Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Nopietna trauksme
Melns mākonis Parīzes debesīs un liesmas, kas šaudās pa katedrāles jumtu. Ūdens peļķes simtgadīgajām akmens plāksnēm noklātajā krustejā, apdegušu siju čupas, kas vēl pirms dažām stundām bija smaile, kura no katedrāles jumta šāvās debesīs. Šie ir kadri, kurus varēja vērot visos pasaules ziņu kanālos drīz pēc tam, kad 15. aprīļa vakarā Parīzē izplatījās deguma smārds.
Laikmetā, kad viss ir digitalizēts un kontrolēts, uguns tomēr pierādīja, ka joprojām ir nevaldāma stihija. Liesmas vairākas stundas apstrādāja katedrāles jumtu, kas iesaukts par mežu – jo, lai to uzbūvētu, bija vajadzīgs vesels mežs –, līdz tas kopā ar visu smaili padevās. Ugunsgrēkam sekoja līdzi visa pasaule, sākot ar Donaldu Trampu, kurš savā tvitera kontā deva padomus, kā labāk apdzēst ugunsgrēku, un beidzot ar parīziešiem, kas neslēpa asaras, noskatoties, kā viņu pilsētas simbols pārvēršas krāsmatās.
Ticīgā pasaule uztraucās, kas noticis ar svētajām relikvijām, kuras glabājās Parīzes Dievmātes katedrālē, – Kristus ērkšķu vainagu, vienu no naglām, ar kurām Jēzus ticis pienaglots krustam, un krusta fragmentu. Un cik lielā mērā cietis viens no pasaulē slavenākajiem mūzikas instrumentiem – katedrāles iespaidīgās ērģeles? Jau pēc diennakts tika savākti 845 miljoni eiro dievnama restaurācijai. Francijas prezidents Emanuels Makrons noteica ambiciozu mērķi – katedrālei jāatdzimst piecu gadu laikā.
Taču ugunsgrēka dūmi noslāpēja faktu, ka patiesībā rekonstrukcija Parīzes Dievmātes katedrālei bija vairāk nekā nepieciešama. Vēl tikai pirms gada tika celta nopietna trauksme, jo dievnams atradās visai nožēlojamā stāvoklī. Neskatoties uz to, ka katedrāle uzņēma vidēji 13 miljonus apmeklētāju gadā, tā burtiski bruka kopā. No fasādes gabaliem vien vēlās nost akmenī izkaltās gotiskās detaļas, bet slavenās, tik daudz fotografētās un apjūsmotās gargulas – skulpturālas ūdens noteces – vietām aizstāja ar plastmasas ūdens notekcaurulēm. Kontrforsi un arkbutāni – gigantiskās ribas, kas no ārpuses balsta dievnama akmens sienas, – arī bija kļuvuši nedroši.
Bet katedrāles pagalmā sakrautajās akmens kaudzēs varēja sazīmēt grifa spārnus un krustapuķes – viduslaiku akmeņkaļu radīto rotājumu fragmentus. Lēsa, ka restaurācijai nepieciešami 185 miljoni dolāri, summa, ko Parīze nevarot atļauties. Francijas valdība solīja nākamo desmit gadu laikā atrast 50 miljonus un Notre-Dame de Paris fonds čakli strādāja, meklējot privātos sponsorus arī otrpus Atlantijas okeānam. Uz jautājumu, kāpēc gan Amerikai būtu jāglābj franču nacionālais kultūras piemineklis, atbilde bija vienkārša – Parīzes Dievmātes katedrāle nav konkrēti Francijas piemineklis un pat ne Eiropas. Parīzes Dievmātes katedrāle ir visas pasaules kultūras dārgums.
Savā vairāk nekā 800 gadu garajā mūžā Dievmātes katedrāle bija nolaidusies līdz neapskaužamam stāvoklim ne vienu reizi vien. Kad jaunais parīzietis Viktors Igo uz zilas papīra loksnes sāka rakstīt sava romāna pirmās lappuses, celtne, kurai viņš to iecerēja veltīt, nebūt nebija tā vieta pilsētā, kuru steidzās aplūkot Parīzes apmeklētāji. Bija 1829. gads, un viduslaiku arhitektūra tika uzskatīta par nemodernu un novecojušu. Eiropieši nicīgi uzlūkoja tumšo viduslaiku mākslas mantojumu, un tieši šajā laikā radās nievīgais apzīmējums gotika – māksla un arhitektūra, ko radījuši mežonīgie barbari goti. Taču toreiz, kad tika likts dievnama pamatakmens, termins gotika vēl nebija izdomāts, un Parīzes Dievmātes katedrāle bija sava laika modes kliedziens – moderna un satriecoša.
