Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Atceros, decembrī, kad mana tante devās mūžībā Covid-19 dēļ, biju tik sarūgtināta un bēdīga, ka Facebook ierakstīju: tracina tie, kas šo slimību noliedz. Un piebildu, lai šie cilvēki droši dzēš mani no savu draugu loka. Un zini, daudzi izdzēsa arī. Nu labi, lai būtu… Bet šopavasar, kad arī Latvijā kļuva pieejamas vakcīnas pret Covid-19, droši vien mums katram vismaz reizi nācies iekāpt kolēģu, draugu vai radu attiecību boksa ringā un pat negribot iesaistīties cīņā ar nosaukumu Vakcinētie pret nevakcinētajiem. Tās bija (un joprojām ir) situācijas, kad gan viena fronte (vakcīnu noliedzēji vai svārstīgie), gan otra (vakcīnu piekritēji) satiekoties nespēj runāt par ko citu, kā vien par – vakcinēties vai nevakcinēties un kāpēc to darīt vai ne.
Šo atšķirīgo pārliecību dēļ izjūk brāļu un māsu attiecības, bērni pārstāj sarunāties ar vecākiem, beidzas sirsnīgas draudzības, kas ilgušas desmitiem gadu.
Atnāca koronavīruss un sagrāva draudzību
Lūk, Veltas (55) stāsts. Viņas ar draudzeni Guntu bijušas gluži vai nešķiramas kopš pamatskolas laika, un draudzība turpinājusies visus šos garos gadus. Velta ar vīru ir krustvecāki Guntas vecākajam dēlam, bet Gunta ar vīru – Veltas vienīgajai meitai. Draudzība piedzīvojusi dažādus līkločus un dzīves sarežģījumus (Veltas šķiršanās, Guntas pārslimotais krūts vēzis), un abas vienmēr bijušas pārliecinātas – viena otrai vienmēr būs blakus, atbalstīs.
Citi lasa
Bet tad atnāca koronavīruss… «Viss sākās jau tad, kad tikai šur un tur izskanēja sazvērestības teorijas – tāda vīrusa nemaz nav, tā ir parasta gripa. Gunta internetā meklēja un atrada arvien jaunu informāciju, kas it kā liecina par sazvērestību. Bet trakākais sākās tad, kad pateicu viņai: tiklīdz būs iespējams, skriešu vakcinēties. Dabūju dzirdēt, ka es esot apmāta, viņai ar mani vairs neesot nekā kopīga. Vai tad es nesaprotot, ko nodaru savam ķermenim? Un viņa man nepiedošot arī to, ka no vakcinācijas necenšos atrunāt viņas krustmeitu, savu meitu. Jo es taču jau esot dzīvi nodzīvojusi, bet manai meitai vēl bērni jādzemdē,» stāsta Velta.
Kopš tās sarunas draudzeņu attiecības kļuvušas ļoti rezervētas, sācis irt viss, kas gadiem draudzībā bija veidots. «Bet pēc tam, kad es saņēmu vakcīnu, mūsu draudzība, var teikt, izputēja pavisam. Gunta vairs man nezvana, un es viņai arī ne. Jo zinu, ar ko saruna beigsies. Cenšos par to nedomāt, bet patiesībā sēroju, ka man faktiski atņemta milzīga daļa manas dzīves. Biju pārliecināta, ka abas kopā novecosim, sagaidīsim mazbērnus, bet tagad… Nesaprotu, kā vakcinācijas dēļ cilvēks var tā attālināties no manis – vienīgā draudzene, kas kopā ar viņu bijusi visa mūža garumā,» sarūgtināta ir Velta.
Pasludināt par tabu tēmu?
Tik dramatisku stāstu kā Veltai un Guntai, cerams, nav ļoti daudz. Bet, iespējams, arī tev nācies piedzīvot, ka sarunas par kovidu un pandēmiju draugu vai radu lokā nereti norit tik augstos toņos, ka beidzas ja ne ar pamatīgu skandālu, tad vismaz strīdu noteikti.
Pati esmu redzējusi – Diskutējot par šo jautājumu, cilvēkam uznāk tādas dusmas, ka, aizejot un niknumā aizcērtot durvis, no griestiem birst apmetuma gabali.
Tādās reizēs vienmēr esmu no sirds izbrīnīta. Tiešām? Kāpēc gan? Kāpēc kāda cita cilvēka izvēle, īpaši, ja tā mani nekā neietekmē (ja esmu vakcinēta, nevakcinētie mani neapdraud, un otrādi), tik ļoti spēj satracināt un satricināt? Vai tiešām vērts tāpēc saraut gadiem ilgušas attiecības starp draugiem vai radiniekiem? Tāpēc man patika mana brālēna nostāja – viņš visiem savējiem paziņojis, ka vakcinēšanās tēma ir tabu. Tā ir katra paša darīšana, un satiekoties vai sazvanoties mēs to neapspriežam. Lai nebūtu kašķu, izjukušu attiecību un neizdevušos svētku. Protams, ne vienmēr tā var, ne vienmēr izdodas.
