Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes žurnālistikas studentiem Ābrams Kleckins bija leģenda un autoritāte. Viņu cienīja, viņa lekcijas nekavēja un ar interesi tvēra katru profesora vārdu. Kleckins prata ieinteresēt un aizraut ar saviem stāstiem ne tikai par kino, bet par jebkuru tēmu. Ar profesoru vienmēr bija interesanti diskutēt, jo pat ar pirmkursniekiem viņš to darīja kā līdzīgs ar līdzīgu.
Viņš pats teica – nekad nav jutis atšķirību starp sevi un studentiem, ne profesionāli, ne cilvēciski. Latvijas Universitāte bija viņa darbavieta kopš 1973. gada, un viņš izskolojis vairāk nekā 2100 studentu.
«Man pašam grūti noticēt, taču dokumenti to pierāda,» PDz pirms dažiem gadiem atzina Kleckins. Līdztekus darbam universitātē Ābrams darbojās žurnālistikā, viņa raksti publicēti teju visos lielākajos Latvijas laikrakstos. Viņš bija arī vairāku dokumentālo filmu autors un līdzautors, strādājis arī pie leģendārā darba Vai viegli būt jaunam?. Kino bija viņa kaislība, un par ieguldījumu kino zinātnē un izglītībā 2018. gadā piešķīra balvu Lielais Kristaps.
Kleckinam ļoti patika lasīt, un dažkārt viņš sūkstījās, ka mūsdienu jaunatnei ir švakas zināšanas literatūrā. Viņam mājās bija iespaidīga bibliotēka.
«Domāju, ka atstāšu to mantojumā savai Latvijas Universitātes nodaļai. Tādu grāmatu citur nav, tāpēc, lai paliek pie viņiem,» pirms diviem gadiem PDz sacīja viņš. Savukārt viņa sieva Anna, kas pirms trim gadiem devās mūžībā, bija sakrājusi kaķu figūriņu kolekciju, un profesora mājās bija vairāk nekā 800 kaķu – pirkti, dāvināti, vesti no dažādām valstīm. Arī tiem būs jāatrod gādīgs saimnieks. Pārim bērnu nebija…
Dienā, kad Jaunajos ebreju kapos Ābrams Kleckins tika guldīts zemes klēpī, nemitīgi lija. Pavadītāji teica – šodien pat zeme raud. Viņš tika guldīts blakus savai sievai Annai. Ābrams ļoti skuma bez viņas. «Man ar sievu dzīvē ļoti paveicās. Diemžēl nu esmu palicis viens…» pēc viņas aiziešanas PDz sacīja Kleckins. Pēc sievas nāves profesora veselība kļuva arvien vājāka. «Agrāk tā nopietni vispār nebiju slimojis. Vienmēr esmu sportojis, bijis aktīvs,» toreiz teica viņš.
Pēdējos dzīves gadus par Ābramu rūpējās ebreju kopiena, par ko viņš bija ļoti pateicīgs. «Pie manis četras reizes nedēļā nāk skaista meitene, kura, starp citu, ir arī ļoti labs cilvēks, un palīdz mājas darbos. Šāda palīdzība ir ļoti ebrejiska,» skaidroja viņš.
Kleckins ilgus gadus dzīvoja dzīvoklī Ģertrūdes ielā. Viņa mājas durvis vienmēr bija atvērtas studentiem, kolēģiem un draugiem. Īpaši tagad, kad viņš bija palicis pavisam viens. Ģertrūdes ielas rajonā dzīvojošie teic – bija tik ļoti pierasts redzēt, kā lēnā solī ar melnu bereti galvā uz darbu aiziet Ābrams Kleckins… Nu viņš aizgājis uz neatgriešanos. Taču ir palikušas viņa filmas un grāmatas. No nāves Kleckins nekad nav baidījies, un viņš bija pateicīgs par savu dzīvi un likteni.
Pēdējā intervijā PDz viņš sacīja: «Man ir šausmīgi paveicies, jo savu dzīvi izveidoju pats. Varēju dzīvot tā, kā gribu, draudzēties ar tiem, ar kuriem gribēju. Man bija iespēja palīdzēt cilvēkiem, un es ar prieku to darīju. Būtībā man bijis viss, lai varētu dzīvot kā cilvēks. Un par to esmu pateicīgs.»
