Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Annas Ardinas liecība policijā uzspridzināja viņas pašas, Džuliana Asānža un publiskās telpas dzīvi. Tagad – pēc 10 gadiem – izmeklēšana pret Wikileaks dibinātāju ir izbeigta, taču murgs joprojām nav beidzies. Vai abi iesaistītie šo notikumu attīstību paredzēja? Nē, neparedzēja. Kurš bija vainīgais? Uzbrucējs vai upuris? Pēc raksta izlasīšanas, iespējams, varēsiet spriest tiesu, jo process nenotika un izmeklēšana netika pabeigta. Apsūdzība ir anulēta, un noilgums iestājies.
Tāpēc Anna ir gatava izstāstīt savu stāstu par to, kā tas notika. Toreiz viņa izvirzīja apsūdzību, bet panāca masīvu kampaņu pret sevi. Par Annas «galvu» sociālajos medijos tika izsolīta «prēmija» 5000 eiro apmērā, un publiskajā telpā vairumam bija skaidrs, ka viņa ir mele un CIP spiedze. Tieši šis iepriekš neprognozētais apstāklis jeb publiskais upura nosodījums pārsteidza. Viņa neparedzēja, ka sabiedrība pirmām kārtām vajās upuri un piespiedīs to klusēt desmit gadus.
Panāks Annas bēgšanu uz ārzemēm un pēc atgriešanās – piespiedu policijas apsardzi. Kā arī dzīvokļa maiņu Stokholmā un slepenu dzīvesvietas adresi. Šis ir stāsts par «pelēko zonu» sieviešu intīmajās attiecībās ar vīrieti un sabiedrības reakciju uz varmācību gultā.
Citi lasa
Datorpasaules Robins Huds
Brīdī, kad austrālietis Džulians Asānžs ieradās Zviedrijā (2010. gada augustā), viņš bija plaši pazīstams visā pasaulē. Slavenība un varonis, varas atmaskotājs un cīnītājs par brīvību. Pāris gadus iepriekš (sadarbībā ar žurnālistiem, ķīniešu disidentiem) Džulians nodibināja Wikileaks. Organizāciju, kas atmaskoja slepenus iestāžu un privātpersonu dokumentus. Tā paša 2010. gada vasarā Wikileaks internetā publiskoja divas slepenas faktu kopas: Collateral murder, kas rādīja amerikāņu karavīru uzvedību Irākā.
Viņi filmēja cits citu un demonstrēja kamerai, kā šauj uz civilajiem iedzīvotājiem un tos nogalina.
Otra sensācija bija «Afganistānas faktu noplūde», kurā tika publiskoti slepeni ASV dokumenti par karadarbību tur. 2010. gada aprīlī, savas organizācijas slavas triumfa brīdī, Džulians Asānžs nolēma daļu no Wikileaks darbības pārcelt uz Zviedriju, jo zviedru likumi pieļauj lielāku izteikšanās brīvību un valsts neietilpst NATO blokā.
Asānžs ieradās Stokholmā 2010. gada augustā un uzreiz piedalījās seminārā Patiesība ir kara pirmais upuris. Pasākumu organizēja kristīgo sociāldemokrātu jauniešu organizācija, kas toreiz saucās Brālības kustība, bet šobrīd – Sociāldemokrāti – ticībai un solidaritātei. Anna Ardina bija viena no pasākuma organizētājām un aktīvām Wikileaks darbības atbalstītājām: ar sociāldemokrātu pasaules redzējumu, neiecietību pret vadoņiem, autoritātēm un varas struktūrām, kas apcietina cilvēkus viņu pārliecības un ideju dēļ.
Par Asānža politiskajiem uzskatiem 2010. gada augustā lielas skaidrības nebija, taču viņa vadītais Wikileaks radīja priekšstatu, ka Džulians domā un spriež apmēram tāpat kā Anna. Seminārā piedalījās daudz cilvēku. Vairums gribētāju pat palika aiz durvīm, jo visiem nepietika vietas.