Populārākie raksti
Parīzes sirds sāk pukstēt…
Viduslaikos bija populāri svēto kulti. Katrai pilsētai bija savas slavenības, svētie, kuriem veltīja dievnamus un kuru relikvijas, piemēram, matu šķipsnu vai apmetņa gabaliņu, pielūgt plūda svētceļnieki no tuvienes un tālienes. Svētmoceklis Denī bez galvas esot palicis tieši Monmartras kalnā (no tā tad arī šīs vietas nosaukums – mocekļa kalns), kur 3. gadsimta beigās viņam izpildīja nāvessodu. Bet, kā jau būtne, kas apveltīta ar dievišķu spēku, viņš pēc tam vēl nogājis krietnu gabalu, galvu nesot rokās.
Vietā, kur viņš esot apstājies, 12. gadsimtā tika uzbūvēts dievnams. Sendenī bazilika bija īstens sava laika jaunāko sasniegumu paraugs – augstāka un ar plašākiem logiem, kas telpā ielaiž vairāk gaismas. Šī jaunās arhitektūras un mākslas meistardarba apbrīnotāju vidū bijis arī Parīzes bīskaps Moriss de Silī. Tolaik katedrāles bija kā bīskapu pilis – katram vajadzēja savu. Katedrāles pilsētās slējās kā mūžīgais sprediķis, tās iemiesoja dieva lieliskumu un to cēlājiem kļuva par viņu likteni – mūža projektu.
Sendenī bazilika bīskapā Silī iekvēlināja sāncensību, kas lika viņam ķerties pie vēl ambiciozākā projekta, un viņš nolēma Parīzes sirdī uzbūvēt vēl modernāku, diženāku dievnamu, kas veltīts Dievmātei.
Būvei tika izvēlēta senā Sitē pussala Sēnas vidū – vieta, kas reiz bija mazs zvejnieku ciemats, no kura tad arī izauga Parīze.
Tika nojaukti divi tur jau esošie kristiešu dievnami, kas savukārt tur slējās agrākā pagānu tempļa vietā, lai 1163. gada vasarā svinīgas ceremonijas laikā pāvesta Aleksandra III klātbūtnē liktu Parīzes Dievmātes katedrāles pamatakmeni.
Viduslaiku kristietībā Jēzus izteica pasaules gaismu. Tāpēc katedrāle tika celta kā liels kuģis, kas skatās uz austrumiem, kur saule aust. Tā tika būvēta pēc principiem, ko viduslaikos ievēroja dievnamu būvniecībā – ģeometrijai, skaitļu sakarībām un krāsām vajadzēja izteikt dievišķo gudrību. Pēc plānojuma tā veidota kā krucifikss, lai atgādinātu par Kristu, kas pie krusta cieta cilvēku dēļ.
Pirmo gadsimtu Dievmātes katedrāle bija īsta būvbedre. Sākumā būvēja jomu. 1182. gadā, karaļa Filipa II valdīšanas laikā, tika pabeigts lielais altāris. Biezās sienas balstīja pamatīgo jumta segumu, mūriem bija jābūt bieziem, lai noturētu slodzi, tāpēc lodziņi bija nelieli. 1220. gadā griestus pacēla augstāk, izbūvēja ribu velves – gotikas izgudrojumu, kas ļāva no sienām noņemt daļu slodzes, izbūvēt vairāk un lielākus logus un dievnamu pieliet ar gaismu.
13. gadsimta 40. gados celtniecību vadīja meistars Žans de Šeless – pirmais katedrāles arhitekts, kura identitāte mums ir zināma.
Viņa uzraudzībā pabeidza jomu un abus galvenās ziemeļu fasādes torņus. Viņa pēcnācēja meistara Pjēra de Montreija pārraudzībā dievnams tika pie dienvidu transepta un skaistajām rozetēm – apaļajiem logiem, kuri pildīti ar vitrāžām un kurus dēvē par rozes logiem.