Aizsargmehānismi + pieredze + personība
Kāpēc tieši jautājums par vakcinēšanos tik ļoti mūs šķeļ?
Kā skaidro psihoterapeite Gunta Andžāne, no vienas puses jautājums par šķelšanos, strīdiem tieši vakcinācijas dēļ izklausās ļoti vienkāršs. Jo izvēles taču mēs izdarām katru mirkli. Šo jā, to nē, tam piekrist, no šī atteikties… Protams, līdzās pastāvošas ir arī šaubas. Kādam vajadzīgs īsāks, kādam garāks laiks, lai izdarītu izvēli. Citi vienkārši nevar izlemt un lūdz kādam padomu vai palīdzību, kādu nostāju ieņemt, kā rīkoties. «No otras puses – šis ir arī ļoti sarežģīts, komplicēts jautājums ar plašu diapazonu, jo, runājot par vakcināciju, ir tik daudz nianšu,» uzsver psihoterapeite.
Viņa saka, ka pirmais, kas nāk prātā, runājot par dažādām ikdienas izvēlēm, ir senais teiciens: par gaumi nestrīdas. Parasti gan to attiecina uz modi, bet tikpat labi šo teicienu var attiecināt arī uz citiem jautājumiem, liekot saprast – katram var būt savi priekšstati, sava uztvere, sava pieredze, uz kuru balstoties viņš veido savu nostāju, izvēlas teikt konkrētajai lietai jā vai nē. Bet jautājumā par vakcināciju situācija ir daudz smalkāka, daudz sarežģītāka, jo runa ir gan par izjūtām, gan uztveri. «Ārējie stimuli caur maņām tiek uztverti, pārveidoti un nonāk psihē un nervu sistēmā, savukārt tur pieslēdzas ne tikai domāšana, pieredze un salīdzināšana, bet arī daudzas citas lietas – instinkti, katra individuālais temperaments un personības struktūra, audzināšana, ģimenes, dzimtas pieredze, tas, kā katrs cilvēks spēj pieņemt situāciju, cik empātisks ir. Tas viss veido buķeti, kas savukārt formē nostāju par kādu jautājumu,» skaidro Gunta Andžāne.
Protams, nevar aizmirst arī psiholoģiskos aizsargmehānismus. «Psihe sevi sargā, nodrošina, lai cilvēks emocionāli neciestu (vai ciestu iespējami maz), saskaroties ar tādiem psiholoģiskiem kairinātājiem kā kopā būšana, mīlestība, kopīgās vērtības, mērķi un tā tālāk. Kontekstā ar Covid-19 jautājumu psiholoģiskās aizsardzības mehānismi ir ļoti spēcīgi, īpaši noliegums, šķelšana, projicēšana. Ar prātu it kā nevaram atrast atbildi, bet neapzināti to jau veidojam no visiem komponentiem, kas mūsos sakrājušies, kas veido mūsu būtību. Līdz ar to force major situācijās, kad ārēji tiek šķelts un dalīts, kas ir kas, kurš draugs un kurš ienaidnieks, veidojas asas attiecības,» uzsver psihoterapeite.
Ja runa ir par mūsu attieksmi pret lietām, daudz ko nosaka arī mūsu pamatuztveres modeļi – audiālais, vizuālais un kinestētiskais. «Pat pavisam vienkāršās ikdienas situācijās mēs rīkojamies atbilstoši savam pamatuztveres modelim. Atbilstoši tam veidojas mūsu attieksme. Jebko, ar ko sastopamies, uztveram ar savām maņām, analizējam ar prātu. Visu informāciju, kas caur visiem stimuliem nonāk mūsu smadzenēs, nervu sistēmā, mēs apstrādājam, salīdzinām, interpretējam, piešķiram jēgu, nozīmi un līdz ar to izdarām secinājumus. Un, protams, nostājamies pozīcijā…
Tātad, vienkāršoti sakot, mūsu ģimenes, dzīves pieredze, uzskati un vēl tūkstoš un viens cits mehānisms nosaka to, kā mēs uztveram situācijas un cilvēkus. Teorētiski, šo ielāgojot, saprotot, ka uztvere, psihes aizsargmehānismi un citi faktori ir dažādi, citam citu pieņemt varētu kļūt mazliet vieglāk… Tomēr tik vienkārši tas nav.
Nāves bailes, ko nevar kontrolēt
Pirmkārt, jau vēsturiski kādas lietas pieņemšana vai nepieņemšana sadala sabiedrību subgrupās – mēs atrodam līdzīgi domājošos. Tas rada sajūtu – šeit esmu savējais, mani saprot un pieņem, šiem cilvēkiem ir tāda pati vērtību skala kā man. Tātad šeit es atradīšu drošību, aizsardzību, mums pat nav jāsarunājas – mēs lasām cits cita domas. «Ja savu priekšstatu un uztveri par lietām veidojam tikai tā, kā mums šķiet pareizi, tad pretējais viedoklis tiek uztverts kā uzbrukums, manis necienīšana, neuzklausīšana, nesaprašana,» norāda psihoterapeite.