Asānžs ar lidmašīnu ieradās Stokholmā divas dienas pirms semināra – 12. augustā – un uzreiz paziņoja, ka nevēlas dzīvot viesnīcā, bet kādā privātā dzīvoklī, lai amerikāņu drošībnieki netiktu viņam uz pēdām. Ja Hilarijas Klintones pinkertoniem būtu izdevies viņu aizturēt un «nolaupīt», tad Džulianam ASV varētu draudēt 175 gadi cietumā. Tā apgalvoja viņš pats. Tāpēc pieprasīja privātu dzīvokli viesnīcas vietā.
Prasība bijusi samērā negaidīta pasākuma organizētājiem. Lai atrisinātu problēmu, Anna piedāvāja Asānžam apmesties viņas dzīvoklī. Kāpēc viņa šādi rīkojās? Tāpēc, ka nebija iespējams atrast citu ātru risinājumu.
Organizācija ir trūcīga, naudas slepenu dzīvokļu īrēšanai nepietiek. Šis likās ērts veids. Protams, Anna jutās pagodināta, ka šādi spēs dot savu ieguldījumu Ananža cīņā par patiesību pasaulē. Tobrīd viņai nebija ne jausmas, pie kā šāds lēmums novedīs nākotnē. Pat prātā nevarēja ienākt, ka pavisam drīz viņas dzīvē ienāks vecs palags, kas tiks izmantots izmeklēšanā un tiks taupīts vēl 10 gadu. Taču nesteigsimies notikumiem pa priekšu.
Tobrīd Džulians ir piekritis izmantot daļu no viņas dzīvokļa. Vai šādi mēdz rīkoties? Jā, šāds piedāvājums nenozīmē, ka dzīvoklis tiek izīrēts komplektā ar saimnieci. Visai bieži jaunieši ļauj savā dzīvoklī nakšņot viesiem no ārzemēm vai draugiem un paziņām, kas kāda iemesla dēļ palikuši bez pajumtes. Tā dara daudzi, un visi zina šādas spēles noteikumus. Proti – pajumte nenāk komplektā ar citiem pakalpojumiem.
Diemžēl šoreiz notika citādi. Brīdī, kad Anna ieradās mājās, Džulians jau bija iedzīvojies un izpētījis dzīvokli. Kad viņi Annas mājās satikās pirmo reizi, Džulians bija paguvis atrast Annas krūšturi un paziņoja, ka vēlas tuvāk iepazīties ar tā īpašnieci. Sveiciens bija savāds, taču viņa centās nepiešķirt tam nozīmi. To varēja uztvert arī kā joku. Pazemojumu reizēm var norīt, lai nesabojātu kopējo noskaņu. Tika uzklāts galds, servētas vakariņas, un sākās sarunas par cilvēktiesībām, brīvību un vērtībām, kas Annai ir svarīgas.
Taču Džuliana atbildes turpināja nepatīkami pārsteigt. Viena no tēmām, kuru viņš aktualizēja, bija par to, ka «feministes esot izraisījušas karu Afganistānā». Iespējams, jau šajā brīdī vajadzēja padomāt, kāds cilvēks ielaists dzīvoklī. Slavenība – tas nenozīmē, ka automātiski cilvēks kļūst tikumīgs vai svēts. Taču arī šo zalvi Anna nolēma uztvert kā joku. «Nevar būt, ka cilvēks, kurš būtiski iejaucas pasaules politikā, varētu būt tik dumjš attiecībās ar feminismu,» sprieda Anna un vēlāk ierakstīja šo tekstu savā dienasgrāmatā.
Pēc tam Anna saklāja viesistabas dīvānu Džulianam un sakārtoja gultu sev. Džulians pieprasīja otru matraci, kas arī tika atnests.
Pēc tam notika «tas», kas vienkāršu 31 gadu vecu ticīgu sievieti no Stokholmas padarīja par pašu ienīstāko personu pasaulē desmit gadu pēc kārtas.