Būvniecība prasīja gandrīz divus gadsimtus, un tās iniciators Silī mira 150 gadus pirms tam, kad dievnams tika pie saviem torņiem un krāsu pielietajām rozetēm. Tikai 14. gadsimta pirmajā pusē katedrāle ieguva šodienas aprises. Meistara Žana Ravī vadībā tika izmantota inženiertehniskā inovācija: ārsienas atbalstītas ar kontrforsiem un arkbutāniem – balstu sistēmu, kas atgādina dinozaura skeletu un piešķir Parīzes Dievmātes katedrālei tās īpašo stilu. Rezultātā no ārpuses tiek atbalstītas sienas un pārsegums, tādējādi dievnama interjeru atbrīvojot no balstiem.
Tagad dievnamā ienākušie nokļuva plašā un augstā telpā, kuras varenība lika sajusties kā augstāku spēku priekšā, bet celtnes eksterjers ieguva to īpašo, raksturīgo iezīmi, kas Parīzes Dievmātes katedrāli atšķir no citiem gotikas dievnamiem. Ne velti senajās hronikās lasāms, ka «tā ar savu milzīgumu iedveš skatītājiem šausmas».
Mūrnieki
Parīzes Dievmātes katedrāle ir akmens un stikla meistardarbs, kas līdz pat šim pavasarim spēja sevī ik gadu uzņemt trīspadsmit miljonus apmeklētāju.
Ja iedomājas, ka šī celtne Sēnas vidū tika radīta bez jebkādu moderno tehnoloģiju klātbūtnes, pat bez telefoniem un bez papīra (jā, jo 12. gadsimtā tik vērtīgais papīrs tika pietaupīts grāmatu iluminācijām), ar lineāliem, cirkuļiem un koka ceļamkrāniem, tas šķiet tikpat mistiski kā Ēģiptes piramīdu noslēpums.
Patiesībā vēl pavisam nesen bija ļoti maz reālu pierādījumu un faktu, kas stāstītu par viduslaiku katedrāļu būvniecības procesu, bet ļoti daudz spekulāciju un pieņēmumu. Nav saglabājušies ne līgumi, ne plāni, ne dokumentēti stāsti, ne uzvārdi. Vienīgās liecinieces ir akmeņos iekaltās zīmes, ko mūrnieki atstāja, lai nodrošinātos ar peļņu.
Pie katedrāles strādāja apmēram deviņas 300 vīru brigādes viena galvenā meistara vadībā, piedaloties akmens skaldītājiem un tēlniekiem jeb, kā tos tolaik dēvēja, imagiers un mācekļiem. Ik pa laikam baznīcai pietrūka līdzekļu, tāpēc būvniecība tika apturēta un meistariem darbu nācās pārtraukt, meklējot citu peļņas avotu, lai pēc laika atkal atgrieztos.
Vienas un tās pašas savstarpēji konkurējošās būvnieku komandas cēla arī Sendenī, Senšapelu un Šartru. Katrai no tām bija sava būvniecības sistēma un savas veidnes, bet tās spēja arī pārņemt, turpināt un pabeigt citu komandu iesākto darbu. Pastāv uzskats, ka mūrnieki bija daļēji reliģiska kustība – katrs akmens tika izkalts ar misijas apziņu. Visādā ziņā kalpošana Dievam un sava amata veikšana netika nodalītas, un tas noteikti nebija bizness šodienas izpratnē.
Mūrnieki nebija saņēmuši formālu izglītību, viss, ko iemācījās, tika nodots no paaudzes paaudzē un bija jāglabā kā liels noslēpums. Viņi nebija arī vingrinājušies ģeometrijā un nezināja Eiklīda teorēmu, bet radīja maģiju ar kompasu un leņķi. Un protams, lielmeistari, strādājot pie šāda izmēra objektiem, kļuva arī bagāti un ietekmīgi.
Populārākie raksti
Visus būvniecībā nepieciešamos materiālus sagādāja turpat būvlaukumā esošās darbnīcas. Virvi? Tā turpat uz vietas tika novīta. Naglas? Vietējais kalējs tās pagatavoja. Bet viduslaiku ceļamkrāns bija tāds milzu koka ritenis, kurā strādniekiem vajadzēja iekāpt iekšā un uzvilkt katru akmens gabalu galvu reibinošos augstumos.
