1927. gada rudenī.
«Smalkā un inteliģentā dāma E. Zālīte, kas neilgā laikā ir iekarojusi lasītāju uzmanību ar tulkojumiem un liriskām dzejiņām, sagādājusi četru cēlienu komēdiju. Vieglos toņos autore rāda mūsu sabiedrības paviršo aizraušanos no iekārēm un dzīvošanu vienam acumirklim. Luga ir pietiekami scēniska, valoda atjautīga,» lasāms atsauksmē. Galvenā veiksme, protams, bija Špīlberga Lilitas lomā.
Pēc spilgtās debijas rakstnieces ceļš arvien biežāk veda uz Rīgu, uz kurieni Elīna pavisam pārcēlās 1928. gadā. Gadu pēc eposa Kalevipoegs izdošanas dienasgaismu izraudzīja arī pirmais dzeju krājums. Zālīte ilgi šaubījusies par nosaukumu. Kaķpēdiņas, Vīgrieznes, Klusuma ilgas… Līdz uz vāka likts – Sila ziedi.
Izdevēji Valters un Rapa bija izvilkuši laimīgo lozi, debitantes grāmata līdz okupācijai piedzīvoja piecus izdevumus!
Elīna Zālīte savos dzejoļos atspoguļoja liriskās un romantiskās izjūtas, kādas katru domājošu un jūtošu būtni pavada ikdienā. Viņas dzejas valoda ir patiesa un sirsnīga, bez lieka sentimenta un jūtināšanās, prasības pret dzīvi – pieticīgas, attēlotas dzejolī Laime:
Un vakaros, kad brīdi var no darba dusēt,
Lai tīras drānas būtu man un blakus draugs,
Ar kuru mīļi runāt var un arī klusēt,
Un istabās uz galda smaržīgs puķu trauks.
Sila ziedus pirka, lasīja un jūsmoja. Dzejā apdziedāto mīlestību beidzot piedzīvoja arī pati autore, sākot strādāt Dailes teātrī par dramaturģi. Šim amatam viņu ieteica aktieris Herberts Zommers, ar kuru dzejniece iepazinās Rīgas centra dzīvoklī, kur īrēja istabu. Zommers ciemojās pie saimniekiem, tikšanās ar Elīnu kļuva arvien biežākas, jo abiem bija kopīga interese par teātri, literatūru, mākslu. No draudzības izauga mīla,
1932. gadā mūža derība tika slēgta nevis baznīcā, bet gan dzimtsarakstu nodaļā, un nebija nekādu lielu kāzu svinību. Vien mazas vakariņas tuvam draugu pulciņam.
Arī ikdienā Zālīte neaizrāvās ar kulināriju un sadzīvisku rosību. Trauslā veselība neļāva daudz stāvēt pie plīts, un Zommers bez iebildumiem pats rītos gatavoja kafiju un vārīja auzu putru.
Dažkārt pienesa sievai brokastis pie gultas, jo Elīna tur mēdza pastrādāt vēl naktskreklā.
Pāris noīrēja dzīvokli Blaumaņa ielā, Herberts allaž bija Elīnas darbu pirmais vērtētājs. Dailes teātra uzvedumiem Zālīte sacerēja dziesmu tekstus, dramatizēja episkus darbus, protams, meklēja lugas, taču galavārds allaž piederēja Eduardam Smiļģim. Viņš ieklausījās dzejnieces priekšlikumos, reizēm Zālīte šo to pierakstīja klāt jau gataviem darbiem, piemēram, Benacka operetei Mana māsa un es, bet Jaungada sagaidīšanā, izrādot Šūberta Trejmeitiņas, izrādei pievienoja noslēguma cēlienu, kurā ar lielisku humoru attēloja komponista ierašanos Rīgā. Tapa arī pašas lugas – Maldu Mildas sapņojums, Svešās asinis, Pirktā laime u. c.
Bez lieliem plāniem
Cilvēki, kas pazina augumā stalto, sausnējo Herbertu Zommeru, atzīmē, ka viņa galvenās īpašības bija inteliģence un elegance. Iespējams, tās Kalsnavas meldera dēlam nebija šūpulī liktas, bet izkoptas gadu gaitā. Teātra zinātniece Rita Melnace vairākkārt tikusies ar aktieri, veidojusi radiopārraides par Zommeru, kas bijis cieši pārliecināts par savu aristokrātisko izcelsmi.
