Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
.jpg)
Eksperte:
ANDA ĶĪVĪTE-URTĀNE,
RSU Sabiedrības veselības institūta direktore, asociētā profesore RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedrā
Svarīgākais no četriem
Zinātnieku pētījumi liecina, ka ir četras lietas, kas kopumā nosaka cilvēka veselību: gēni, pieejamā veselības aprūpe, apkārtējā vide un tas, ko sauc par cilvēka veselības uzvedību.
Nereti pieņemts domāt, ka vislielākā ietekme no šiem četriem ir tieši gēniem. Bet tā nav. Patiesībā veselības aprūpes ietekmei ir 11% nozīmības, gēniem – 19%, videi – 27%, bet visvairāk – 43% – ietekme ir veselības uzvedībai. Tātad visvairāk veselību ietekmē mūsu izvēles.
«To viegli izprast, ja atceramies, kas ir trīs galvenie nāves cēloņi Latvijā un citās attīstītajās valstīs: pirmajā vietā ir sirds un asinsvadu slimības, otrajā vietā onkoloģija, trešajā – ārējie nāves cēloņi, proti, negadījumi, traumas, pašnāvības, ceļu satiksmes negadījumi u. tml. Vai šie ir ģenētiski noteikti? Lielākoties ne, īpaši jau sirds un asinsvadu slimības. Katrā ziņā pirms simt gadiem tas nebija tik aktuāli, un ne jau mēs ģenētiski esam mainījušies šo simt gadu laikā. Jā, protams, ir pagarinājies mūža ilgums, ir arī iedzimti cēloņi, tomēr galvenais – mainījušies mūsu paradumi. Mazkustīgums, neierobežota pieeja pārtikai, neveselīgu produktu lietošana… Tas apstiprina, cik svarīga ir veselības uzvedība,» uzsver RSU Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne.
Divi lēmumu veidi
Tas, kā mēs pieņemam lēmumus dzīvē vispār un kā tieši attiecībā uz veselību, sevišķi neatšķiras. Jo veids, kā cilvēks domā, ir līdzīgs gan, piemēram, iepērkoties, gan arī veselībā. Tāpēc, starp citu, arī metodes, kā mēģina pievilināt pircēju un kā mudina cilvēkus pieņemt lēmumus par veselību, ir līdzīgas.
Kāpēc cilvēki veselības ziņā uzvedas tā, kā uzvedas, – te vienas atbildes nav, teorijas ir dažādas. Vēl vairāk – mēdz teikt, ka šajā ziņā cilvēku uzvedība ir paredzami neparedzama. Mums gribas domāt, ka cilvēks šajā ziņā ir racionāla būtne, māk izsvērt visus riskus un ieguvumus, bet izrādās, ka nav vis. Cilvēki nereti gan pieņem lēmumus, gan uzvedas iracionāli.
Anda Ķīvīte-Urtāne: «Pētījumi liecina, ka ir divi lēmumu pieņemšanas veidi. Varbūt liksies pārsteidzoši, tomēr līdz pat 95% mūsu lēmumu ir tādi, ko īsti neapsveram, neanalizējam, tie ir ātrie, uz intuīciju balstītie lēmumi. Nez vai ilgi analizējam un izsveram, pa kuru ceļu šorīt braukt uz darbu, ko kafejnīcā ņemt pusdienās, ko vilkt mugurā. Un ir lielie, pārdomātie lēmumi, kas prasa laiku, tos pieņemot, cilvēki veic kādus aprēķinus, saraksta plusus un mīnusus. Piemēram, kurā bankā ņemt kredītu. Arī – vakcinēties vai ne. Noteikti ir gadījumi, kad arī šādu lēmumu pieņem spontāni, piemēram, ieraugot lielveikalā rindu uz vakcinācijas punktu un nolemjot – labs ir, es arī to izdarīšu. Tomēr lielākā daļa cilvēku to pārdomā un analizē. Tāpēc tik būtiski iedziļināties precīzos datos un zinātniski pierādītos secinājumos.»
Domāšanas kļūdas
Iespējams, racionālu, izsvērtu lēmumu par vakcinēšanos būtu pieņemt vieglāk, ja ne sakairinātais emocionālais fons. Daļa nevakcinējas baiļu dēļ – cilvēki ir saklausījušies briesmu stāstus no paziņām, dažkārt arī no ārstiem vai izlasījuši internetā. Ir vēl viena daļa, kam principā krīt uz nerviem, ka viņiem kāds liek to darīt, tāds kā pusaudža protests. Turklāt tas attiecas tieši uz vecāko paaudzi – iespējams, tā ir atbalss no padomju laika, kad protestēt pret varas lēmumiem bija goda lieta, un, ja reiz valdība aicina vakcinēties, tad mēs to nedarīsim principā!