Bīskaps de Silī izveidoja speciālu ielu, lai pa to varētu piegādāt materiālus: akmeņus un baļķus. Kopumā katedrāles sastatnēm, formām un sijām tika nocirsts gandrīz 21 hektārs ozolu. Jumtam izmantoja vairāk nekā 1320 skārda plāksnes, kas kopumā svēra vairāk kā 210 tūkstošus kilogramu. Ļaudis pa gigantisko būvlaukumu skraidīja kā skudras pūznī, un visus vadīja meistari.
Savukārt visu šo simtgalvaino orķestri pārvaldīja pats galvenais mūrniekmeistars. Par šī cilvēka augsto meistarību runā pats dievnams. Interesanti, ka nebija viens vadošais arhitekts, kura vīzija tad arī tika realizēta. Katrs mūrniekmeistars bija gan arhitekts, gan dizainers un būvinženieris vienā personā. Kā rakstījis kāds viduslaiku katedrāļu pētnieks, dēvēt šos vīrus par arhitektiem būtu pazemināt viņu statusu. Katrs bija vismaz magister operis, lielmeistars. Uz Parīzes Dievmātes katedrāles dienvidu transepta sienas akmens lasāms gravējums: Meistars Žans de Šeless uzsāka šo darbu, slavējot Kristus māti, otrajās īdās februāra mēnesī 1257. gadā.
Mistērijas un muļķības
Parīzes Dievmātes katedrāle bija augstāka, garāka un plašāka par iepriekšējām katedrālēm, un tās gigantiskie apmēri stāsta, cik nozīmīga tolaik bija kļuvusi pilsēta, kurai celtne veltīta. Parīze Sēnas krastos 12. gadsimtā bija kļuvusi par Francijas monarhijas administratīvo centru un galveno rezidenci. Tā sevi pieteica ne vien kā tirdzniecības un kultūras centrs, bet arī kā garīguma mājvieta. Savukārt Parīzes Dievmātes katedrāle nekad nav bijusi monarhu uzmanības centrā.
Viņi savu valdīšanas ceļu iesāka Reimsas Dievmātes katedrālē, kur norisinājās svinīgās kronēšanas ceremonijas, bet šīs zemes dzīves pēdējais pieturas punkts allaž bijusi Sendenī bazilika, kurā atdusas Francijas monarhi.
Patiesībā vienīgais monarhs, kurš kronēts Parīzes Dievmātes katedrālē, ir anglis, Henrijs VI.
Tas notika 1431. gadā politiskās kampaņas ietvaros, lai nostiprinātu politisko kontroli pār Franciju.
Parīzes Dievmātes katedrāle kļuva par pilsētas ikonu un fonu, uz kura risinājās parīziešu dzīve. Tā bija pilsētas dzīves centrs, un cilvēki tur pulcējās ne vien tāpēc, lai godinātu Dievu un saņemtu sakramentu, bet arī – lai kārtīgi izpriecātos. Viduslaikos Parīzes Dievmātes katedrālē tauta dzīroja Muļķu svētkos, ko svinēja ap 1. janvāri. Rituāls, kas saglabājies no pagānu saturnālijiem un transformējies atbilstoši viduslaiku aktualitātēm – trokšņainā procesijā, kurā kāds no pašiem zemākajiem tautas slāņiem tika iecelts par joku pāvestu. Te arī iestudēja mistērijas – teatralizētus uzvedumus – un noturēja sēdes pilsētas padome un pat parlaments.
Parīzes Dievmātes katedrāle kļuva arī par intelektuālu centru. Jaunieši ceļoja uz Parīzi, lai varētu apgūt jaunākās 12. un 13. gadsimta filozofijas mācības. Kvartāls blakus katedrālei piepildījās ar studentiem, un pirmo reizi skolas, kas līdz šim bija pieejamas vien klosteriem un garīdzniecībai piederīgajiem, atvērās pasaulei.
Daudzi studenti Parīzē ieradās bez pietiekamiem līdzekļiem un apņēmības, lai samaksātu par izglītību un noturētos pretī kārdinājumiem, tāpēc pievērsās ubagošanai un noziedzībai.
