Psihoterapeite Aina Poiša: Bailes no potes ir emocionāls kanibālisms

Katram savas bailes

«Kad domāju par poti, es iztēlē redzu, kā tās saturs izplūst pa manām vēnām tālāk ķermenī, un tad es saprotu – nē, paldies. Vēl arī tas, ka man nepatīk cilvēki baltos halātos, – varbūt bērnības trauma. Sāk sisties sirds, svīstu un meklēju, kur ir izeja…»

«Esmu savā dzīvē piedzīvojusi anafilaktisko šoku pēc medikamentu ievadīšanas. Šis fakts mani ļoti baidīja, domājot par kovidpoti. Tomēr biju pārliecināta, ka man ir jāpotējas. Brīdināju personālu, mani uzmanīja, un viss bija labi. Bet bailes bija. Pat ne tik ļoti man pašai, cik maniem vecākiem par mani.»

«Kad gāju uz poti, zināmas bailes man bija – baidījos, ka gulēšu bezpalīdzīga ar augstu temperatūru un blaknēm, jo dzīvoju viena. Vēl bija bail tāpēc, ka nevarēju izvēlēties to vakcīnu, kurai uzticos, un nācās samierināties ar to vienīgo vakcīnas veidu, kas manā mazpilsētā bija. Bet es tiku ar savām bailēm galā. Uz poti gāju kā uz darbu – lai paveiktu pienākumu, kas jāizpilda, un viss.»

Citi lasa

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Potēšanās vai nepotēšanās tēma šobrīd ir kā tāds šahtā iesprūdis lifts – viens grib uz augšu, otrs uz leju, bet kabīne iestrēgusi pusceļā. Un tā mēs sēžam šajā kabīnē un mēģinām pārliecināt viens otru par savu patiesību un virzienu. Diezkā nesanāk. Kārtējais lokdauns vakcinācijas jautājumu pacēlis visaugstākajā līmenī – vai nu, vai. Tiem, kuriem līdz šim kaut kā izdevies izslēgt šo jautājumu no savas personīgās dienaskārtības, nu tas īsti vairs nav iespējams. Ko iesākt ar bailēm? Daudzus vakcinēties attur doma, ka pote varētu saasināt kādas veselības problēmas, bet citiem pat nav nekāda izskaidrojuma – ir tikai patiesas, stindzinošas bailes. No nezināmā, no tā, ka «varbūt rīt pēc potes es nomiršu, un ar to šī ballīte būs beigusies». Vakcinācijas punktu darbinieki novērojuši – ir cilvēki, kuri ierodas ar lielu pārliecību par šo soli un nekādi dialogi risināti netiek, bet ir arī tādi, kam bailes skaidri nolasāmas sejā, rokas trīc. Tomēr viņi ir savas bailes pārvarējuši, pieņēmuši lēmumu un atnākuši. Tiesa, gadoties arī, ka cilvēks jau ar aizpildītu anketu rokās tomēr pagriežas un dodas prom, tā arī neaizgājis līdz potēšanas galdiņam. Kas baro šīs neizprotamās, stindzinošās bailes?

