Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar Mārtiņu tiekamies nākamajā nedēļā pēc amerikāņu seriāla Katrīna II Lielā nonākšanas uz ekrāniem. Liela daļa seriāla uzņemta Rundāles pilī, līdz ar to krietnu laiku Latvijā pavadījusi arī ķeizarienes lomas atveidotāja Helēna Mirena. Tad arī Mārtiņš pasaulslaveno aktrisi pamanījis Rīgas lidostā, nav kautrējies pieiet un palūgt kopā nofotografēties. Sportista instagrama kontā tā ir viena no retajām fotogrāfijām, kurā Mārtiņš nav redzams, spēlējot pludmales volejbolu vai esot kopā ar ģimeni. Jo tās ir viņa dzīves, ja tā var teikt, pamattēmas – sports un ģimene.
«Kad Rīgas lidostā ieraudzīju tik slavenu cilvēku, sākumā pat nenoticēju. Pārbaudīju internetā, ka nekļūdos. Sapratu, ka tā ir unikāla iespēja, un piegāju klāt, uzrunāju. Mirena kaut ko darīja datorā un reaģēja pilnīgi mierīgi. Tā es nofotografējos ar savas mammas mīļāko aktrisi.
Arī bērnībā es nebiju no kautrīgajiem. Tie, kas nodarbojas ar sportu un tēmē uz rezultātiem, nesēž klusi stūrītī. Bet vai tajā vecumā man būtu drosme pieiet pie slavenas aktrises un palūgt kopā nofotografēties? Domāju, ka ne,» atzīst Mārtiņš. «Tas jau nāk ar gadiem un dzīves pieredzi. Turklāt esmu tik daudz ceļojis, pabijis daudzās vietās, bet ko es tur esmu redzējis? Ļoti maz. Agrāk jau tikai treniņi, viesnīca, spēles, lidosta, un viss. Kopš sapratu, ka kaut kad karjera beigsies, mēģinu arī pilsētas apskatīt.»
Mārtiņš ir izaudzis, redzot aktiera ikdienu, tomēr interese par skatuvi viņam nav radusies. «Tolaik man šķita, ka aktierim ir ļoti daudz jāmācās. Atceros, kā Juris gāja mazā istabiņā un ilgi mācījās lomas tekstu. Turklāt sports man bija pāri visam, kāds tur teātris! Vēl arī vecākiem bija nosacījums: ja nebūs labas atzīmes, uz treniņiem netiksi. Tā kā man ļoti patika volejbols, atzīmes turēju līmenī. Uzreiz pēc skolas vajadzēja kārtīgi izmācīties, un tad uz treniņu, jo pēc tā jau pārāk grūti vēl ko darīt. Tā ka varu teikt, ka jau kopš pamatskolas sports pārņēma visu manu dzīvi, un mācības nāca komplektā.»
Mārtiņam bija seši gadi, māsai pieci, kad mamma apprecējās ar Nacionālā teātra aktieri Juri Pļaviņu. «Vecāki izšķīrās, katrs aizgāja uz savu pusi un attiecības neuzturēja. Māris aizbrauca dzīvot projām no Rīgas, nošķīrās no mums un izveidoja savu ģimeni.
Kad mamma apprecējās ar Juri, viņa mainīja uzvārdu, un arī mēs ar māsu mainījām uzvārdus. Tas notika vēl bērnudārzā, man uzvārds nešķita kas nozīmīgs, un arī tā maiņa neko nenozīmēja. Tagad visi mani pazīst kā Pļaviņu – skaists, latvisks uzvārds.
Man ir trīs meitas, un reizēm kāds prasa: «Kā tu jutīsies, kad tavs uzvārds beigsies?» Saku: «Kādam būs jāmaina uzvārds, ja gribēs precēt manu meitu!»