«Ir tāda parādība, ko sauc par domāšanas kļūdām, – būtībā tas, cik subjektīvi mūsu smadzenes uztver to vai citu informāciju,» skaidro Anda Ķīvīte-Urtāne. «Cilvēkiem ir tendence atsaucīgāk uztvert mazāk riskantās jeb pozitīvākās ziņas. Piemēram, cilvēkam izstāsta šādu situāciju: iedomājies, ka nāk pandēmija, tu esi politiķis, kuram jāpieņem lēmums un attiecīgi jāizvēlas viena no šīm stratēģijām. No 600 cilvēkiem tu vari izglābt 200 ar 100% varbūtību vai visus 600 ar 30% iespēju, kuru variantu tu izvēlēsies? Un tad izstāsta otru variantu – no 600 cilvēkiem 400 cilvēki nomirst ar 100% varbūtību vai nenomirst neviens cilvēks ar 30% varbūtību.
Tā, protams, ir viena un tā pati situācija, atšķiras tikai formulējums – izglābtas dzīvības vai garantētas nāves. Taču vairums pētījuma dalībnieku pirmajā piedāvājumā izvēlējās pirmo variantu, savukārt otrajā piedāvājumā – otro variantu. Cilvēkiem tīk izvēlēties variantus, kuri izklausās mazāk riskanti, pozitīvāki. To vajadzētu atcerēties, domājot, kā pasniedzam ziņas par vakcināciju un kā cilvēki pēc tam pieņem lēmumus.»
Eksperti
Uz pierādījumiem balstītai sabiedrības veselībai ir trīs galvenie komponenti – jaunākie, aktuālākie zinātnes pētījumi, ekspertu viedoklis un sabiedrības viedoklis un gaidas. Vērojot šārudens situāciju, redzams, ka ne visi komponenti ir vienlīdz ņemti vērā.
Tātad, pirmkārt, jaunākie zinātniskie pētījumi un pierādījumi. Te būtiski uzsvērt vārdu jaunākie, jo, protams, pētījumi pasaulē norisinās nepārtraukti, visu laiku nāk klajā informācija par jauniem pētījumu rezultātiem, jaunām zinātnes atziņām. «Zinātnē tā ir pašsaprotama lieta, zinātnieki pie tā ir pieraduši, taču sabiedrībā rada zināmu viļņošanos – kā tad tā, Dumpis pirms gada teica, ka maskas nevajag, bet tagad apgalvo, ka tomēr vajag. Vai viņš nezina, ko runā? Vai viņam kāds tā liek teikt? Patiesībā vienkārši nākuši klāt jauni pētījumu dati,» skaidro Anda Ķīvīte-Urtāne.
Otrs komponents ir ekspertu, piemēram, ārstu, viedokļi. Un arī te cilvēks var apjukt – lai gan vairākums pauž stingru atbalstošu nostāju vakcinēšanās jautājumā, ik pa brīdim kāds no mediķiem tomēr to apšauba, atsevišķi ģimenes ārsti mēdz atrunāt no vakcinēšanās, iesaka nogaidīt. Kā lai saprot, kuram taisnība?
Turklāt ekspertu pulciņā strauji ielauzies lērums vakcinācijas ekspertu no feisbuka un dažādu influenceru. Nav nekāds pārsteigums, ka viņiem veidojas lielāka uzticēšanās nekā
ārstiem. Lai izveidotos uzticēšanās, ir nepieciešams laiks. Ārstiem laika nav, vizītei visbiežāk atliek 15 minūtes, un puse no tām paiet papīru rakstīšanā. Toties influenceriem un sociālo mediju ekspertiem laika netrūkst, tā nereti ir viņu pamatnodarbošanās, viņi burtiski piepilda ēteru un visu laiku ir acu priekšā.
«Lai ārsts ievietotu kvalitatīvu ierakstu feisbukā, viņam tas prasa daudzas stundas – pārbaudīt datus, ieskatīties jaunākajos pētījumos. Bet influencerim nav jāgatavojas – kaut ko, nepārbaudot avota uzticamību, izlasa vai pat izdomā un ieposto. Šo cilvēku izplatītais saturs ienāk mūsu informācijas laukā nemitīgi, mēs pie tā pierodam un kādā brīdī tam sākam uzticēties vairāk nekā ārstu vai veselības jomas valsts iestāžu sniegtai informācijai, kura turklāt parasti nav tik atraktīva. Un tā skatuve jau tagad ir vienlīdz pieejama gan pētniekam, gan influencerim, gan zinātniekam, gan antivakserim, tikai zinātnieks tur parādās retāk, jo viņam ir jāstrādā savs pamatdarbs, viņam nav laika tur sēdēt,» piebilst Anda Ķīvīte-Urtāne.