Baidīties drīkst

Apšaubāmas izcelsmes informācija un šausmu stāsti, piemēram, par kaimiņienes kaimiņieni, kura pēc potes «vairs nav īsti riktīga», – tā ir tikai virskārta. Patieso baiļu saknes slēpjas daudz dziļāk. Aina Poiša: «Baiļu labākā daļa ir spēja likt mums būt drusku piesardzīgiem – mazliet ir jābaidās. Cilvēks, kas vispār nebaidās, vienkārši ir traks. Tātad baidās visi, taču atšķirība ir rīcībā. Jāņem vērā vēl arī tas, ka mūsos te, Latvijā, jau vēsturiski ir ļoti daudz baiļu. Mēs apdzīvojam šo konkrēto teritoriju un visu mūsu vēsturi ar milzīgām bailēm no visa, kam esam gājuši cauri. Zemapziņa šobrīd to visu sit uz augšu. Turklāt vakcīna ir jauna, nepazīstama, un latviešiem vispār ir ļoti grūti pieņemt kaut ko jaunu. Mums vajag pārbaudīt un pārbaudīt, jo mēs neuzticamies. Mums visur rādās lielāks apdraudējums, nekā tas ir patiesībā. Tā ir mūsu globālā domāšanas programma, un tad vēl ir individuālās programmas – psiholoģiskais mantojums no ģimenes, no bērnības, no attiecībām ar pieaugušajiem, kuri, labu gribot, bērnus padara bailīgākus, nekā viņi ir pelnījuši. Klasiskais stāsts par mammu, kas bērnam saka, lai neskrien, jo nokritīs. Un bērns nokrīt, jo jau ir uzsūcis mātes bailes un pieaugot turpina dzīvot ar šīm bailēm no visa jaunā, nezināmā. Tas ir stāsts par iemācīto bezpalīdzību, kas visu mūžu baro visdažādākās bailes. Bailes ražo programmas, kas cilvēkam saka: neizlec no pūļa, neizaicini sevi, neatļaujies, un tu būsi drošībā! Cilvēks izaug ar pārliecību – es nevaru atļauties darīt to, ko nepazīstu. Rezultātā cilvēkam nav riska pieredzes, bet, lai attīstītos, tā ir nepieciešama.»

Kā divgadnieks, kas kož mammai

Mūsu visu pamatbailes ir bailes no nāves. Pasaulē jau ir vakcinēti miljoniem cilvēku, un kļuvis skaidrs, ka nopietnas blaknes ir ļoti retos gadījumos, taču stāsti par šiem gadījumiem izskan ļoti skaļi, un bailes ir klāt. Cilvēkam ir psiholoģiski vieglāk ir sadalīt visu lielo baiļu kopumu kaut kādās sīkākās daļiņās, lai iegūtu sajūtu, ka vismaz teorētiski vari kaut ko kontrolēt. «Tātad cilvēks fokusējas uz to vienu poti un izšauj kā ar šaujampulveri – nē! Viņš grib palikt individuāls, grib būt autoritāte pats sev, grib iegūt sajūtu, ka visā šajā haosā viņš vismaz kaut ko kontrolē pats. Cilvēks vēl visādos veidos sevi uzkurbulē un pabaro bailes vēl bagātīgāk. Bet bailēm jau nav sāta, tām tikai dod, dod ēst – vēl, vēl un vēl!

Psiholoģiski te vietā būtu salīdzinājums ar bērnu, kas sācis kost mammai. Kožot bērns uz to brīdi kļūst par autoritāti, jo var kaut ko ietekmēt. Tā nē teikšana būtībā ir kā tāda divgadnieka uzvedība, tāds emocionāls kanibālisms, kad es kožu citiem cilvēkiem ar savu subjektīvo patiesību. Cilvēki tā grib nosargāt savu iedomāto autonomiju, lauku un telpu, kurā ir viņa viedoklis un selektētā informācija, kas piemeklēta, lai apstiprinātu šo savu uzskatu (piemēram, uzskatu, ka pēc potes var nomirt). Taču mēs šobrīd vairs nevaram atļauties tik bērnišķīgu uzvedību.»

Zāles pret bailēm

Psihoterapeite Aina Poiša uzsver – ar bailēm ir jāstrādā, jāveido ar tām attiecības, citādi tās strādā ar mums. Tad kā pārvarēt bailes?

