Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ziņa, ka jūlija beigās no dzīves šķīrusies aktrise Aija Uzulēna, šokēja daudzus. Viena no pirmajām sēru vēsti publiski paziņoja režisore un rakstniece Kristīne Želve.
«Aija nebija vienkāršs cilvēks, maigi sakot. Un vienlaikus tik ļoti iemiesoja manas paaudzes garu. Un drāmu. Viņas diplomdarba Nataša no Trim māsām man joprojām acu priekšā. Lai tur miers, Aija,» tviterī ierakstīja viņa.
Tie, kas skatījušies savulaik populāros seriālus Glābējzvans, E iela un Kaimiņi, noteikti atceras Aijas balsi. Tā bija viņas firmas zīme. Vēlāk viņas balss skanēja radio Super FM viļņos. Daudzi atceras arī viņas Garkājtētiņa radiolasījumus. Viņa no angļu valodas tulkojusi arī vairākus literārus darbus un darbojusies par pasniedzēju.
Septiņus gadus Aija Uzulēna strādāja slavenajā Rīgas kafejnīcā Osiriss, taču bija spiesta meklēt labāk atalgotu darbu, jo tolaik augstskolā studēja angļu valodu, un mācību maksa bijusi augsta. Taču šo laiku Aija vienmēr atcerējusies ar sirsnību, sakot – tie bijuši labākie viņas mūža gadi. Tādēļ pēc Aijas bērēm viņai tuvie sapulcējās tieši Osiriss, lai dalītos atmiņās un pieminētu.
Pēdējos dzīves mēnešos Aija bijusi ļoti noslēgta un vairījusies no sabiedrības.
«Domāju, ka Aiju līdz galam nenovērtēja profesionālajā dzīvē. Viņa ļoti gribēja būt aktrise un tiešām bija ļoti talantīga. Iespējams, ja vien viņa nebūtu tik ļoti gribējusi palikt Rīgā, bet būtu aizbraukusi uz Liepājas teātri, kas bija gatavs viņu ņemt, Aija būtu kļuvusi par prīmu. Taču notika tā, kā notika…» sarunā ar PDz atzina viņas radiniece Anna Uzulēna.
«Aija bija mana tēva Normunda māsa. Bērnībā viņa bieži mani auklēja, kad ar ģimeni vēl dzīvojām Ogrē. Pēdējo desmit gadu laikā centos regulāri uzturēt ar Aijas tanti sakarus. Braucu ciemos uz Purvciema dzīvokli. Aiju bieži varēja satikt arī Rīgas centrā. Viņai patika mazā franču kafejnīca iepretim Bastejkalnam, un ar tās īpašnieku Aija sarunājās franciski. Ikreiz, kad viņu tur sastapu, aprunājāmies par dzīvi. Mums vienmēr bija, par ko runāt,» sacīja Anna.
«Viņai bija ļoti plašs draugu loks,» teica Anna. Taču uz atvadām ieradās tikai neliels pulciņš ļaužu.
«Iespējams, visi draugi neatnāca, jo negribēja rādīt, cik viņiem ir sāpīgi. Grūti spriest…» sacīja viņa. Bērēs nepiedalījās arī daudzi Uzulēnas radinieki.
«Tā diemžēl gadās. Es nevaru komentēt, kāpēc mans tēvs, brāļi un māsas tā izlēma,» teica Uzulēnas brāļa meita.
Pēdējo reizi Anna savu tanti satikusi pirms ilgāka laika. «Kad sākās pandēmija, kādu laiku arī mūsu ciemošanās aptrūka. Par to, ka tante mirusi, uzzināju no sociālajiem tīkliem, un tas man bija milzīgs šoks,» neslēpj Uzulēnas radiniece.
Daudzi Aijas paziņas un draugi atzīst – Uzulēnai bijis sarežģīts raksturs. Aija pati teikusi, ka viņai esot melanholijas lēkmes. Kad bijis skumji, viņa labprātāk ilgstoši palikusi mājās. Ārsta palīdzību šādos gadījumos viņa neesot meklējusi, jo uzskatījusi, ka pati lieliski zina savas diagnozes.
«Man piemīt paranoja un vajāšanas mānija. Viss, kas raksturīgs holēriķiem, – viegla uzbudināmība, biežas garastāvokļa maiņas, verbālā caureja,» par sevi sacījusi viņa.
Iespējams, pandēmijas laiks un vientulība pastiprināja viņas grūtsirdību.
«Aija gribēja pārcelties uz dzīvi ārzemēs. Tāpēc biju izbrīnīta, kad 2019. gada rudenī viņu satiku Rīgā, viņa nekur nebija aizbraukusi,» tagad atminas viņas brāļa meita. «Biju pārliecināta, ka Aija ir prom, laimīgi apprecējusies un dzīvo jaunu, skaistu dzīvi. Viņai tur bija mīļš, ietekmīgs cilvēks, kurš varbūt ne līdz galam bija sakārtojis savas ģimenes attiecības. Bet varbūt manai tantei tikai stāstīja pasakas… Taču tante viņu ļoti mīlēja,» zina stāstīt Anna.
Aija Uzulēna tiks apglabāta Rīgā, blakus savai mātei. Viņas brāļa meita cer, ka tantes vārds turpinās dzīvot arī pēc viņas nāves: «Nākotnē gribētu veidot Aijas Uzulēnas vārdā nosauktu stipendijas fondu jaunajiem tulkotājiem. Ļoti ceru, ka šī doma realizēsies.»
