Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Meitene, kura izkāpa no trolejbusa
Savulaik kādā TV platformā pie žurnālistes Kristas Vāveres viesojās matemātikas doktors Agnis Andžāns – padomijas skolniekiem vairāk pazīstams kā profesors Cipariņš, jo avīzē Pionieris tika publicēti viņa sagatavoti āķīgi vienādojumi un ģeometriski rēbusi, un visi, kurus vilināja integrāļu jūras un kosinusu okeāni, varēja tajos bez bēdu izpeldēties. Tad, lūk, Krista sarunas izskaņā profesoram jautāja: «Bērnībā es ļoti vēlējos būt par izcilu aktrisi. Kā jūs domājat – man tas būtu izdevies?» Un viņš atbildēja: «Jā, jūs varat tā pieņemt un domāt, bet – jūs to nevarat pierādīt!»
Manas vidusskolas izlaiduma gadā bija ļoti aizkavējusies vasara – ievas nebeidza ziedēt, un arī zemei bija nepārtraukta zosāda. Un tad pēkšņi vienā dienā notiek metamorfoze – visas biezās vadmalas, ausaines un vilnas šalles tiek nobēdzinātas aiz pakša, un ielās izbirst meitenes gaisīgās elfu kleitās. (Līdzīgu pārvērtību piedzīvoju daudzus gadus vēlāk, kad, intervējot Jāni Stradiņu, mums garām aizspurdza tieši tāda parādība, dienvidvējam aušīgi uzmetot kleitas vilnīti stipri virs ceļa. Akadēmiķis, jau būdams cienīgos gados, atskatījās un atviegloti nopūtās, komentējot: «Paldies Dievam, esmu vēl dzīvs!»)
Nu, lūk, stāvu es pie 3. trolejbusa pieturas, lai brauktu uz dzelzceļa staciju. Pienāk trolejbuss, atveras durvis, un no turienes birst āboli! Un pēcāk, nosarkušiem vaigiem, sašķiebtu kurvi rokā izkāpj meitene. Neteikšu, ka tas bija zibens spēriens kā Maiklam Korleonem, pirmoreiz ieraugot Apoloniju Krusttēvā, bet es nudien vēl šodien atceros viņas vīnmēļo kleitu, balto apkaklīti, četras perlamutra pogas, slaido, bet ne kalsno augumu… Cilvēki no trolejbusa viņai padeva tur aizķērušos ābolus, durvis aizvērās, un mēs palikām vieni.
Palīdzēju viņai savākt uz trotuāra izbirušos augļus un uzdevu laikam visstulbāko jautājumu savā dzīvē, tincinot, uz kurieni viņa iet… Viņa paskatījās manī zeltzaļām acīm un dzidri atbildēja: «Uz Ābeļu ielu!» Kamēr es drudžaini prātoju, kur apkārtnē ir tāda iela, viņa pasmaidīja un teica: «Pele!» Es apjuku vēl vairāk, līdz viņa man pameta nelielu vārdspēles orientieri: «Maldu pele!» Sanāk, esmu tāds kā izjokots vai paķerts uz izbrīnu… Paņēmu viņas grozu, un lēnā solī gājām – ielu neatceros, bet māja bija tur, kur tagad Skonto stadions. Viņa bija atbraukusi no Vidzemes, lai stātos mediķos, un dzīvoja pie tantes, bet augļus nesa viņas draudzenei. Aiznesis kurvi ar āboliem, es nez kāpēc tā vietā, lai atvadītos, teicu, ka pagaidīšu… Viņa priecīga un nu jau ar tukšu kurvi izspurdza, teica, ka tante esot aizbraukusi un vai es negribot apskatīt ābeļu dārzu? «Maldu?» es jautāju. Nē, īstu, kur esot tantes privātmāja, Teikā.
Es vēl tagad nezinu, kas ar mani notika – varbūt tāpēc, ka īsti vēl nebiju niris meiteņu matu ūdenskritā, attinis bizes vai acīs skatījies nepārtraukti…
Kaut ko samuldēju par steigu, kaut kādu pārbaudes darbu, uzzināju, kad viņai pirmais eksāmens, sameloju, ka atnākšu… Un tā viss arī aizgāja tālumā…
Meitene no manas skolas
Viņu nevarēja nepamanīt. Kaut es gāju desmitajā, bet viņa tikai septītajā klasē – aci uz viņu bija piešāvuši arī vēl vecāki zēni. Meitenes, kā zināms, vispār nobriest ātrāk nekā puikas, un šī reize bija ļoti acīmredzama un izteiksmīga. Tā jau bija sieviete, kur viss kārtībā ar formām, izmēriem un mērogiem. Viņai bija dzimumzīmīte kā Sindijai Krofordai vai Merilinai Monro un absolūti nelatviska āriene. Nu, varbūt es tagad atmiņu acīm idealizēju, bet, kad šodien redzu Moniku Beluči vai Sofiju Marso, uzreiz iedomājos par viņu. Mēs ar draugu stundu starpbrīžos šad tad satikām viņu kopā ar divām labākajām draudzenēm, pakoķetējām, vārdadienās nesām kādu ziediņu, končas un devām nevainīgu buču…
Tad es aizgāju krievu armijā, bet viņa pārcēlās uz citu skolu. Satikāmies jau pēc maniem dienesta gadiem, kad viņa mēģināja sevi meklēt kinorežisūras lauciņā. Aizvedu pie viņas pāris savus paziņas, kuri toreiz jau varēja šajā žanrā sevi dēvēt par pusprofesionāļiem. Tā mēs notusējām vienu garu vasaru. Vienvakar sēdēju savā Purvciema dzīvoklī, un atskan telefona zvans. Viņa. Visā Baznīcas ielā esot atslēgta elektrība, vecāmmamma esot aizbraukusi, viņai esot ļoti bail un mājās tikai viena svece. Noreaģēju kā piņņains pusaudzis – kaut ko blēju, ka man nav sveču, kaut kāds hokejs būšot un citas plānprātības. Pēc trim stundām viņa zvana vēlreiz – svece tūlīt izdegšot, un vai es tiešām nevarot atbraukt? Es – un toreiz man tas likās baigi asprātīgi – ieteicu nelasīt Gogoļa Viju un Edgaru Alanu Po – un atslēdzu telefonu… Pēc gadiem mēs satikāmies vēlreiz, bet tad jau mums aiz muguras katram bija pavisam citi stāsti…
Ja es toreiz būtu aizgājis uz Teikas ābeļu dārzu vai uz Baznīcas ielas dzīvokli, vai turpmāk mana dzīve, dzejnieka vārdiem runājot, būtu krāšņa un piesauļota?
Ļoti iespējams un varbūt. Es nezinu, es to nevaru pierādīt. Matemātika varbūt ir sausa, taču sasodīti pragmatiska un precīza zinātne.