«Liela daļa domā, ka šī ir kaut kāda feministu vai lesbiešu sazvērestība pret populāru vīrieti, bet tā tas nebija,» viņa rakstīs jau krietni vēlāk.
Kas tad notika tovakar? Viņi parunājās, pasmējās, un Džulians nolikās gulēt uz priekšistabas dīvāna. Anna ar telefonu nofotografēja guļošo slavenību un ielika bildi Facebook. Pēc tam sakopa virtuvi un devās uz savu istabu. Tieši tobrīd viņai līdzās gultā ievēlās slavenība, un iebildumi «lūdzu nevajag» nekādu atsaucību neguva. Situācija sāka atgādināt «diedelēšanas seksu», kad ir «neērti atteikt», jo tad «tiks sabojātas attiecības».
Uvertīra šķita izturēšanas cienīga, taču tālākais notika rupji, varmācīgi un sāpīgi. Annas rokas tika brutāli nofiksētas aiz galvas, un tālāko aprakstīt nav jēgas. «Viņš nepārprotami neklausījās, ko mēģināju iebilst. Man esot jāsaprot, ka tie, kas nopērk biļeti, būs spiesti arī braukt,» konstatēja Anna un piebilda, ka tieši šajā mirklī viņa kategoriski pieprasījusi lietot prezervatīvu.
Nedaudz šauboties, prasība tika apmierināta. Tobrīd vajadzēja lēkt kājās un skriet projām. Viņa to neizdarīja, lai gan jutās pretīgi. Pēc tam prezervatīvs tika novilkts, un Džulians pabeidza procedūru pēc saviem ieskatiem un vajadzībām. Vēlāk policijas izmeklēšana apstiprinās, ka prezervatīvs dzimumakta laika nav lietots un liktenīgais palags ar šo brīdi kļūs par galveno, mēmo liecinieku. Nevis pret Asānžu, bet pret vīrieti, kas tonakt gulēja līdzās (savu DNS analīzei viņš ir atteicies nodot).
Nākamajā rītā Anna pieprasīja, lai Džulians pārvācas uz citu dzīvokli. Taču īrnieks atteicās aiziet. Pēc pāris dienām viņš tomēr pārcēlās uz citu mājvietu. Par to, ka Džulians ir atradis sev citu saimnieci, liecināja telefona zvans. Meitene, pie kuras Asānžs bija apmeties, zvanīja un jautāja par Annas pieredzi. Viņa aprakstīja analogu notikumu gaitu un vēl brutālākus gultas piedzīvojumus. Ar stipri varmācīgāku apiešanos.
Arī otrajā «mīlas aktā» Asānžs bija atteicies lietot prezervatīvu, un abas saprata, ka ir jāveic HIV tests, jo šāda atteikšanās šķita savāda.
Visvieglāk būtu pieprasīt atbildi no paša Džuliana par viņa veselības stāvokli, taču slavenība atteicās ar šādiem niekiem nodarboties. Tātad Stokholmas meitenes pieprasīja slavenības veselības pārbaudi? Jā, pieprasīja. Ja tā būtu paveikta, tad problēmu būtu mazāk. Kāpēc viņas vērsās policijā un izvirzīja apsūdzību par izvarošanu un, iespējams, apzinātu inficēšanu ar HIV? Tāpēc, ka tā tas arī bija.
Vai sieviete nedrīkst šādi rīkoties, ja slavenība, kuram iedota pajumte, ar varu nolemj pieprasīt sev papildu pakalpojumus? Vai atkal «svārki bija par īsiem» vai tā tomēr bija pārāk vieglprātīga dzīvokļa atslēgu iedošana slavenībai un varonim?