Otrkārt, jo jautājums ir jūtīgāks – skar veselību, dzīvību, kopā būšanu –, jo asāks izvēršas strīds, jo kategoriskāks kļūst mūsu jā vai nē.
«Piemēram, strīds par to, vai šī kleita ir pietiekami skaista, nekādas būtiskas sekas neizraisa. Tāpat kā strīdi par operu, teātri vai mūziku. Bet, tiklīdz tiek skarts veselības vai dzīvības jautājums, jārēķinās ar nopietniem asumiem,» uzsver Gunta Andžāne. Tiklīdz konkrēta dzīves situācija pietuvojas personiskās eksistences jautājumiem – veselība un slimība, dzīvība un nāve –, tas tik ļoti saasina bailes, arī nāves bailes, ka viss sirsnīgais, jaukais, ilgi būvētais zaudē nozīmi.
Līdzīgi kā stāstā par Veltas un Guntas draudzības sairšanu. «Lai cik sirsnīgas un jaukas būtu bijušas attiecības, lai cik lielas grūtības kopā pārdzīvotas, tā jau ir pagātne. Pārdzīvots, un viss,» saka psihoterapeite. Vēl jāņem vērā, ka emocijas (šajā gadījumā – nāves bailes) ir atbildes reakcija uz ārējo kairinātāju (informāciju, notikumiem) un tās vienkārši kļūst dominējošas. Emocijas, lai kādas tās būtu, mēs ar savu gribu nu nekādi nevaram pārvaldīt. Tāpēc jau kādam iespēja vakcinēties rada nāves bailes, jo viņš pakļauj savu ķermeni kam nezināmam – tādam, kas, viņaprāt, varētu kaitēt.
Savukārt cits uzskata, ka nāves draudus rada nevakcinēšanās. Un atrast kopsaucēju šiem diviem cilvēkiem ir neiespējami. Katrs no viņiem tik ļoti tic savas domāšanas, vērtību patiesumam, ka nedzird vai pat baidās izkustēties no savas pārliecības, jo tas ir apdraudējums. «Un šī pārliecība ir balstīta uz daudziem, arī ļoti dziļiem mehānismiem, pat instinktiem. Vienkāršs piemērs – uzbrūk suns, un divi cilvēki, kas tam ir ceļā, rīkojas pilnīgi dažādi. Viens mūk un rāpjas kokā, otrs sastingst kā sālsstabs, jo tic, ka tieši šādā veidā sevi pasargās. To, kā cilvēks reaģēs, nosaka cilvēka pamatinstinkts,» skaidro Gunta Andžāne.
Kā sajaukt eļļu ar ūdeni?
Ja runa ir par vakcināciju, psihoterapeite divus strīdniekus (viens ir par vakcināciju, otrs pret to) salīdzina ar ūdeni un eļļu. Viens saka: es izlasīju tādu un tādu rakstu, tam ir tāds un tāds zinātniskais pamatojums. Un otrs saka… tieši to pašu! Tāpēc jauc, kā gribi, kopā neturēsies. «Piespiedu kārtā eļļu un ūdeni sajaucot, kaut kā jau tie kopā kādu brīdi turēsies. Bet tad vajadzīgs kāds ārējs mehānisms – stabils, pārliecinošs, pamatots –, kas šo eļļu un ūdeni saputo, rada spēju pretējo pozīciju pieņemt. Jautājums tikai: vai bailes nav tik ļoti lielas, ka cilvēks vispār nepieņem nekādu atšķirīgu informāciju? Bet varbūt tomēr notiek tieši pretēji – bailes mazinās, un cilvēkam rodas interese vismaz paklausīties, uzzināt informāciju, kas izskan no frontes pretējās puses. Tad bieži vien pieslēdzas domāšana, zināšanas, izglītība un rodas spēja uz konkrēto jautājumu paskatīties citādi.»
Bet ja neizdodas? Vai izārdītu draudzību, sabojātas brāļu un māsu, vecāku un bērnu attiecības iespējams atkal atjaunot? «Man gribas domāt, ka jā, jo uztvere darbojas trijos līmeņos – telpa, laiks un kustība. Jo vairāk attālinās šī brīža situācija, jo citādāku pieredzi veidojam. Kaut ko jaunu uzzinām, izlasām, ieraugām, piedzīvojam. Tātad vienkārši vajadzīgs laiks. Ja salīdzinām šodienu ar pagātni un ieskatāmies arī nākotnē, mūsu domas dažkārt mainās. Ir, protams, arī nelokāmi cilvēki. Par viņiem varam teikt – stingrs savā pārliecībā. Vai arī – bailes viņā ir tik prevalējošas, ka šis cilvēks vispār nespēj uz notiekošo paskatīties kaut mazdrusciņ citādi.»
Jā, iespējams, būs kādas attiecības, ko atjaunot neizdosies, bet… Ja šāds jautājums kā tāds Berlīnes mūris jūs varējis izšķirt, tad varbūt tomēr šīm attiecībām beigas būtu pienākušas šā vai tā?