Tā kā mēs dzīvojām tuvu Zālīša pamatskolai, es tur mācījos. Mamma strādāja skolā par angļu valodas skolotāju, arī manu klasi mācīja, tāpēc reizēm dabūju pa ausīm, ka stundas laikā viņu nosaucu par mammu. Tā kā tas notika 1. klasē, klasesbiedri neskatījās šķībi. Mamma mani veda uz dažādām sporta nodarbībām, ilgi gāju arī dambretes pulciņā. Un tad uz sporta stundu atnāca Andris Leitis un piedāvāja trenēties volejbolā. No klases aizgājām vesels bars, bet es vienīgais tur paliku. Treneris mācēja mani ieinteresēt, un es vairāk neko nemainīju – tā arī paliku volejbolā.
Jā, es esmu vecākais brālis, bet man nebija māsas jāpieskata. Ar vecāko māsu daudz laika pavadījām kopā, jo arī Elīna trenējās volejbolā. Tolaik gan pludmales volejbola Latvijā nebija, tas parādījās krietni vēlāk. Pēc 9. klases man bija doma iet uz Murjāņiem, taču vecāki pateica, ka jāstājas 1. ģimnāzijā un, kad to pabeigšu, varēšu darīt, ko vēlos. Viņi uzskatīja, ka izglītība ir pamats dzīvē. Toreiz man acīs bija asaras, toties tagad esmu viņiem pateicīgs.
Mamma un Juris… Jā, audžutēvu reizēm saucu par tēti, tomēr vairāk vārdā, jo sākumā, kamēr abi nebija precējušies, tā bija iesākts. Un tad viņi izšķīrās. Mamma vienmēr ļoti daudz strādāja. Mēs dzīvojām no algas līdz algai. Neatceros, ka būtu kopā braukuši kādā ceļojumā. Kad nopirkām neremontētu dzīvokli, mamma naktīs sēdēja pie datora, nodarbojās ar tulkošanu. Sakrāja ledusskapim, televizoram… Kad ir tāds piemērs, kad redzi – strādā, nopelni, sakrāj –, apzinies naudas vērtību. Esmu dzīvojis situācijā, kad naudas ir maz. Piemēram, vasarā ir trīs volejbola nometnes. Mamma saka – mēs varam samaksāt par vienu. Treneris palīdzēja, lai varu aizbraukt uz otru. Tik daudz kas notika pēdējā brīdī, kaut kā izgrozoties, nespējot iepriekš laikus saplānot.
Taču tas nav manī atstājis rūgtumu, bet gan daudz ko iemācījis. Es jau 18 gados sāku strādāt. Aizsardzības akadēmijā biju atbildīgs par saimnieciskām lietām – kad kaut kas jāremontē, jākrāso, jāsakārto. Pēc skolas gāju strādāt un tad uz treniņiem. Es biju ļoti noslogots, patstāvīgs un daudz ko no praktiskiem darbiem iemācījos. Ja rokas aug no pareizās vietas, visu var izdarīt.»
Pekina 2008
«Mēs ar Sašu (Aleksandrs Samoilovs – red.) bijām pirmie, kuri Latvijā profesionāli sāka nodarboties ar pludmales volejbolu. Profesionāli – tas nozīmē attieksmi, kad viss dzīvē ir pakārtots sportam. Arī tad, ja neviens neatbalsta, tu nevari sēdēt mājās, ir jāturpina trenēties.
Atceros, kā mēs ar Sašu ziemā Bulduros mežā notīrījām sniegu un spēlējām. Tagad ir iespējas trenēties telpās, bet tolaik tā nebija. Tā nu mēs abi, tiklīdz nokusa sniegs, pirmie ieradāmies uz treniņiem, un rudenī palikām pēdējie. Tāpēc jau arī izsitāmies, ka mums sports bija pāri visam. Citiem bija ģimene un darbs, viņi varēja trenēties pēc tā.
Mums bija vieglāk – divi jauni gurķi, kuriem nevajadzēja daudz naudas, kurus vecāki vēl atbalstīja, no rīta iekāpām vilcienā, aizbraucām uz Jūrmalu, visu dienu trenējāmies un vakarā ar vilcienu atpakaļ uz mājām.
Nākamajā rītā atkal uz vilcienu… Uz sacensībām ārzemēs treneris ar mašīnu veda. Manuprāt, mums tika dota iespēja, ko izmantojām.