Attiecību pelēkā zona
Vairumā valstu un sabiedrību ir pieņemts šādos gadījumos vainot vienīgi sievieti. Taču ir kultūras, kurās varmācība netiek atzīta kā norma. «Bieži domāju par to, ka beidzot nāktos uzsākt sarunu par intīmo attiecību pelēko zonu, kurā varmācību, otra ciešanas vai nepatiku uzskata par normu,» secina Anna. «Ja kāds iesitīs uz ielas, tad varam saukt policiju. Turpretī intīmā aktā sāpināt, ar varu piespiest vai pazemot ir normāli?» viņa jautā zviedru sabiedriskās televīzijas sarunu šovā Kārina Bergfeldte (22.01.2021).
Pēc policijas aicinājuma ierasties uz veselības pārbaudi (saistībā ar iespējamu HIV infekciju) Asānžs nekavējoties Zviedriju pameta. Lieta sekoja viņam Lielbritānijā. Prombūtnes laikā zviedru prokuratūra rosināja pret viņu izmeklēšanu par izvarošanu un seksuālu varmācību, taču Asānžs apsūdzību noliedza un apgalvoja, ka šī ir sazvērestība pret viņu kā Wikileaks dibinātāju ar mērķi izdot viņu tiesāšanai ASV. Viņa advokāts noliedza izvirzītās apsūdzības, uzsverot, ka viss esot noticis brīvprātīgi.
Taču nepiesardzība seksuālā akta laikā esot bijusi gan. Tas tiesa. Tātad konkrētais nodarījums (izvarošana) publiskajā telpā tika nomainīts pret konspirācijas teoriju (Pentagona sazvērestību, kurā ASV izmantojušas abas sievietes). Ar šo sākās murgs 10 gadu garumā.
Sākumā Džulianu aizturēja Lielbritānijā, pēc tam atbrīvoja uz laiku un vēlāk aizturēja vēlreiz, lai izdotu tiesāšanai Zviedrijā. 2012. gadā viņš izvairījās no izdošanas zviedriem, pieprasot politisko patvērumu Ekvadorai.
Kopš šā brīža visus garos gadus viņš pavadīja Ekvadoras vēstniecībā Londonā. Kā cietumā. Tur viņu apmeklēja slavenības, viņš no vēstniecības balkona presei pauda politiskus viedokļus un kā vadītājs piedalījās Kremļa televīzijas raidījumos. Protams, tika izdotas arī grāmatas, kurās notikušais tika vērtēts kā CIP akcija un zviedru feministu kļūda.
2015. un 2017. gadā «zviedru sieviešu lietās» iestājas noilgums, taču britu policija uzsvēra, ka apcietinās Wikileaks dibinātāju, ja viņš pametīs vēstniecību Londonā. 2019. gadā pēc konflikta ar vēstniecības personālu viņam tika atteikta tālāka uzturēšanās Ekvadoras vēstniecības ēkā. Tad briti viņu arī apcietināja. Tam sekoja tiesas procesi. Pēdējais (2020) neatļāva izdot Asānžu ASV, taču viņš joprojām bija apcietinājumā, jo ASV administrācija varēja spriedumu pārsūdzēt. Gadumijā tika pieļauts, ka Donalds Tramps varētu publiski piedot Asānžam, jo austrālietis faktiski 10 gadu atradies apstākļos, kas atgādina cietumu. Taču piedošana nenotika.
Kā Anna notiekošo vērtē tagad? Viņa apsveic iznākumu un vēlas, lai sabiedrība saprot, ka šī nebija sazvērestība. «Ceru, ka amerikāņi nepārsūdzēs un Asānžs izkļūs brīvībā,» viņa neslēpj, ka gaida atvainošanos. «Man riebjas visas šīs tenkas par to, ka es it kā būtu bijusi pārlieku emocionāla un ļaunatminīga un viss notikušais esot manas greizsirdības lēkmes pret Džulianu. Tā tas patiešām nebija.»
Kas pa šo laiku noticis ar Annu?
