Ozoliņa atgriešanās
2014. gadā olimpiskās spēles notika Sočos. Latvijas delegācijas karogu nesa… Sandis Ozoliņš. Sezonu iepriekš viņš, pārstāvot Mitišču Atlant, negaidīti piekrita Latvijas izlasei palīdzēt olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā – uzreiz ieņemot kapteiņa lomu.
Ordeņus par Ozoliņa pierunāšanu vēlāk sev karināja kā Gunārs Ķirsons, tā Guntars Paste un citi, taču ilggadējais līdzgaitnieks Armands Puče saknes šādam negaidītam, taču emocionāli ļoti pielādētam solim meklē senākā pagātnē – 2009. gada rudenī.
«Līdz Dinamo Ozoliņam blakus nevarēja nolikt tādus apzīmējumus kā «līderis» vai «personība, kura aizrauj».
Citi lasa
Viņš bija talantīgs vijolnieks, kurš perfekti savu partiju varēja nospēlēt arī bez notīm. Taču Dinamo laikā dīvainā kārtā viņu piemeklēja daudzas labas sakritības. Viena no tādām bija satikšanās ar tādu dīvainu hokeja personību kā Dinamo treneris Juliuss Šuplers, kurš bija bailīgs, rausteklīgs. Ozoliņa ierašanās viņam bija kā glābšanas riņķis, bet to tobrīd nesaprata ne viņš pats, ne arī Ozoliņš. Redzot, cik drebelīgs savās darbībās ir Šuplers, Sandis saprata, ka kādam ir jāņem stūres sviras savās rokās. Tā viņš kļuvu par to personību, ko daudzi asociē ar karognesēju, kapteini. Nekas tāds līdz viņa pirmajam gadam Dinamo nebija iedomājams.»
Palīdzējis izcīnīt olimpisko ceļazīmi, Ozoliņš līdz pēdējam koķetēja ar savu iespējamo dalību olimpiskajās spēlēs Sočos. Tomēr gala lēmums bija par labu spēlēšanai Latvijas izlasē. 41 gada vecumā Ozoliņš labi apzinājās, ka tas būs viņa pēdējais akords Latvijas izlasē, tāpēc labāk lai tas izskan skaļi. «Viņa rokās bija ielikta dzēšgumija, lai mazliet padzēstu to stāstu, kas saistījās ar atkarībām. Loģiski, ka cilvēki skaidrā prātā par šādām lietām pārdzīvo,» vērtē Puče.
«Līdz Turīnas spēlēm tas vairāk bija rokenrols viņa izpildījumā. Improvizācija par profesionālo sportu. Pēc tam nāca klāt briedums, NHL komandās gūtā pieredze un, neaizmirsīsim, ka alkoholisma ārstēšana – tā ir sarunāšanās un ieklausīšanās. Tie cilvēki, kas bija blakus un runāja, mēģināja šīs īpašības Ozoliņā atklāt. Ja ar tevi šādā veidā nerunā, tad daudzas lietas par sevi neuzzini, atrodoties tikai laukumā vai ģērbtuvē.»
Ozoliņš nebija Latvijas izlases spilgtākais spēlētājs Sočos, taču viņa līdera īpašības ģērbtuvē un bezierunu atdeve laukumā ļāva komandu noskaņot lielām lietām. Uzvara astotdaļfinālā pār Šveici sagādāja iespēju ceturtdaļfinālā likt padrebēt Kanādai, kas ar savu labāko sastāvu tikai par mata tiesu izvairījās no papildlaika. Cilvēki Ziemeļamerikā tovakar drudžaini Google meklētājam vaicāja, kur atrodas Latvija, padarot to par vienu no visvairāk meklētajām frāzēm. Par zvaigzni kļuva varenu spēli aizvadījušais vārtsargs Kristers Gudļevskis, kurš turpmākajā karjerā nekam tādam nav vairs nav spējis pat pietuvoties.
Sočos Latvijas izlasi vadīja pretrunīgi vērtētais Teds Nolans.
Kritiķi norādīja uz viņa limitēto taktisko arsenālu un būtiskāko pienākumu uzvelšanu asistentiem.
Savukārt Nolana atbalstītāji uzteica viņa motivētāja talantu un spilgtas komunikācijas prasmes, kādas Latvijas hokejs līdz tam nebija pieredzējis. «Teds Nolans ir etniskā minoritāte Ziemeļamerikā, tāpēc viņš ļoti labi uzķēra latviešu stīgu. No visiem ārzemju treneriem emocionāli viņš bija vistuvāk Latvijas hokejam. Salīdzinājumam: Boba Hārtlija personību ieskāva klasisks mārketings, jo viņš saprata, ka viņam sevi šeit ir jāpārdod, un viņš to mācēja. Savukārt Teda Nolana gadījumā – tur bija dvēsele.»
Latvijas izlases simpātisko sniegumu aptumšoja divu spēlētāju – Ralfa Freiberga un Vitālija Pavlova – pozitīvās dopinga proves. Taču komandas rezultātus šie gadījumi neanulēja.
Kopš kāpšanas uz olimpiskā ledus Sočos ir paskrējuši 8 gadi. Pa šo laiku pie Latvijas izlases stūres nomainījušies četri treneri un gandrīz divas spēlētāju paaudzes. Tas nozīmē, ka februārī Ķīnā uz ledus kāps jau pavisam cita Latvijas izlase. Ar savu pavadošo stāstu…