Taču doma, ka mēs varam tikt uz olimpiskajām spēlēm Pekinā, radās trenerim Genādijam Samoilovam. (Viņš arī Aleksandra Samoilova tētis – red.) Pagrieziena punkts bija tad, kad mēs ar Sašu uzvarējām Eiropas U20 čempionātā. Man sapņa par olimpiskajām spēlēm pat nebija, bet treneris ticēja, ka tas ir iespējams. Neviens cits tam neticēja, tikai treneris. Tad nu braucām pa sacensībām, krājām punktus un pēdējā turnīrā, kur tik daudzām komandām izšķīrās būt vai nebūt, mēs pēdējā brīdī iespraucāmies uz Pekinu! Tagad es zinu, ka pludmales volejbolā visiem ir viens mērķis – tikt uz olimpiskajām spēlēm, visiem!»
Pekinā duets Pļaviņš–Samoilovs ierindojās 9. vietā, pievēršot sev uzmanību, kad pirmajā spēlē uzvarēja pasaules čempionus amerikāņus.
Savukārt Mārtiņš pārliecinājās, ka izvēlējies pareizo ceļu, un nu jau droši zināja, ka vēlas piedalīties arī nākamajās olimpiskajās spēlēs. Tiesa, nu jau ar citu komandas biedru. Par viņa pārinieku kļuva kuldīdznieks Jānis Šmēdiņš.
«Sakrita tā, ka man katrā gadā līdz Londonai bija pa lielam notikumam: jauns pārinieks, apprecējos ar Lieni, piedzima mūsu pirmā meita Keita un izcīnījām ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm.»
Mārtiņš aizvien uzsver, cik svarīga viņam ir ģimene, cik ļoti viņu atbalsta sieva. Arī Liene kādreiz spēlēja volejbolu, tādēļ pat no Kuldīgas devusies mācīties uz Murjāņiem. Tur viņu pamanījis Mārtiņš, savukārt Liene intervijās stāstījusi, ka tieši šī puiša dēļ viņa izmesta no Latvijas junioru izlases! Tas noticis sacensībās Igaunijā, kad Mārtiņš vēlā vakarā ienācis paciemoties istabiņā pie Lienes. Kad treneris to ieraudzījis, paziņojis, ka Lienes laiks izlasē ir beidzies. Lai arī bijusi ļoti dusmīga uz Mārtiņu par notikušo, viņa vēlāk piekritusi aiziet uz randiņu, un tā abi ir kopā joprojām. Pļaviņu ģimenē aug trīs meitas – Keita, Eva un Elīza.
Londona 2012
Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Mārtiņš nesa mūsu valsts karogu un pēc tam atcerējās: «Nest Latvijas karogu olimpisko spēļu atklāšanā – tas man bija ļoti liels gods! Tādas emocijas, kādas jutu, nebiju izbaudījis ļoti sen. Tieši šādu emociju iespaidā tiek parādīts augstāks rezultāts. Vismaz tā bija manā gadījumā.» Jo Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš izcīnīja bronzas medaļu! Tribīnēs aktīvākās līdzjutējas bija sieva, meita, mamma un māsa, jo Elīna ir Jāņa Šmēdiņa sieva.
«Pēc medaļas Londonā šķita – nu, viss tagad notiks!» augstāko punktu karjerā atceras Mārtiņš, taču kāpuma vietā sākās kritums.
Viņš palika bez pārinieka, jo Jānis Šmēdiņš apvienojās ar Aleksandru Samoilovu. «Ja pēc olimpiskās medaļas jāšķiras… Ne jau es to gribēju, tā nebija mana izvēle. Katrs aizgājām uz savu pusi, un ārpus sporta vairs nesatiekamies. Protams, māsai šādā situācijā bija jānostājas kāda pusē, tātad vīra pusē, un mūsu ceļi pašķīrās.»