Taču nostāsti par vācu baronu ārlaulības bērniem nereti bija fantāzijas auglis.
Herberts Zommers (1895–1983) pieder tai latviešu aktieru paaudzei, kas nebija augstās skolās gājuši, viņa universitātes bija dzīve, darbs un pašmācība, vispirms lielā literatūra – Šekspīrs, Gēte, Šillers, Puškins un Ļermontovs lasīts oriģinālvalodā. Bērnībā dzirnavās Herberts ar māsu noklausījās zemnieku stāstos, kad tie gaidīja savu rindu uz malšanu. Puika iemanījās atdarināt redzēto un dzirdēto, tieksme uz novērošanu bija noderīga arī zīmēšanā un gleznošanā, kas bija otra Herberta lielā interese.
Kad skola bija pabeigta, Zommers strādāja pie tēva dzirnavās, daudz lasīja. Līdzekļi ļāva šad tad aizbraukt uz Rīgu noskatīties kādu teātra izrādi, un jauneklis pieņēma izšķirošo lēmumu. Tā izpildi aizkavēja Pirmais pasaules karš, arī Zommers ņēma rokās šauteni, piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna. Tieši strēlnieku pašdarbības izrādēs Herberts guva pirmās aktiera iemaņas. Zommers 1919. gadā bijis Valmieras padomes teātra dibinātāju vidū.
Toreiz Šillera lugas Laupītāji uzvedumā rekvizītu trūkuma dēļ lietotas īstas pistoles un lode aizlidojusi bīstami tuvu jaunā aktiera ausīm.
1922. gadā Zommers sāka strādāt Dailes teātrī, kur viņa ampluā bija augstdzimušu, aristokrātisku jaunekļu lomas, tēloja arī Jēkabu Raiņa lugā Jāzeps un viņa brāļi. Par viņa ievērojamāko sniegumu uzskatīja Marka Kasija tēlu Šekspīra Jūlijā Cēzarā, dažkārt gan aizrādīts par pārāk sausu toni un skatuves kustībām.
Dzīvesbiedrs droši virzījās uz priekšu pa karjeras kāpnēm, savukārt Elīna Zālīte veselības dēļ kalnus gāzt nevarēja. 30. gadu publikācijā viņa atzinās: «Nekādu lielu nākotnes plānu man nav. Vienmēr tā bijis, ka dzīve pārvelk tiem krustu. Strādāju tad, ja ir iedvesma un spēks, mīlu dzīvi un mēģinu iegūt dvēseles līdzsvaru.» Aizgājusi no Dailes teātra, 1935. gadā viņa ķērās pie Tamsāres apjomīgā romāna Zeme un mīlestība tulkojuma. Latvijā triloģija pazīstama un arī teātrī iestudēta tieši ar Zālītes doto nosaukumu, jo oriģinālā darbs saucas Tiesa un taisnība.
Elīnas māsai Elzai bija trīs meitas – Nellija, Ērika un Austra. Ērika, pēc profesijas mašīnrakstītāja, labu laiku dzīvoja pie Zālītes Rīgā. Viņa pierakstījusi tulkojumu, kuru Zālīte diktējusi pa taisno, lasot igauņu oriģinālu. Sagaidījusi honorāru par romāna tulkojumu, literāte 1936. gada rudenī devās uz Ēģipti. Pa ceļam aplūkoja vairākas Eiropas lielpilsētas un divas nedēļas aizvadīja braucienā pa Itāliju ar kuģi.
Diemžēl tuberkuloze jau bija sasniegusi nieres.
Pēc ārstēšanās Aleksandrijā ar apelsīnu sulas dzeršanu un sauļošanos sekoja operācija – no vienas nieres nācās šķirties.
Savus novērojumus Zālīte apkopoja aprakstu grāmatā Saules zeme – Ēģipte, turpmāk atkal pievēršoties dramaturģijai.