Efektīva taktika
Trešais būtiskais komponents veselības komunikācijā ar sabiedrību ir tās noskaņojums, gaidas un, būsim tieši, arī izglītotības līmenis.
Anda Ķīvīte-Urtāne: «Ar sabiedrības noskaņojumu un gaidām nevar nerēķināties, ja grib panākt labu rezultātu. Ir labs piemērs – ne par
Covid-19 un pat ne no Latvijas, bet no Amerikas, toties ļoti daiļrunīgs. Kādā ASV pilsētā vietējā pašvaldība bija domājusi, kā vislabāk ieviest veselīga dzīvesveida iespējas melnādaino kvartālā. Tika izspriests, ka vispiemērotākā ir skriešana. Tas nav dārgs sporta veids, visiem pieejams – uzvelc sporta kurpes un skrien! Pašvaldība ieguldīja miljonus, izbūvēja skriešanas celiņus, sarīkoja motivējošu reklāmas kampaņu un konstatēja – neviens neskrien. Izrādās, skrienošs melnādains cilvēks pilsētvidē visbiežāk rada asociāciju ar bēgošu, tātad viņš bēg no policijas. Tieši tāpēc šajā rajonā nevienu nevarēja motivēt skriešanai, pat radot tam vislabvēlīgākos apstākļus.»
Mūsu sabiedrības apziņa nav tik augsta kā, piemēram, Eiropas valstīs, tāpēc mums neder tur izmantotās metodes. Nevar neņemt vērā Latvijas sabiedrības noskaņojumu, arī to, ka daļai ir zemāka kapacitāte pieņemt lēmumus, izglītošana un informēšana pie mums, izskatās, īsti nestrādā. Tāpēc viņiem jāpalīdz pieņemt lēmumus ar tādām metodēm, kas strādā. Jo ne jau visi, kas nav vakcinējušies, ir nez kādi zvērināti antivakseri – daļai slinkums, daļai nav laika, daļai vienalga…
Anda Ķīvīte-Urtāne: «Ir lēmumi, kurus daudz vieglāk pieņemt, ja par tiem nav kā īpaši jāiespringst. Piemēram, ASV visi cilvēki skaitās orgānu donori, ja vien cilvēks nav uzrakstījis oficiālu atteikšanos (vismaz tā vēl nesen bija). Mums Eiropā otrādi – tu vari būt donors tikai tad, ja uzraksti piekrišanu. Bet tas nenozīmē, ka visi, kas nav uzrakstījuši, ir pret, taču tas prasa, kaut arī nelielu, tomēr piepūli. Skaidrs, ka ASV ir vairāk orgānu donēšanas gadījumu, tātad vairāk cilvēku tiek izglābti. Cilvēkiem raksturīgāk iet vieglāko ceļu, tāpēc ir labi, ja sabiedrībai svarīgi lēmumi ir kā galvenā, pat vieglākā izvēle. Tāda kā pasīvā piekrišana, kad tu piedalies, bet, lai nepiedalītos, tev tas īpaši jāatzīmē. Ar tieši tik vienkāršām metodēm būtu jāstrādā arī pandēmijā.
Viens piemērs: lai izretinātu cilvēku plūsmu operā, nevis izkarināja plakātus ar aicinājumu ievērot distanci (kas, kā zināms, nav sevišķi efektīvi), bet izmantoja citu stratēģiju. Vispirms tika uzstādīti sensori, kas reģistrēja, kā cilvēku plūsma kustas, un tad vietās, kur veidojās ciešākie sablīvējumi un cilvēki bija pārāk tuvu cits citam, salika pa vidu gaiteņiem šķēršļus, piemēram, puķu podus. Cilvēki gluži dabiski izretinājās. Patīk mums vai ne, bet pie mums tas strādā daudz labāk nekā cilvēku izglītošana. Tev vienkārši palīdz veikt izvēli. Un tā nav manipulēšana, jo nav jau spiesta lieta, tu vari arī neievērot. Bet ievērot vieglāk. Manuprāt, tā ir efektīva taktika arī vakcinācijai.»