Jauna pārinieka meklējumi nebija veiksmīgi un ieilga. Mārtiņš atkal kļuva par pirmo latvieti, kurš kā pludmales volejbolists parakstīja līgumu un aizbrauca strādāt uz Turciju. Tomēr mērķis – olimpiskās spēles Riodežaneiro – palika nesasniegts. «Spēles Rio skatījos, bet… Bija tik grūti, kad turp netikām… Olimpiskais četru gadu cikls beidzās, un iestājās tukšums – ko darīt tālāk? Tā ka nebija rezultātu, nebija arī izpildīti kritēriji, tāpēc nesaņēmu atbalstu no olimpiskās vienības. Paralēli spēlēju gan klasisko volejbolu zālē, gan pludmales volejbolu. Patiesībā es gribēju beigt spēlēt.
Un es jau būtu beidzis sportista karjeru, ja ne sieva. Palikt bija Lienes lēmums.
Mēs abi esam uz viena viļņa, un viņa man teica, ka ir jāturpina, ka nebūšu laimīgs, ja aiziešu un darīšu ko citu. Un vēl viņa teica, ka ir par agru aiziet. Pludmales volejbolā augstākajā līmenī ir vīri pēc četrdesmit gadiem, arī amerikānis, kuram ir 47, un kā viņš spēlē!
Nebija jau tā, ka mēs pārliecinoši vai bezcerīgi zaudējām, taču bija iestājusies tāda melnā strīpa, kad vienmēr kaut kā pietrūkst, lai uzvarētu. Nospriedu, ka vēl 2017. gadu uzspēlēšu… Sākām no nulles, no dziļas bedres. Togad Jūrmalā notika Eiropas čempionāts. Tikām astotdaļfinālā, un tur pretī nāca krievu pāris, kas divas nedēļas iepriekš pasaules čempionātā dabūja bronzu. Mēs viņus uzvarējām! Rezultātā Eiropas čempionātā izcīnījām piekto vietu, atkal dabūjām finansējumu, un tad jau pamazām viss atkal aizgāja. It kā pienāca otrais elpas vilciens, pēc līknes lejup tā sāka kāpt augšā.»
Tokija 2020
Ceļazīmi uz Tokiju Mārtiņš ar pārinieku Edgaru Toču izcīnīja 2019. gada septembrī. Mārtiņš atceras: «Lai spēlētu un trenētos ar pilnu atdevi, Edgars aizgāja no darba. Tobrīd Edgaram bija viens bērns, nu jau divi. Uz pirmo turnīru, kur mēs negaidīti izcīnījām zeltu, viņš aizņēmās naudu, lai samaksātu rēķinus. Es gāju runāt ar Genādiju Samoilovu, kurš jau iepriekš man bija teicis, ka ir gatavs palīdzēt.
Mēs trīs sanācām kopā, lai tiktu uz Tokiju. Treneris bija ļoti pārliecināts, ka to izdarīsim. Nē, viņš neizlikās, lai mūs motivētu.
Treneris tic pie viena nosacījuma: ja sportists treniņos, kā mēs tieši sakām, plēš dibenu.
Problēma ir tā, ka ne visos treniņos tas notiek par simts procentiem, jo reizēm esi noguris, nevari atslēgties no pārējām lietām, gribas pasaudzēt sevi… Taču Genādijs Samoilovs man un Sašam jau divdesmit gados iemācīja atdevi. Tolaik trenerim bija radikālāks piegājiens. Ja mēs ko neizdarījām, viņš iekarsa, agresīvi pacēla balsi, daudz sodu saņēmām – skrējām, lēkājām. Tagad viņš ir mainījies, kļuvis mierīgāks.
Pēc Londonas medaļas man šķita, ka es taču pats visu zinu un protu. Tagad varu teikt: kamēr esi sportists, tev ir nepieciešams treneris. Protams, kad sportists ir augstā līmenī un visu prot, treneris vairāk ir kā psihologs. Treneris man tagad saka: «Es tev neko iemācīt nevaru.» Viņš māca Edgaru, kurš vēlāk sācis spēlēt, bet mani noskaņo psiholoģiski. Ja treneris spēj motivēt, pareizi salikt teikumu, lai tu saproti, ko viņš gribēja pateikt, nevis pārproti un domā – kāds es esmu muļķis!
Intonācija, īstie vārdi īstajā brīdī ir tik svarīgi, jo es lielisku zinu, kā ar pāris vārdiem var visu sačakarēt.