Rudens rozes kļuva par viņas populārāko lugu, sekoja Vālodzes dziesma, bet komēdija Ērika netika pabeigta. Atkal gaidīja ceļš – šoreiz uz Francijas dienvidiem – gan veselības dēļ, gan kā laikraksta Brīvā zeme korespondentei. Un tad jau krievu zābaki iesoļoja Latvijā. Zālītes lugas kā neatbilstošas laikmeta prasībām izņēma no teātru repertuāra…
1940. gadā Herbertu Zommeru ar pavēli no augšas pārcēla uz Jelgavas teātri par režisoru. Togad viņš paguva iestudēt četras lugas, tai skaitā strādnieku dzejnieka Leona Paegles traģēdiju Dievi un cilvēki. Iestudējums bijis spilgts, ar grandioziem masu skatiem, kā arī izcilu scenogrāfiju, jo teātrī strādāja Arvīds Spertāls, kura meita Marga rūpējās par kostīmiem.
Zālīte tolaik publicējās maz – strādāja pie romāna Agrā rūsa. Tā sižetā daudz no māsasmeitas Nellijas ģimnāzijas gadiem Alūksnē. Nellija bijusi laba matemātiķe, domraksti viņai nav padevušies, un literatūras skolotāja vienmēr likusi trijniekus. Reiz domraksta tēmu aizsūtījusi tantei Elīnai uz Rīgu, viņa uzrakstījusi darbu. Nekā – atkal trijnieks! Veiksmi izmēģinājuši arī daži Zālītes literāro aprindu paziņas, bet arī viņi sacerējumos dabūjuši tikai apmierinošu atzīmi. Šur tur romānā atainotas arī māsasmeitas Ērikas gaitas, jo viņa strādājusi Rīgas miertiesā un vēlāk – Tirdzniecības un rūpniecības kamerā. Ērika šos gadus nosaukusi par skaistākajiem mūžā, jo Elīna viņu ņēmusi līdzi uz pirmizrādēm, Preses ballēm, līdz karš visu izjauca…
Romāns Agrā rūsa pie lasītājiem nonāca 1944. gada vasarā. Galveno varoni Zālīte nosaukusi savas māsas vārdā – par Elzu, no radu saimes iemantots arī eksotiskais Italo. Elīnas māsīcas vīram bija brālis Italo Reinholds Veitners, kurš kā jauns, dzīvespriecīgs un ar lielu fantāziju apveltīts students 1941. gada martā tika arestēts par piedalīšanos pretestības kustībā.
Italo tā arī bez vēsts pazuda čekas pagrabos.
Viņa piemiņu godinot, brālis savu dēlu nosauca par Juri Italo, un viņš kļuva par dzejnieku. Iespējams, studentu Italo pazina arī Elīna Zālīte, kas kara gados reizēm uzturējās vasarnīcā Ogrē. Tur pie viņas labu laiku dzīvoja arī māsasmeita Ērika – kad viņai piedzima meita Mārīte, rakstniece kļuva par meitenītes krustmāti.
Labākās zāles – vasaras Apē
Kara beigās Elīna devās pie Herberta mammas uz Līvbērzi, un Zommeri atbrīvotājus sagaidīja jau Kurzemē. Atgriežoties izrādījās, ka Rīgas dzīvoklī Blaumaņa ielā jau ievācies krievu virsnieks. Tikai ar Viļa Lāča parakstu Zālīte varēja atdabūt savas mēbeles, un jauno padomju dzīvi nācās veidot citā dzīvesvietā – Strēlnieku ielā.
Politiku Zālīte centās apiet kā kara gados, tā padomju sistēmā.
Viņas dzejai no tribīnēm tika veltīta skarba kritika, un pie lirikas Elīna tā arī neatgriezās. Tikpat kā nerakstīja arī stāstus – eksistenci nodrošināja tulkojumi, arī dažas lugas. Padomju ideologi par pieņemamu atzina Zālītes viencēlienu Šokolādes princese, kuras galvenais tēls bija šokolādes fabrikas pirmrindniece.
Kad padomju lugu konkursā viņas Atgūtā dzimtene ieguva 23. vietu un tika izvirzīta iestudējumam, cenzūra prasīja labojumus. Pēc pieckārtējas pārstrādāšanas tā 1948. gadā uzvesta Dailes teātrī. Par patiesu sasniegumu pašas autores acīs kļuva nākamais darbs – komēdija Vārds sievietēm, ko Drāmas teātrī iestudēja Herberts Zommers. Komēdijas bija viņa stiprā puse, Zommera režijā turpmākajās desmitgadēs tapa ne viena vien klasiska komēdija, kritika slavēja viņa veidoto Džeka Londona Mārtina Īdena dramatizējumu. Kā aktieris viņš veiksmīgi tēloja Berkutovu Ostrovska Vilkos un avīs, Malvolio Šekspīra Divpadsmitajā naktī, bija Barons Gorkija lugā Dibenā.