• Izrunājies ar savu ārstu. Bailīgās situācijās ķermenis atbilstoši reaģē – ir cilvēki, kuriem no domas par poti vien jau uzlec asinsspiediens, sāk klauvēt sirds, svīst rokas. Prāts jau uzbur ainas, kā tu potēšanās kabinetā ģībsti vai nokrīti uz ielas bez samaņas simt metru aiz vakcinācijas centra, kā tev divas dienas pēc potes «nokrīt sapotētā roka» un tā tālāk. Bailes ir kā tāds emocionāls kanibāls, kas apēd arī visas pārējās, sakarīgās, emocijas. Tāpēc vajadzētu izvērtēt savas bailes kopā ar savu ārstējošo ārstu – pārrunāt, cik tas viss ir nopietni un kā iespējams sev palīdzēt baiļu brīdī. Lai slāpētu savas bailes, tāda saruna būs daudz noderīgāka nekā piedalīšanās piketā ar lozungiem, kas izraisa sabiedrības šķelšanos, – protestējot cilvēki iztērē ļoti daudz enerģijas.
•  Vēro sevi un savas bailes. Tikai katrs ļoti personīgi varam ieraudzīt plašāku kontekstu, ieejot dziļumā pie sevis. Dziļums vajadzīgs, lai nomierinātos un lai it kā no malas, ar distanci varētu pavērot savu iekšiņu – kas tie par putniem tur ālējas, kas tur dzīvo un skaļi ķērc? Tad rodas plašāks skats – es esmu tikai cilvēks, tu esi tikai cilvēks, man nav vienalga, kas notiek ar tevi, un ceru, ka tev nav vienalga, kas notiek ar mani. Kādas šajā situācijā ir manevru iespējas? Vai nu tu iesaisties, vai paliec ar izolētības sajūtu, ka uz tevi tas neattiecas, vai turpini auļot zirgā ar savu kategorisko pārliecību par potes kaitīgumu, kas ir kā pretestība principa pēc.
• Saraksti savas baiļu kartītes. Paņem kaudzīti lapiņu un saraksti visas tās bailes, kas tev, domājot par potēšanos, nāk prātā. Kas tieši varētu notikt? No kā tieši tev ir tik ļoti bail? Apliec lapiņas sev apkārt aplī un tad ņem pa vienai un mēģini izsvērt, kurām bailēm ir pamats un kurām ne. Piemēram, ar bailēm saslimt, nomirt, kļūt bezpalīdzīgiem mums ir jāsadzīvo visu mūžu, tās ir neizbēgamas. Izvērtējot pašas uzrakstīto, tu sapratīsi, ka ir lietas, kurās savas emocijas vari izprast un savaldīt. Ja bailes ir ar tevi attiecībās, vari tās vadīt, tās tevi tik ļoti neapdraud. Tad arī būs vieglāk izvēlēties, uz kuru no poliem doties – rīcības vai izolētības. Tu vari doties, piemēram, arī uz piesardzīgās rīcības polu – pieliekot drosmes garšvielas, kas krīzes situācijā ir vajadzīgas rīcībai, nevis stāvēšanai uz vietas, varēsi tikt uz priekšu. Šobrīd ir krīze, un krīzē ir jābūt dinamikai, kustībai.
• Pasaki bailēm paldies. Bailes ir izejmateriāls, ar ko vari strādāt, transformēties uz augšu. Izlemt par labu potei nozīmē, ka dari kaut ko ar empātiju gan pret sevi, savu veselību, gan pret citiem cilvēkiem, lai tu arī neapdraudētu viņus. Mēs izvērtējam riskus, saliekam plusus un mīnusus un tad speram soli. Bailes, kas pārvēršas rīcībā, ir izejas punkts.
• Netērēt laiku nogaidot. Daudzi gaida, ka situācija nomierināsies pati no sevis, taču tā nenotiks – ir jākoncentrējas uz rīcību. Jautājums – vai vari piespiest sevi rīcībai, nevis tikai bezgalīgi kult un putot šo tēmu, ieklausīšanās «savās iekšējās sajūtās», kas bieži ir vienkārši bailes? Labāk izdarīt to, kas jādara, un dzīvot tālāk tajā kontekstā, kāds nu mums šobrīd tas ir. Gluži kā ugunsdzēsējam: kas jādara – jādara.

Iesaka ārsti

Bailes jāizrunā ar savu ģimenes ārstu

Andris Baumanis, ģimenes ārsts:

«Man ir viena no lielākajām ģimenes ārsta praksēm Rīgā – divi tūkstoši pacientu. Savā praksē vairāk sastopos ar cilvēkiem, kuru bailes ir konkrētas – vai nu tās ir bažas par trombožu riskiem, vai arī cilvēks ir uztraucies par iespējamu paaugstinātu temperatūru, drudzi, sāpošu roku, citām blaknēm. Un, protams, ir arī pārliecināti antivakseri, kuri pauž bailes par iespējamām ģenētiskām izmaiņām – tad es skaidroju, ka šādām bažām un bailēm pamata nav, atkārtoju to vēl un vēlreiz. Manā praksē bija gadījums, kad pēc 40 minūšu ilgas sarunas ar kādu pārliecinātu antivakseri, kuras laikā viņai bija iespēja uzdot man visus iespējamos jautājumus, cilvēks beigās aizgāja sapotējies. Ģimenes ārstam vajadzētu būt tam speciālistam, ar kuru pacients var izrunāties par visām savām bailēm – arī par iracionālām, neizskaidrojamām. Tā ka – tas ir savstarpējas komunikācijas jautājums.