Esmu emocionāls, ja spēlē gadās kļūdas, nespēju laukumā palikt mierīgs – nu, kāpēc tagad, ja treniņos viss bija labi?! Pie tā strādājam, lai nomierinātu mani, jo, kā teica mans pirmais treneris Andris Leitis: «Ja tu nevari otram pateikt ko labu, labāk nesaki neko!» Tāpēc tagad, kad spēle neiet, mēs klusējam. Cīnāmies, nepadodamies un nākamo setu sākam no jauna. Nepasakām kaut ko lieku, lai nesačakarētu visu spēli.
Bumba ir apaļa, situācija laukumā jebkurā brīdī var mainīties. Reizēm pats nesaproti, kāpēc un kā tas notiek. Var būt pat tā, ka šķiet – nu gan viss, zaudējam, tomēr zvaigznes tā saliekas, ka pretinieks sāk nervozēt un salūst. Tāpēc vienmēr, lai cik tas grūti, ir vērts izturēt.»
Te vietā atcerēties 2019. gada vasaras pasaules tūres pludmales volejbola posma spēli Portugāles pilsētā Ešpiņu. Mūsu puiši cīņā par bronzu sacentās ar Čīles volejbolistiem. Pirmo setu vinnēja, otrajā rezultāts bija 11 pret 10 mūsējo labā, kad Mārtiņš guva potītes traumu. Tas, kas notika pēc tam, man šķita neticami. Pļaviņam nosaitēja kāju, un viņš turpināja spēlēt, kaut varēja redzēt, cik ļoti viņam sāp. Mārtiņš nepadevās, un viņi uzvarēja. «Nebija jau tik traki,» viņš mierīgi teic, kad izsaku apbrīnu par šo spēli.
Nekas paralēli!
«Ar treneri bieži parunājam gan par sportu, gan dzīvi. Viņš zina, ka es gatavojos kļūt par treneri. Domāšana un redzējums mums abiem ir līdzīgs. Pērn viņš mani sūtīja vadīt tehnisko treniņu aizsargiem, kur ļoti svarīgas ir nianses. Treneris pats spēlēja pirms trīsdesmit gadiem, es – tagad, tāpēc labāk varu izskaidrot izjūtas laukumā spēles laikā. Jau pateica, ka janvārī man būs jāvada vairāk treniņu. Ziniet, tas ir grūtāk, nekā pašam trenēties!
Sporta pedagoģijas akadēmijā esmu ieguvis bakalaura grādu sporta zinātnē un divas kvalifikācijas – pludmales volejbola vecākais treneris un vadītājs sporta jomā. Tagad mācos maģistrantūrā – būšu psiholoģiskās sagatavotības vecākais treneris. Viss jau ir izdarīts, atlicis tikai uzrakstīt maģistra darbu. Bakalaura darbu rakstīju pa naktīm un domāju, ka tāpat notiks tagad. Jā, neveselīgi, bet pa dienu ir bērni (kamēr esmu mājās, beidzot varu viņus izvadāt uz skolu un pulciņiem!), visādi darbi, telefona zvani, kas novērš uzmanību. Toties tad, kad citi guļ, darba rezultāts ir cits un atspoguļojas uzrakstīto lappušu skaitā. Maģistra darbs jāpabeidz līdz janvārim, kad brauksim uz nometni Ēģiptē. Pēc tam līdz Tokijai nekas paralēli vairs nenotiks!»
Profesionālā sportista dzīves režīms ir skarbs, režīmu paģērošs. Vai vērts sevi ielikt tik stingros rāmjos? Mārtiņš saka: «Cilvēkiem, kas pie tāda režīma pieraduši, tas ir pašsaprotami. Protams, ja to liktu izdarīt kādam no ielas, tas teiktu – traks esi?!
Ir vēl kāda nianse: jo vecāks kļūsti, jo vairāk saproti, ka tas, ko darīji iepriekš, ir forši, bet ar to vien vairs nepietiek. Piemēram, es mainīju savus ēšanas paradumus.