Zālīte no teātra norisēm arvien attālinājās, jo sākās galvassāpes un reiboņi, kuru cēlonis bija augsts asinsspiediens. Slimnīca, izmeklējumi, sanatorija Ķemeros, bet vislabākās zāles – vasaras Apē. Māsai Elzai bija sava mājiņa, pēc kara nacionalizēta, atstājot vien divas istabiņas. Elīna varēja dzīvot no vecākiem mantotajā īpašumā, taču pie māsas jutās labāk. Elzas vīrs bija izsūtīts, meitas – savā dzīvē.
Elīnai veselība liedza tikt pie bērniem. Viņa pieķērās māsasmeitas Austras dēlam, kuram veltīja poēmu Pēterītis miera sardzē, tapa vēl daži bērniem adresēti darbi.
50. gados vasarās Zālītei tika atvēlēta Rakstnieku atpūtas nama direktora mājiņa Dubultos, kur allaž atradās interesanti sarunu biedri. Arī igauņu rakstnieks Juhans Smūls un prozaiķis Ādu Hints, kuru dzejniece pavadīja braucienā pa Latviju. Augstu vērtējot Zālītes dramaturģes talantu, Rīgas Kinostudija mudināja rakstīt scenāriju filmai, padomju varai bija nepieciešamas arī jaunas operas un operetes. Izskanot piedāvājumam radīt jaunu muzikālo komēdiju, varēja atviegloti uzelpot – bija paredzama sadarbība ar komponistu un pianistu Arvīdu Žilinski. 1953. gadā tapa komēdijas pirmais variants, tas vēstīja par hidroelektrostacijas Tautu draudzība celtniekiem uz Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas robežas.
Lai iejustos situācijā, autori devās ekskursijā uz būvi, rakstniece gan nejutās labi. Mašīna bieži iestiga pavasarīgajos dubļos, krietnu gabalu ceļa nācās mērot gumijas zābakos, tomēr iedvesma vairojās – jaunajā operetes variantā parādījās dziesma, kurā ar «pureņu saulītēm piebērtas pļavas». Dzejniece bija ļoti slima, kad tapa operetes pirmie dziedājumi.
Aizbraukt pie Žilinska Elīna nespēja, aizsūtīja vīru, kas atgriezās noraudājies no sajūsmas par mūziku.
Taču, kad rudenī Zilo ezeru zeme tika nodota vērtējumam Komponistu savienībā, izskanēja kritika, un nācās paveikto labot un slīpēt atkal. Beigu beigās operetes pirmizrāde kļuva par lielu notikumu mūzikas dzīvē, pēc tās Zālītei piešķīra LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukumu. Tas gan nespēja ārstēt nieres un pazemināt asinsspiedienu, turklāt izdevniecība paziņoja, ka grasās atkārtoti laist klajā romānu Agrā rūsa un nepieciešami labojumi saskaņā ar jaunajām ideoloģiskajām prasībām. Tika aizrādīts uz pārāk kārdinošajiem lielās bagātības aprakstiem un klaji erotiskajām ainām. Zālīte radiem atzinusies, ka svītrojusi katru teikumu ar sirds asinīm, šo to pierakstījusi arī no jauna. Visu 1955. gada pavasari rakstniece noņēmās ar labojumiem, līdz 7. aprīļa rītā notika asinsizplūdums smadzenēs, un ārsti vairs nespēja viņu glābt…
Pēcteči atceras…
Herberts Zommers parūpējās par skaistu Kārļa Zemdegas veidotu pieminekli Raiņa kapos. Gadiem ritot, teātrī viņam tika uzticētas arvien mazākas lomas, taču aktieris centās katru izstrādāt filigrāni. «Kas ir teicis, ka mazu pulkstenīti pagatavot ir vieglāk nekā lielu,» ar šiem Samuila Maršaka vārdiem aktieris pamatoja sava darba nozīmi.
Vienlaikus Zommers regulāri filmējās latviešu un padomju filmās, kur, protams, atveidoja aristokrātus vai vācu ģenerāļus. Viena no pēdējām epizodēm ir Jāņa Streiča filmā Teātris.