• Ja bailes ir par trombožu risku. Šiem pacientiem iesaku vērsties pie ģimenes ārsta, kas izrakstīs konkrētu recepšu medikamentu – jaunākās paaudzes antikoagulantu. To parasti nozīmē cilvēkiem, kuriem ir dažādas kardioloģiskas problēmas, mirdzaritmija, kam ir ielikti stents utt. Ārsta izrakstītais medikaments jāieņem dienu pirms potes un jālieto vēl divu nedēļu garumā. Tad cilvēks varēs būt drošs, ka nekādi trombi neizveidosies.
• Ja ir bailes no visa un grūti saņemties. Tad ģimenes ārstam jālūdz izskaidrot vakcīnas darbības būtību, iespējamās blaknes un visu pārējo. Ārsts arī izlems, vai vajadzīgs novērst arī radušos trauksmi, stresu un psiholoģisko diskomfortu. Šī situācija ir līdzīga tām, ja cilvēkam ir, piemēram, bailes lidot ar lidmašīnu. Tad ģimenes ārsts izraksta nomierinošus recepšu medikamentus, ko ieņemt potēšanās dienas rītā. Visdrīzāk tas būs kāds trankvilizators vai benzodiazepīna grupas medikaments.
• Ja paredzams bezmiegs, ēšanas traucējumi. Ja zini, ka pirms potes tevi visdrīzāk sagaida bezmiega nakts vai kādi funkcionāli organisma darbības traucējumi, arī tad palīdzēs saruna ar savu ārstējošo ārstu – tieši viņš vislabāk pazīst savu pacientu, pārzina viņa slimību vēsturi, jau iepriekš lietotos medikamentus un zinās, kāda palīdzība nepieciešama.»

Jāuzsver ieguvumi

Anita Djačenko, neiroloģe:

«Pie manis vēršas cilvēki ar visdažādākajām problēmām – depresiju, bezmiegu, izdegšanu, saspringuma un stresa izraisītām galvassāpēm u. c. Un starp viņiem arī pacienti, kuri nevar izlemt, vai potēties, un atzīst – jautājums par potēšanos viņiem rada stresu un bailes. Potēties ir bail, bet ir arī skaidrs – ja nepotēsies, būs problēmas. Es neko neuzspiežu, bet pastāstu reālus gadījumus. Piemēram, jauns cilvēks, kurš nezināja, ka ir kovidpozītīvs, apciemoja savus vecākus. Abi saslima smagā formā, nokļuva slimnīcā, un šis jaunais cilvēks joprojām jūtas vainīgs. Esmu redzējusi, cik ļoti vainas izjūta nomoka cilvēkus, – tas ir briesmīgi. Stāstu arī, ka pati šovasar visu pēcpusdienu pavadīju kompānijā ar kovidpozitīvu cilvēku un neviens no desmit pārējiem nesaslima, jo visi bijām vakcinēti. Tā ir mana reālā pieredze. Kas attiecas uz komplikācijām, atgādinu, ka tās var būt jebkādu iemeslu dēļ – pat kinza vai sezama sēkliņas var radīt milzīgas problēmas.

Medicīniski ir placebo, bet ir arī nocebo efekts. Ja cilvēks gaida komplikācijas, viņam tiešām var būt sliktāk. Man ir bijuši pacienti, kas apgalvo, ka pēc vakcinācijas sāpot ceļgali. Kad paskatos slimības vēsturi, tur redzams, ka pēdējo piecu gadu laikā šim cilvēkam ik pa laikam sāpējuši ceļgali.

Es domāju, ka ir jārunā nevis kategorijā baidīties–nebaidīties, bet gan – saņemties–nesaņemties, uzsverot ieguvumus. Tu vakcinējies un iegūsti brīvības izjūtu, tev nav vainas izjūtas, jo saproti, ka esi izdarījis maksimumu.»