Pirms teju 40 gadiem gandrīz izzuda reta sesku suga – melnkājainais sesks. 1979. gadā zoologi paziņoja, ka šo sesku vairs nav, taču 1981. gadā Vaiomingā izdevās atrast mazu grupiņu ar melnkāju seskiem. Šo 130 sesku ģimeni piemeklēja vīruss, kura rezultātā teju visi dzīvnieki izmira, tādēļ ASV dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti uzsāka sugas saglabāšanas programmu, kurā tika izmantoti visi izdzīvojušie 18 melnkāju seski (Mustela nigripes). Tikai septiņiem seskiem toreiz izdevās radīt pēcnācējus, bet pārējiem dzīvniekiem tika paņemts ģenētiskais materiāls.
Sesku mātīte ar vārdu Antonija tika klonēta no melnkājainā seska Vila, kurš citos medību laukos devās 1988. gadā, Sandjego Zoodārzā. Viņa šā gada rudenī pasaulē laida divus sesku mazuļus – vienu tēviņu un vienu mātīti.
Mūsdienās pēc vairākiem mēģinājumiem atjaunot sugu, nu savvaļā dzīvo 350 melnkāju sesku. Tiesa, šo dzīvnieku starpā pastāv ļoti zema ģenētiskā daudzveidība, jo tie savā starpā ir radniecīgi. Šī iemesla dēļ seski ir pakļauti dažādām ģenētiskām slimībām un arī neauglībai, kas savukārt atkal apdraud reto dzīvnieku sugu. Daži eksperti apgalvo, ka sugas nākotne tagad ir atkarīga no audzēšanas nebrīvē un klonēšanas.
Sesku meitene Antonija tika klonēta no audu parauga, kurā bija trīs reizes vairāk unikālu ģenētisko variāciju nekā šobrīd savvaļā sastopamam melnkāju seskam. Antonijas klonēšana un viņas pēcnācēju piedzimšana ir liela uzvara zinātniekiem pēc gadu desmitiem ilga, dārga un ļoti sarežģīta darba, kas pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem beidzot sekmējies ar pārsteidzošu rezultātu.