Arī pēc aiziešanas no skatuves Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks bieži nāca uz teātri kaut vai pasēdēt bufetē. «Zommers ļoti cienīja konjaku, uz 80. jubileju teātris viņam uzdāvināja kasti dzēriena. Arī Ēvalds Valters nāca viņu apsveikt, uzsverot spēku, kas mīt šajā dzērienā,» atceras Rita Melnace.
Par spīti elegancei un smalkumam, aktieris šad tad mēdzis šokēt ar kādu spožu rupjību.
Ļaudīs viņš izgāja ar kādu par sevi jaunāku kundzi, kuru teātra ļaudis bija iesaukuši par Melno Hertu, taču kopā nedzīvoja.
Par Zommera saimniecību ilgus gadus gādāja viņa māsa, tad viņas meita Ināra. No Elīnas mantoto mājiņu Apē aktieris uzdāvināja Ērikai un tur vasarās šad tad ciemojās. Kad Ērikas māsa Nellija sāka veidot Zālītes piemiņas stūrīti Apes vidusskolā, uz tā atklāšanu ieradās arī Arvīds Žilinskis.
Gatavojoties ievērojamās literātes 75. jubilejas atcerei, radās doma izveidot īpašu piemiņas vietu. Ērika, pārcēlusies uz Talsiem, Zālīšu dzimto māju uzdāvināja Apes vadībai. Tolaik Alūksnes muzejā darbu nesen bija sākusi Dace Zvirgzdiņa, kurai uzticēja veidot ekspozīciju, atlasot būtiskāko no Raiņa Literatūras un mākslas muzeja krājuma. Toreiz muzejniece tikusies arī ar Zommeru, kurš atvēlējis virkni priekšmetu – manuskriptus, vēstules –, bet daļēji muzeja iekārtošanu jau bija sākuši radi, pakāpeniski uzkrādami dažādus ar dzimtu saistītus materiālus. Par Zālītes veikumu atgādināja arī 1975. gadā izdotā dzejoļu izlase Virši zili, vēlāk Kopoti raksti četros sējumos.
Elīnas Zālītes memoriālā māja no ārienes varbūt izskatās pabēdīga, bet iekšā viss kā vecajos laikos – muzeja veidošanā būtiska artava tikusi līdz ar deputātu kvotām vēl no tiem laikiem, kad Saeimā sēdēja aktrise Ausma Kantāne.
Muzeja vadītāja Mudīte Kaktiņa braukusi uz Rīgu, kur antikvariātos sameklējusi laikmetam atbilstīgu galdu un krēslu. Istabā, kur rakstniece lielākoties uzturējusies, apskatāmas arī Zālītes acenes, dažas kleitas, cepurīte, melns zīda lakats. Viņa skaitījusies allaž labi ģērbusies, pat stilīga dāma, taču drānas bija tikai dekorācijas Elīnas bagātajai dvēselei, no kuras neatkāpās slimības ēna:
«Sirds nemiers putnu sviež pret loga stiklu,
Sirds nemiers mani aizdzen mieram garām…»
Interesanti, ka Zālīšu kupli sazarojušajā dzimtā atkārtojies literārais un muzikālais talants: Elīnas brāļameita Lūcija Rambeka bija atzīta tulkotāja, labus sacerējumus rakstīja arī māsas Elzas mazmeita Dace Andersone. Cita māsas mazmeita Baiba Gerharde tagad priecājas par mazdēla skaisto balsi un stāsta par vecomammu, kas no Elīnas dāvinātajām sēklām savulaik pie mājas ieaudzējusi dzeltenas puķes ar brūniem vidiņiem, un vasarās priecājas par šo dzīvo piemiņu.
Zied arī Virši zili, virši sārti. Melodiju Elīnas Zālītes dzejolim 50. gadu vidū klāt pielicis komponists, kordiriģents, trompetists Jānis Zvaigzne, un tā ir sena krievu romance, kuras autors ir krievu komponists Aleksandrs Djubuks. Nekāda sakara ar Eduardu Rozenštrauhu, kuram dažkārt pierakstīta šīs dziesmas autorība. Netrūkst arī citu dziesmu ar Elīnas Zālītes vārdiem un varbūt taps vēl jaunas…