Šādi neceļos aizgājuši topošie intelektuāļi visu naudu notrieca bāros un bordeļos, kas mudžēja katedrāles ēnā. Galu galā Parīzes bīskapi šīm pārmērībām nolēma pielikt punktu, un 1215. gadā tika izdots speciāls dekrēts, kuru nolasīja Parīzes Dievmātes katedrāles durvju priekšā, kas aizliedza pagrimušajiem studentiem piedalīties Svētajā Misē.
Katedrāle bija ne vien dažādu sapulču un izrāžu, bet arī tiesas procesu un sodu izpildes skatuve. 1314. gada martā blakus apsīdai tika dzīvs sadedzināts templiešu ordeņa lielmestrs Žaks de Molē.
Mode mainās
Viktors Igo Parīzes Dievmātes katedrāli dēvēja par katedrāļu karalieni, ko sedz grumbas un rētas. Grumbas veidojis laiks, bet lielāko ļaunumu nodarījusi cilvēku muļķība. 18. gadsimtā Luija XIV valdīšanas laikā mode dramatiski mainījās un par tās upuri krita arī katedrāle. Skulptūrām bagātīgi izrotātā ažūrā lukta tika noslaucīta. Gotiskās vitrāžas nomainītas ar parastu stiklu. Par laimi, trīs krāšņās rozetes, kurās, kā tas viduslaiku arhitektūrā raksturīgi, bija iešifrēta vesela kosmogrāfija, tika saglabātas.
No centrālā ieejas portāla izrāva pīlāru, jo tas traucēja katedrālē iebraukt greznajām karietēm.
Bet vissmagāk katedrāļu karaliene cieta 1789. gadā Franču revolūcijas laikā, kad pūlis, tai atriebjoties kā baznīcas un monarhijas spēka un varas simbolam, sarīkoja īstu grautiņu. Karaļu galerijai – skulptūru rindai, kas rotāja galveno fasādi, – nodauzīja galvas, tādējādi izlādējot mežonīgo naidu pret monarhiem. Taču tēlniecības meistardarbi atveidoja nevis laicīgās dzīves kungus, bet gan senos jūdu un izraēļu ķēniņus. Tika sašķaidītas statujas, kas rotāja ieejas portālus, izlaupīti relikvāriji, svina jumta plāksnes pārkausētas lodēs, bet bronzas zvani – lielgabalos.
Vienīgi gigantiskais, 13 tonnas smagais zvans Emanuels izbēga no šāda likteņa. Franču revolūcijas laikā Robespjērs katedrāli pasludināja par piederīgu tā saucamajam Augstākās būtnes kultam, ko centās padarīt par valsts reliģiju Francijā, kļūstot par sava izdomātā kulta virspriesteri. Kad dievnams atgriezās savā iepriekšējā lomā, tā bija vairs tikai kādreizējā spožuma ēna – ar izsistiem logiem, pa kuriem iekšā un ārā laidelējās putni.
Visbeidzot 1801. gadā, Napoleona Bonaparta valdības laikā, Parīzes Dievmātes katedrāle pārgāja Katoļu baznīcas pakļāvībā, un tika uzsākti sapošanas darbi, lai 1804. gadā Napoleonu tajā kronētu par imperatoru. Franču klasicisma mākslinieka Žaka Luija Davida, Napoleona oficiālā gleznotāja, 10 metrus lielajā audeklā gluži kā fotofiksācijā attēlota svinīgā ceremonija mirklī, kad svaigi paškronētais imperators izstieptās rokās tur kroni, lai to liktu galvā savai Žozefīnei. Ceremonija norisinājusies divās daļās, un katra no tām noritējusi savā katedrāles pusē. Ceremonijas laikā debesīs virs katedrāles tika palaists balons, kas izdekorēts ar imperatora ģerboni un trim tūkstošiem gaismiņu.
Populārākie raksti
Renesanse
Parīzes Dievmātes katedrāles atdzimšana ir stāsts par to, ko spēj dedzība un talants, un par to, cik mēs, cilvēki, esam neglābjami romantiķi. Tieši Viktora Igo sacerētais traģiskais mīlas stāsts, kas norisinājās uz katedrāles fona, padarīja šo dievnamu par pasaulslavenu romantikas simbolu.
