Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā būtu ar kovidballīti?!
Uzreiz jāteic, ka imunitātes pētījumi saistībā ar Covid-19 visu laiku turpinās, un zinātnieki mēģina izprast, kurā gadījumā imūnā atbilde ir visspēcīgākā – pārslimojot, vakcinējoties vai piedzīvojot gan vienu, gan otru. Ir dažādas hipotēzes, bet viennozīmīgas atbildes vēl nav, turklāt vīruss mainās. Nesen ažiotāžu izraisīja priekšpublikācija kādam Izraēlas zinātnieku pētījumam. Laikā, kad dominē delta paveids, tika salīdzinātas trīs grupas: cilvēki, kas saņēmuši Pfizer/BioNTech vakcīnas Comirnaty divas devas, tie, kas iepriekš inficējušies un nepotēti, un tie, kas pārslimojuši kovidu un pēc tam saņēmuši vienu vakcīnas devu. Pētnieki vērtēja ne tikai inficēšanos, bet arī saslimšanu vai nonākšanu slimnīcā, un viņi bija secinājuši, ka dabiski iegūtā imunitāte nodrošina spēcīgāku aizsardzību pret jauno mutāciju, bet vēl augstāks potenciāls esot hibrīdimunitātei, jo vakcinācija pēc pārslimošanas pastiprina imūnās atbildes reakciju. Citi autori izvirzījuši hipotēzi, ka kombinētajai superimunitātei līdzvērtīgu varētu radīt trīs vakcīnas devas. Tikmēr agrāk veiktā pētījumā, apsekojot atkārtoti inficējušos ASV Kentuki štata iedzīvotājus, secināts, ka nepotējušos cilvēku risks noķert kovidu vēl otro reizi bija vairāk nekā 2 reizes augstāks nekā pārslimojušajiem.
Tā kā Izraēlas pētījums zinātniskajā literatūrā vēl nav publicēts oficiāli – to nav rediģējuši citi zinātnieki (tieši tā tiek pārbaudīta secinājumu atbilstība izmantotajām metodēm un ziņojuma kvalitāte), pētījumu vēl nevajadzētu izmantot klīnisko vadlīniju noteikšanai. Vakcinācija spēlē izšķirošu lomu smagas slimības gaitas un mirstības riska mazināšanā.
Diemžēl sociālajos tīklos klejo vieglprātīga ideja: vajag sarīkot kovidballīti! Tāpat kā cerībā iegūt imunitāti tiek rīkotas ballītes vējbaku gadījumā.
Mēs, ārsti, to nekādā gadījumā neiesakām. Ne tikai tāpēc, ka negribam pacientu iegrūst likumpārkāpēju rindās – ar pozitīvu testu nemaz nedrīkst iet ciemos vai aicināt viesos citus. Pirmām kārtām, lai gan vakcinējoties vai pārslimojot uzdevums ir viens un tas pats – apmācīt imūnsistēmu atpazīt ienaidnieku un savākt karaspēku cīņai pret to, bet – kad ir vieglāk radīt armiju un kad lielāks risks tikt ievainotai vai pat sakautai? Kara apstākļos vai miera periodā? Arī šī brīža reālā situācija Latvijas slimnīcās liecina – kovids galvenokārt tomēr ir nevakcinēto slimība. Otrkārt – vakcinācija ātrāk mazina vīrusa ekoloģisko nišu un iespējas veidot jaunas bīstamas mutācijas, jo tās var rasties tikai tad, ja vīrusam izdodas ieperināties saimnieka šūnās un izveidot tur savas vairošanās fabrikas.
Bet nu atbildēsim uz trim populārākajiem jautājumiem, kurus ikdienā uzdod pacienti!
1. Kāpēc nepietiek vienkārši ar imunitātes stiprināšanu – ar rūdīšanos, sportošanu, meditāciju, smiltsērkšķu sulas dzeršanu? Un man jau ir stipra imunitāte!
Skaidrojumam izmantosim salīdzinājumu ar seno Romu, kurai pirmo reizi uzbrūk iepriekš nesastapta kovidvīrusa barbaru cilts. Lai tie nesagrautu pilsētas mūrus, organismam vajadzīga aizsardzības sistēma: ne vien jāiesauc jauni rekrūši, bet arī jāapmāca, jāapbruņo un jāsagatavo cīņai. Viss šis apmācītais karapulks ir specifiskā imunitāte. Vēl cilvēkam ir arī nespecifiskā jeb iedzimtā imunitāte, kuru, jā, var ietekmēt rūdīšanās, sportošana, veselīgs uzturs, bet tai neveidojas atmiņa – satiekoties ar SARS–CoV-2 nākamajā reizē, tā neatcerēsies, ka reiz šo barbaru jau sastapusi.