Tagad pie tā ļoti piedomāju. Tāpat kā pie tā, ka ķermenis jaunāks nekļūst. Ēģiptē mums ir trīs treniņi dienā, pirmais sākas desmitos, jo treneris uzsver, cik svarīgi ir izgulēties. Bet es eju gulēt laikus un ceļos mazliet pēc sešiem. Tad vingroju, lai nostiprinātu muguru un ķermenis būtu gatavs tiem trim treniņiem. Ja nesagatavošos, man var savilkt muguru vai vēl kaut kas notikt. Tāpēc es ceļos un sagatavojos. Bez režīma nevar! To dzelžaini ievēro tie, kas vēlas izcīnīt olimpisko medaļu.»
Vai tas, ka Liene spēlējusi volejbolu, palīdz abu attiecībās? Mārtiņš atzīst: «Sievai par spēli, protams, viedoklis ir, un viņa pasaka atklāti, kā to redz. Man ar Lieni parunāt ir vieglāk, jo viņā es klausos citādi. Vieglāk ir tajā ziņā, ka man nākas daudz braukāt apkārt, līdz ar to maz esmu mājās, bet sieva saprot, kāpēc tā ir.
Par laimi, tagad ir sociālie tīkli un vienkāršas sazināšanās iespējas. Vairs nav kā agrāk, kad varēju atļauties atsūtīt tikai dārgu īsziņu, kāds ir rezultāts un to, ka būšu mājās pēc vairākām dienām, jo nav reisa…
Ja meitas gribēs spēlēt volejbolu, lai spēlē! Es kā tēvs esmu par to, ka viņām jāiegūst laba izglītība. Vecākā meita Keita iet jau trešajā klasē, vēlas sportot, iet uz vieglatlētikas treniņiem, bet zina, ka ir labi jāmācās. Jā, tas ir tāpat kā savulaik man, kad bija noteikts – nebūs labas atzīmes, neiesi uz volejbola treniņiem! Reizēm meitas sāk teikt – gribu to un to, un vēl to. Kad atbildu, ka nepirkšu, viņas sauc: «Bet tev nauda ir!» Stāstu: «Jā, ir, taču no tās naudas mums jāsamaksā par dzīvokli, ēšanu, jūsu drēbēm, pulciņiem…»
Vecākā jau saprot naudas vērtību. Tagad ir daudzas sievietes, kurām viss ir, bet, ja vīrs aiziet, nekā vairs nav.
Es gribētu meitas izaudzināt tik patstāvīgas, lai viņas dzīvē nepazūd nekādā situācijā, lai viņām ir laba izglītība, lai ir daudzpusīgas, lai vienmēr var par sevi parūpēties.
Protams, mēs ar sievu meitas vienmēr atbalstīsim, bet man būtu mierīgāka sirds, zinot, ka viņas jebkurā gadījumā spēj pastāvēt par sevi pašas.
Kad jaunākā māsa mācījās 9. klasē, mamma vēlreiz apprecējās un aizbrauca pie vīra uz Londonu. Ieva tolaik palika Rīgā mācīties, un mums viņu vajadzēja vairāk pieskatīt. Bet Ieva jau tad bija tik patstāvīga! Nu, ja ļoti ļoti nevajadzēja, viņa neteica. Pēc tam Ieva arī aizbrauca uz Londonu, tagad ir apprecējusies, strādā viesnīcā par grāmatvedi, katru nedēļu satiekas ar mammu. Tā ka viss dzīvē sakārtojas: bija laiks, kad māsa mazāk redzēja mammu, toties tagad – bieži.
Mamma strādā skolā, krāj naudu un ceļo. Viņai bija sapnis nopirkt dzīvokli jūras krastā Turcijā, un to viņa ir īstenojusi. Šoruden arī es beidzot pirmo reizi tur aizbraucu atpūsties. Sarunājām un saplānojām, ka satiksimies mammas dzīvoklī Bodrumā – mēs ar Lieni un meitām lidojām no Rīgas, mamma un māsa Ieva no Londonas. Tas bija oktobrī, kad man divas nedēļas bija pilnīga atpūta.»
Raksts publicēts 2019. gadā žurnālā IEVAS Stāsti Nr. 23.