Igo piedzima 1902. gadā, un kaut gan ieguva jurista izglītību, nekad nestrādāja šajā profesijā. Viņš jau agri sāka rakstīt stāstus, kurus publicēja paša izdotajā žurnālā Conservateur Littéraire, bet deviņpadsmit gadu vecumā sarakstīja savu pirmo romānu. Igo mākslinieka sirds spēja novērtēt pagātnes mantojuma burvību, un tā sāpēja par nožēlojamo stāvokli, kādā tas atradās.
«Grūti apvaldīt nopūtu un sašutumu, redzot neskaitāmos postījumus un bojājumus, kādus gan laika zobs, gan cilvēki vienlaikus nodarījuši šim godājamajam senatnes piemineklim,» Igo rakstīja.
Katedrāles arhitektūra tika noniecināta kā tumsonīga pretēji skaidrajai un cēlajai renesansei, kas 19. gadsimta sākumā baudīja publikas atzinību un cieņu. Dievnams, kura dvīņu torņi vairāk nekā 700 gadus bija slējušies uz Sitē salas Sēnā, Parīzes sirdī, – gotikas meistardarbs, ideju un tehnoloģisko sasniegumu iemiesojums –, bija izdemolēts un pēc tam atstāts novārtā. Līdz 1831. gadā Igo publicēja romānu Parīzes Dievmātes katedrāle, pie kura viņš strādāja divus gadus. Čigānmeitenes Esmeraldas un katedrāles zvaniķa kuprīša Kvazimodo traģiskā stāsta aizkustināti, franči katedrāli ieraudzīja citām acīm. Pēkšņi tā kļuva par dārgumu, kam jāatgriež zudušais spožums.
Kopš tā laika Parīze un Dievmātes katedrāle ir nedalāmi lielumi. Igo iecere piepildījās, viņa romāns bija no jauna atklājis viduslaikus, taču nevis kā tumšu un barbarisku periodu, bet gan romantisku un fantāziju rosinošu laikmetu. Divus gadus pēc romāna pirmpublicējuma to pārtulkoja angļu valodā kā The Hunchback of Notre Dame. (Parīzes Dievmātes katedrāles zvaniķis), un tas ātri vien pakļāva arī visas angliski lasošās pasaules sirdis.
Kad Disneja studija 1996. gadā uz ekrāniem izlaida animācijas filmu ar šādu pašu nosaukumu, Esmeralda un Kvazimodo tika padarīti par amerikāņu bērnistabu varoņiem un nostājās līdzās tādām slavenībām kā Mikipele, Mazā Nāriņa un Sniegbaltīte, bet Parīzes Dievmātes katedrāle Amerikā kļuva ne mazāk slavena par Eifeļtorni.
19. gadsimta 40. gados sākās dievnama restaurācija, un pēc četriem gadiem tās vadību pārņēma jaunais arhitekts Ežēns Violē le Diks. Laikā, kad viņš uzsāka projektu, kas vēlāk kļūs par viņa mūža darbu, arhitekts vēl nebija sasniedzis pat 30 gadu vecumu.
Teju 25 gadus viņš cīnījās par katedrāli – atjaunoja rietumu fasādi, ķēniņu galeriju, kā arī pievienoja virkni jaunievedumu: smaili, ko šopavasar nopostīja uguns, apustuļu figūras, kā arī šarmantos un tūristu fotogrāfijās tik populāros groteskos mošķus – gargulas, spārnotās himeras un grifus.
Senāk katedrāle bija iespiesta blīvi apbūvētā ielu tīklā, un tikai sākot ar 19. gadsimta 50. gadiem dievnama apbrīnotāji varēja atkāpties un izbaudīt celtni visā tās krāšņumā. Tas notika, kad pilsētplānotājs arhitekts Osmans uzsāka savu masīvo Parīzes modernizāciju, nolīdzinot veselus namu kvartālus un izbūvējot plašos bulvārus un pilsētu laukumus. Nošķūrējot senus namus, arī katedrāles galvenās fasādes priekšā tika atbrīvots plašs skatu laukums, kurā vēl nesen izlocījās pacietīgi gaidošo tūristu rindas.