Vīrusa galvenais ierocis ir uz tā virsmas esošais olbaltums – pīķa jeb S proteīns, atslēga, kas vīrusam ļauj atvērt šūnas durvis un iekļūt tajā, jo ārpus šūnām vīruss nespēj vairoties. Patogēns šūnā ievada savu ribonukleīnskābi (RNS), kas satur vīrusa ģenētisko informāciju. Tādā veidā inficētā šūna tiek pārprogrammēta un kļūst par fabriku, kas ražo tūkstošiem jaunu vīrusu. Šo procesu sauc par replikāciju. Šūnai pārplīstot, ejot bojā vai vīrusiem vienkārši izkļūstot caur šūnas membrānu, tie dodas iekarot un pārvērst par ražotnēm arī citas šūnas. Un te iedarbojas nespecifiskā imūnsistēma – tā šīm pārējām šūnām dod signālu, lai sagatavo nelabvēlīgu vidi vīrusfabriku veidošanai. Diemžēl koronavīrusiem piemīt spēja šo iedzimtās jeb nespecifiskās imunitātes reakciju nomākt.
2. Kad rodas stiprākas antivielas – no potēšanās vai pārslimošanas?
Jā, runājot par specifisko imunitāti, kas nodrošina aizsardzību pret konkrēto barbaru cilti, visbiežāk tiek piesauktas antivielas… Dažādu infekciju un vakcīnu gadījumā antivielu loma var atšķirties, taču jāsaprot, ka imūnsistēmas apmācīšana un spēja tikt galā ar iebrucēju nav atkarīga tikai no tām. Mājas stiprais pamats balstās uz divām limfocītu populācijām, kas veido specifisko imunitāti.
*Pirmā ir T limfocīti – līdzētājšūnas un citotoksiskās imūnšūnas. Līdzētājšūnas stimulē reakciju pret konkrēto iebrucēju un veicina B limfocītu rašanos. Citotoksiskās šūnas darbojas kā iznīcinātājs, to uzdevums ir atrast izmainītās šūnas – vīrusu fabrikas – un uzlaist tās gaisā. Spridzināšanai gan ir blakusefekts – pastiprinās slimības simptomi un audu bojājumi. T limfocītu reakciju mēs pazīstam kā specifisko šūnu imunitāti.
*Otra populācija ir B limfocīti – tie rodas kaulu smadzenēs un veido imūno atmiņu. Tieši šīs šūnas – B limfocīti – piedalās antivielu jeb imūnglobulīnu sintēzē. Antivielas prot tikt galā ar koronavīrusu.
Protams, antivielas veidojas, gan vakcinējoties, gan pārslimojot kovidu. Specifiskās humorālās imunitātes gadījumā vissvarīgākie ir IgG imūnglobulīni, jo tie mūsu asinīs, kā rāda pētījumi, spēj saglabāties 6–9 mēnešus, tātad nodrošina ilgstošu aizsardzību. Te gan ir nianses… IgG un citas antivielu klases var veidoties pret dažādām vīrusa daļām, bet vakcinācijas mērķis ir saražot IgG pret kovidvīrusa galveno ieroci – pīķa proteīnu. Vērtība ir ne tik daudz kopējam antivielu līmenim, bet gan tieši neitralizējošajām antivielām, kas spēj atturēt vīrusu no iekļūšanas šūnā. Bet neitralizējošās antivielas ar parastās laboratorijas metodēm nav izmērāmas.
Atšķirībā no vakcinācijas, pārslimojot veidojas arī antivielas pret nukleokapsīdu (N proteīnu) un citām vīrusa daļām. Nukleokapsīds ir veidots no vīrusa nukleīnskābes (RNS) un to klājošā olbaltumu apvalka (kapsīda). Lai gan tam ir nozīmīga loma infekcijas attīstības procesā, kaujā ar iebrucēju šīm antivielām nav izšķirošas nozīmes, jo pīķa proteīns atrodas uz vīrusa ārējā apvalka, nukleokapsīds – vīrusa serdē, un antivielu apmācīšana cīņai pret to ir lieka organisma resursu tērēšana. Savukārt vakcinējoties organisma šūnas saņem informāciju tikai par vīrusa galveno ieroci – S proteīnu, ar kuru tas piesaistās šūnas receptoriem.
Runājot līdzībās, vakcīna ir kā vēstule ar ienaidnieka raķetes rasējumiem.
Sūtījumā ir nevis pati raķete, kura jāķidā štāba pagalmā un, pasarg die’s, varētu uziet gaisā, bet tikai zīmējums, pēc kura var apmācīt kaujiniekus cīņai pret uzbrucēju. Proti, lokāli, vakcīnas injekcijas vietā, tiek izveidota kopija, ar ko imūnsistēma iepazīstas un pēc tam izdara pārējo – rekrutē, apmāca karaspēku, kuram būs jāiznīcina svešais.
3. Pārlieciniet mani, kāpēc labāk būtu imunitāti iegūt vakcinējoties, nevis ļaujot sev inficēties un izslimot vieglā veidā kovidu!
Infekcijas laikā, atšķirībā no vakcinācijas, mūsu organismam ir papildu slodze, jo T šūnas, B šūnas un antivielas nerodas no nekurienes. Organismam tās ir jārada – jāsintezē olbaltumvielas, jāražo DNS jaunajām šūnām un jāveic citi svarīgi darbi. Bet vienlaikus ķermenī plosās infekcija – iet bojā šūnas un audi, un arī ar to Romai jātiek galā… Protams, kara apstākļos iegūta pieredze tiešām var būt nosacīti labāka, bet tas ir koks ar diviem galiem – kas var garantēt, ka izslimosi viegli? Ar komplikācijām un sekām var nākties sadzīvot vēl ilgi un dikti. Un vari arī zaudēt kauju pilnībā.