Pēc iesnieguma policijā viņa kļuva par nīstāko sievieti pasaulē. Saņēma draudu vēstules un agresīvas, pazemojošas ziņas gan no tautiešiem, gan ārzemēm. Vienu laiku viņa bija spiesta emigrēt un dzīvot slepenā adresē Barselonā ar citu vārdu un uzvārdu – Karolīna Blomgrēna. Viņu uzskatīja par egoistisku meli un izspiedēju. No upura sociālajos un oficiālajos medijos Anna tika pārvērsta par «nelieti, kas vēlas pazemot varoni».
Kā viņa pati vērtē šo laiku? Pret viņu tika vērsti divi procesi: juridiskais un linča tiesa. «Man pārmeta, ka es neko nezinot par to, kā kārtīgi izvaro kara apstākļos, un viss, ko es neciešot, esot izlutinātas feministes murgi,» Anna neslēpj savu neizpratni par šādu loģiku.
Cilvēku sabiedrību apdzīvo vīrieši un sievietes, un attiecības nav iespējams salīdzināt. Vai nu tajās ir varmācība un otra cilvēka pazemošana, vai arī varmācības pret otru nav. Līdzcilvēki neiedalās – nemaldīgos varoņos, svētos eņģeļos, tikumīgās mātēs vai izlaidīgās ielasmeitās. Skala ir plašāka un skarbāka.
– Vai pagājušos 10 gadus būtiski ir ietekmējis apstāklis, ka Džulians bija slavenība?
Protams. Es kā parasta sieviete tiku sodīta par to, ka esmu sacēlusies pret varoni.
– Kāpēc tuvības brīdī fiziski nepretojies?
Man nepatika tas, ko viņš darīja, taču es cerēju, ka izturēšu. Mīlas akts beidzās ar fizisku pazemošanu, un man tika pateikts, ka šeit notiek «varmācīga inseminācija». Tas varēja nozīmēt arī slimību.
– Vai baidījies no aborta?
Nē, jo Zviedrijā aborts ir atļauts. Šī konkrētā situācija man likusi nopietni aizstāvēt sievietes, kas nonāk līdzīgā situācijā, un tāpēc aktīvi darbojos kristīgajā organizācijā, kas aizstāv sievietes tiesības izlemt visu saistībā ar savu ķermeni. Lai garantētu sievietēm medicīniski drošu atgriešanos normālā dzīvē.
– Kāpēc Asānžam vajadzēja saplēst prezervatīvu vai sabotēt drošu dzimumaktu? Tas ir riskanti arī viņam pašam.
Nezinu. Šo jautājumu esmu sev uzdevusi daudzkārt. Atbildes man nav.
– Kas notika pēc liktenīgās nakts?
Viņš sākumā atteicās vākties ārā no mana dzīvokļa. Centās man tuvoties. Taču neatkārtoja pirmās nakts notikumus. Mūsu attiecības bija ļoti sliktas, un es izliku viņa mantas kāpņutelpā. Pēc tam viņš pazuda no manas dzīves.
– Kāpēc nākamajā dienā negāji uz policiju?
Šādā situācijā tas būtu bijis vispareizākais risinājums. Taču negribējās skandālu, traci un tiesāšanos. Bet šī nostāja tika mainīta brīdī, kad arī otra sieviete pateica par izvarošanu. Viņa vēlējusies manu atbalstu sarunās ar policiju.
– Ja Asānžs būtu izvarojis tikai tevi, tad nebūtu stāstījusi?
Laikam nebūtu. Samierinātos, apspiestu nepatiku un riebumu, nevēlētos traucēt Asānža darbam ar Wikileaks.
– Vai vēlāk esi nožēlojusi šo savu soli?
Daudzas reizes. Vismaz sākumā – noteikti. Cena, kas man bija jāmaksā, bija pārāk augsta. Vienīgais, ko vēlējos, lai Asānžs pārbauda sevi pie mediķiem. Lai pierāda, ka nav slims ar HIV. Tas arī viss. Cerēju, ka policisti piespiedīs viņu pārbaudīties, taču tas nenotika. Taču vispār es nenožēloju, ka šādi rīkojos. Šāda varmācīga attieksme pret otru cilvēku intīmā brīdī nedrīkst tikt piedota.