Turpinājums sekos
Kad 1885. gadā psihoanalīzes tēvs Zigmunds Freids pirmo reizi ieradās Parīzē, Dievmātes katedrāle viņā radīja «līdz šim neiepazītu sajūtu». Tā nu viņš vakaros, nākot no Salpetrjēras slimnīcas, kur studēja neiroloģiju pie Žana Martēna Šarko, mēdza pakavēties pie Dievmātes katedrāles. «Nekad iepriekš nebiju redzējis neko tik nopietni aizkustinošu un drūmu,» Freids rakstīja.
Ne mazāk katedrāle fascinēja arī Anrī Matisu, taču mākslinieks – francūzis un dzīves svinētājs – to skatīja citām acīm un no savas darbnīcas logiem gleznoja maigi rozīgu, Parīzes rīta gaismas apņemtu. Sākot no 1900. gada viņš ik pa laikam atkal un atkal atgriezās pie šīs tēmas – variācijas par urbāno ainavu ar Sēnu un katedrāles ziemeļu fasādes dvīņu torņiem.
Ja senāk tie bija klerikāļi, studenti, bordeļu apmeklētāji, vēlāk romantiķi, literāti un mākslinieki, kas ielenca veco viduslaiku katedrāli, tad pēdējās desmitgadēs – tūristu bari. Kopš asiņainajiem teroraktiem pie Parīzes Dievmātes katedrāles dežurēja vīri uz vienu pusi nošķiebtās beretēs, rokās satvertiem automātiem. Katedrāle ik dienu uzņēma ap 30 tūkstošu apmeklētāju un meklēja līdzekļus renovācijai, līdz 15. aprīļa vakarā virs tās jumta pacēlās milzu melnu dūmu mutulis, bet starp torņiem šaudījās liesmu mēles.
500 ugunsdzēsēji darīja visu, lai stihiju apturētu – ugunsgrēks tika apdzēsts nākamajā dienā un, par laimi, nevienu dzīvību nepaņēma.
Restaurācijas eksperti lēš, ka pilnīga katedrāles atjaunošana prasīs 10–15 gadus. Taču kā provizoriskais finiša datums tiek minēts 2024. gads, kad Francijas galvaspilsētā tiks rīkota olimpiāde. Tātad atlicis pavisam maz laika. Bet kāda tad būs atdzimusī Parīzes Dievmātes katedrāle?
Drošākais veids būtu atjaunot pēc iespējas precīzāku bojā gājušo daļu kopiju, taču šāds risinājums būtu garlaicīgs un nevis turpinātu katedrāles stāstu, bet izliktos, ka nekā nav bijis, un atgrieztos pie Violē le Dika kopijas. Taču arī pirms 150 gadiem, kad le Diks glāba dievnamu, viņš nevis kopēja tā autentiskās formas, bet materializēja savu vīziju par ideālo katedrāli. Un tieši le Dika izsapņotā koka smaile bija tā, ko aprija uguns. Viņš bija pārliecināts, ka šī smaile būtu tieši tas, ko katedrāles viduslaiku būvētāji būtu radījuši, ja vien viņiem būtu attiecīgas tehnoloģiskas iespējas.
Un diezin vai le Diks būtu gribējis, ka pēc 150 gadiem, laikā, kas ir pilns jaunām, brīnumainām tehnoloģijām, tās netiktu liktas lietā, turpinot katedrāles stāstu.
Uz līdzīgām pārdomām nonākusi arī Francijas valdība, vien divas dienas pēc ugunsgrēka izsludinot konkursu par jaunu smailes dizainu, kas būtu pielāgots mūsu laikmeta tehniskajām iespējām un izaicinājumiem. Uz karstām pēdām virkne arhitektu nāca klajā ar savām vizualizācijām – vienu drosmīgāku par otru –, ko publicēja savos Instagram kontos.
Tagad vien atliek gaidīt konkursa rezultātus un tad jau pēc pāris gadiem – jauno vaibstu katedrāļu karalienes sejā. «Lielas celtnes, tāpat kā lieli kalni, ir gadsimtu darinājumi,» rakstīja Igo. Un arī mūsu gadsimts gan ar postošo ugunsgrēku, gan ar tam sekojošo rekonstrukciju, turpina būvēt Parīzes Dievmātes katedrāli, kas stāvēs tikmēr, kamēr vien pukstēs Parīzes sirds.