– Vai «Asānža skandāls» nesabojāja arī tavu privāto dzīvi?
Dzīve sagruva pēc iesnieguma policijai. Draugs pameta, bija grūti uzsākt jaunas attiecības, dabūt citu darbu. Bija sarežģīti dzīvot savā dzīvoklī Stokholmā, jo vajātāji to uzzināja. Savukārt policija sākumā aizliedza pamest valsti, un nācās atgriezties atpakaļ no lidostas, tā zaudējot ceļojumu uz Palestīnu.
– Kas pūļa vajāšanā pret tevi bija vispretīgākais?
Nepatīkami, ka sociālajos medijos tika pārmests tas, kas man šķiet pats svarīgākais civilizētā sabiedrībā: izteikšanās brīvība, līdztiesība un taisnīgums cilvēku attiecībās.
– Kurš izdomāja jēdzienu «pelēkā zona» seksuālajās attiecībās?
2010. gada rudenī šo formulējumu savā Twitter komentārā izmantoja žurnāliste Johanna Koljonena.
Viņa rakstīja – «seksualitātes pelēkā zona» un ar šo lika saprast, ka varmācība intīmajās attiecībās nav akceptējama, lai gan daudziem šķiet, ka tas ir OK.
Tika izveidota mirkļbirka: runāsimparto, un slūžas šai problēmai bija vaļā. Beidzot sabiedrība sāka apspriest kutelīgo tēmu par to, vai sekss un varmācība ir vai nav savienojamas lietas. Privātais kļuva publisks, un diezgan daudzi sāka saprast, ka pieņēmumi var būt kļūdaini. Uzbrukumi mazinājās, un daudzi sāka analizēt, kāpēc šādos gadījumos vajā upuri, nevis varmāku.
Savā jaunajā grāmatā «Asānža ēnā» Anna Ardina nekautrējas atzīt galveno: «Nekad neesmu vēlējusies, lai Džulianu izkārtu publiskai pazemošanai, nekad neesmu vēlējusies salauzt vai kā citādi traucēt «Wikileaks» darbu. Taču tas nenozīmē, ka atbalstu viņa varmācību pret mani privāti.
– Vai metoo kustība veicinās šo procesu?
Vīriešus var iedalīt divās kategorijās: normālajos, lieliskajos cilvēkos, kas respektē sievietes un nekad neizmanto varmācību intīmo attiecību kārtošanai, bet otra grupa ir varmākas, kas nav sapratuši, ka uzbrukums un fizisks pazemojums ir noziegums visur. Arī intīmajā dzīvē. Seksualitāti nav pieļaujams izmantot kā varas instrumentu. Tas, ka Džulians nodēvēja Zviedriju par «feministu Saūda Arābiju», liecina, ka viņš neko nav sapratis.
– Kāda ir tava dzīve šodien?
Esmu sastapusi savu dzīvesbiedru – lielisku, mīlošu cilvēku. Ir divi bērni. Pabeigts izglītības process, un esmu kļuvusi par diakoni. Pašlaik rakstu doktora darbu par attīstītas sabiedrības demokrātijas nišām.
Taču pats galvenais ir diskusiju turpināšana publiskajā telpā par šiem jautājumiem. Par varmāku reakciju brīdī, kad viņi tiek pieķerti. Par sieviešu situāciju upura lomā. Par tiesu sistēmas un policijas darbu. Par to, cik ļoti grūti ir izvarotam cilvēkam panākt taisnu tiesu. Par to, ka Džulians faktiski ir sodīts, taču savu vainu (šķiet) joprojām neatzīst. Tas nozīmē, ka sabiedrībā ir jāturpina diskusijas par seksualitātes «pelēkajām zonām».
